Kopā būšana | Dec. 14th, 2008 @ 07:34 pm |
---|
Es laikam tomēr nevarētu sākt dzīvot ar kādu kopā, jo nevaru iedomāties, ka man būtu jājūtas vainīgai par to, ja es kaut kur neeju ar to otro cilvēku kopā, bet gan ar kādu citu vai viena pati. Labi, es arī tagad nedzīvoju viena, bet man vismaz nekad nepārmet ar ko es kuro reizi eju. Man vienārši ir vajadzīga mana privātā zona, tas, ko es daru tikai pati, nevis ar kādu kopā, jo es taču pati esmu personība, nevis kļūstu par kaut ko veselu tikai kopā ar savu "otro pusīti" (Es esmu kaut kas vesels, nevis tikai pusīte!). Un tas, ja es visur neeju ar savu vīrieti kopā nemaz nenozīmē, ka kaut kas attiecībās nav kārtībā. Man liekas, ka vēlme pēc kaut kā pašam sava ir tikai ļoti dabiska,visu laiku kopā būšana parasti ir raksturīga tikai attiecību sākumposmam. ja cilvēks ir kaut mazākajā mērā individualitāte, ir pilnīgi normāli gribēt arī dzīvi, kas ir tikai viņa paša (ja tā vispār var būt, jo kas gan īsti ir mūsu pašu, kur beidzamies mēs un sākas citi? ). Ja es būtu bagāta, ideālais variants priekš manis būtu dzīvot ar savu vīrieti blakus dzīvokļos, lai, kad sagribas kompāniju, varētu viens pie otra piekāpt un neapnikt.Mirkļa lamatas manās miesās: šļuk...
|
man gan nešķiet, ka, kopā dzīvojot, vajadzētu par kaut ko tādu justies vainīgai. tā jau nav tava problēma, ja otrs liek tā justies. tas vienkārši ir dumji.
Jā, ir gan dumji... :( tikai kopā dzīvojot tāda sajūta pastiprinātos. Tāpēc priecājos, ka nedzīvoju kopā ar savu vīrieti.
nuu, ja abiem ir veselīga attieksme šajā jautājumā, tad nepastiprinātos vis.
Nezinu kāds tām sajūtām sakars ar kopādzīvošanu - kāds, kurš satiek Tevi tikai pa nogalēm vai vēl retāk, var Tevi daudzkārt vairāk mēģināt ierobežot un iztaujāt par visu kā tas, ar ko dzīvo. Viss jau ir atkarīgs no konkrētās situācijas ar konkrētu cilvēku nevis no tā - dzīvo kopā vai ne, cik bieži tiekas, utt.
Nu, es nedomāju, ka tas no tā ir atkarīgs, tikai to, ka ar pašreizējām izjūtām nespētu šādu stāvokli iedomāties.
|
|