Dance me to the end of love - Post a comment

Pēc visām šīsdienas kosmētiskajām procedūrām, ko esmu veikusi, jūtos tik enerģijas pārpilna, ka varētu kaut maratonu skriet un uzrakstīt "Lielo Ilustrēto Enciklopēdiju" arī piedevām. :)

Stāvēju pie spoguļa, un, klājot uz sejas kārtējo ķīmiju (Kinofilmas cienīgs kadrs), domāju par manām tik mīļajām O. Vācieša dzejas rindiņām par to, ka dzīve dod mums spārnus, bet ko mēs ar tiem darām- slaukam putekļus un sūdzamies, ka kaimiņam, lūk, ir lielāki. Tas kaut kā ļāva sasparoties.

Es atkal atsākšu darboties ar jaunu sparu, jo ļoti labi zinu, ka, ja gribu, dzīvē ļoti daudz varu sasniegt. Un nospļauties uz "nevaru" un "negribu", jo, lai kaut ko neizdarītu vienmēr var atrast kādu iemeslu.Zinu to, ka jo vairāk daru, jo vairāk arī izdaru. Un man būs viss, ko es vēlēšos, jo negribu neko mazāk. Man būs tas dzīvoklis Ņujorkā ar milzīgiem logiem, pie kuriem ziemā sēdēt, dzert tēju, vērot sniegpārsliņas un cilvēkus apakšā, man būs savs bizness, doktora grāds, es apceļošu visu pasauli, uzstāšos uz daudzām skatuvēm visneiedomājamākajos un trakākajos šovos un beigās mana dzīve būs tāda, par kuru raksta dižpārdokļus (Ja tā padomā, vai tad tā jau tagad tāda nav? ). Tā būs. Un nebūs nekas mazāk.Jo, ja no dzīves prasa mazāk, pastāv iespēja nesaņemt pat to mazāk.