Man patiesībā būtu ļoti daudz, ko teikt, bet es labāk paklusēšu, jo citreiz emocijas pazemo (Un to es savējās neciešu visvairāk- līdzko tām dod vaļu, tā nevar apturēt).
Kaut gan ir stulbi iedomāties, ka ir kaut kāda jēga kaut ko noslēpt, no tā nekad neviens stiprāks nav palicis, neievainojamu cilvēku nav (Cik nu es esmu novērojusi), ir tikai jautājums par spēles laukumu un to, kā to pamest, saglabājot pēc iespējas vairāk lepnuma un goda.
Šodien man ir jāspēj savākties. Kaut gan ir grūti. Un es pat nesaprotu, kas man ir uznācis.
(Ir nepārspējami saulains, pilnas debesis ar ledus gabaliņiem).
Emocijas pazemo. Bet tāpēc ir tumsa, tāpēc vienmēr ir iespēja aizgriezties vai durvis, kuras aizslēgt. Nevar atļauties tik skaļi salūzt.
Būtu vieglāk atļauties, bet tas idiotiskais bikstītājs manī, kas savus paradumus ir apguvis dzīves laikā un nepārtraukti turpina tos papildināt līdz bezgalībai, visu laiku sēž un baksta: " Tā nevar, ja tu darīsi tā, tu tikai sevi pazemosi, paskaties, kā tas un tas tā izdarīja un kā tas beigās izskatījās!"
Uz pasaules ir tikai daži cilvēki, kuriem atļauju sevi pazīt. Un arī tas ir daudz. Nezinu, kāpēc, bet man šīs maskas ir vajadzīgas, šķiet, ka ar tām jau esmu saaugusi. Ja es sāktu plēst nost, nāktu ar visu ādu.
Un kas galu galā ir maska un kas- es? Vai cilvēks nav arī tās maskas, kuras viņš izvēlas, jo viņš tās izvēlas pēc savām vajadzībām un gaumes? Kā tā jukusī meitene no Remarksa "Melnā obeliska" teica: "Kur ir mana seja, kur ir mana īstā seja? Tā, kas bija, pirms visi spoguļi bija sākuši mani apzagt?"
Kur ir mana īstā seja?
Un kas esmu es?Balsis galvā un aiz tās: Brian Eno- Baby`s on fire |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
