Dance me to the end of love - Post a comment

Reizēm (Pēdējā laikā arvien biežāk) jūtos kā neīstajā laikā un vietā, it kā būtu pazaudējusi savu ādu, vai pamostoties nejauši sajaukusi ar kāda cita. Absolūtās neiederības, izkaisītās eksistences sindroms, kas rada problēmas pats sev. Es pat nezinu, kāpēc vajag iederēties. Neiederēties nekur un nepiederēt ne pie kā ir brīvība. Vieglāk būtu izvēlēties vienu eksistences veidu, vienu konkrētu cilvēku grupu, kam piederēt un nedomāt. Bet es tā nespēju. Varētu jau, bet tā vairs nebūtu es. Un vai tas būtu tā vērts? Vai tādā gadījumā es spētu cienīt pati sevi un savus uzskatus, ja visu pakārtotu apkārtējiem notikumiem un situācijām? Nespēju iestrēgt kaut kādā vienā attīstības posmā, brīnos par tiem, kas to spēj, nespēju būt uzticīga kaut kam vienam tāpēc, ka visu laiku mainos, visu laiku ir jautājumi, kas nedod mieru, visu laiku ir kaut kādas iekšējas sabrukšanas un vērtību celšanas no jauna caur prāta izpostītajām vecajām vērtībām. Nebeidzams nemiers, jautājumi un daudzskaldņainība.