Dance me to the end of love - Post a comment

Vakardienas "War requiem" iespaidā bija diezgan dīvaini sapņi, kurus, diemžēl, neatceros. Filma (Cik nu filma, vairāk ilustrācija skaņdarbam) diezgan vizuāli iespaidīga, bet ilgi skatīties to nevar, pēc kāda laika apnīk, jo tāpat jau reizēm pat liekas, ka visas tās koncentrācijas nometnes, Hirosima un Nagasaki, Drēzdene utt ir jau atskatītas un atlasītas, lai cik arī tās īstenībā nebūtu bijušas biesmīgas.

Reizēm liekas dīvaini, ka pagātne liekas nesena. Ar to es domāju, ka drīz būs pagājuši 100 gadi kopš Pirmā Pasaules kara, bet, salīdzinoši uz pārējās vēstures fona, tas nemaz neliekas tik sen, kaut gan tajā laika posmā es būtu paspējusi nodzīvot piecas līdzšim nodzīvotās dzīves, salīdzinājumā ar manu dzīvi, tas ir sen, bet nemaz tik tālu neliekas, jo vēlarvien par to tiek runāts. Turpretī notikumi, kas norisinājās 19.gs beigās liekas seni, jo par tiem tik daudz vairs nerunā.