Galma āksts

nogaju autoostaa malinjaa, lai ieliktu koferii kompi, un man blakus uzreiz nostaajaas zelta kleitaa tērpusies skuķene, kas runaaja ar sevi, un ari saaka kraameet savu koferi un savā nodabā turpināja runāt

viena veča iet pa autobusu un jautā: vai te ir autobusa vadiitaajs?
vadiitajs atbildeja: nē, nav. autobuss pats brauc

vārās 1 h no vietas
vēl 2,5 h vārīsies
kā nepiekūst žokļi?

viena krievene visu ceļu runā. gribas kraut.

es jau neko, to feisbuks

Jau kādu laiku tiek runāts par ES federalizāciju, un jo dziļāk mēs grimstam globālos konfliktos, jo vairāk tiek runāts par šī procesa neizbēgamību. Tam visam ir daudz racionālu argumentu. Kas mani dara nedaudz bažīgu, ir ASV piemērs. Lieki teikt, ka EP vēlēšanas Latvijā nav pats populārākais pasākums. Kas pats par sevi varbūt nav slikti, bet iezīmē nepārprotamu plaisas palielināšanos starp ierindas cilvēku un varu. Mums te jau ar reģionālajām reformām neklājās pārāk viegli, kad dažādi novadi nevēlas būt kopā, par ko mēs te vispār varēsim runāt Eiropas Federācijas līmenī. Bet vēl bez lokālpatriotisma, ASV šobrīd demonstrē to, kā vara var ignorēt tās pilsoņu gribu. Viena lieta ir savākt vajadzīgos procentus vēlēšanās, pavisam cita ir visaptverošs atbalsts tam, ko tā vara pēc tam dara. Vēlēt joprojām ejam ar sirdi, atstājot smadzenes mājās, un pēc tam slimojam ar kognitīvo disonanci. Būs drusku dirsā, ja mēs radīsim situāciju, kad vietējie kundziņi varēs tikai plātīt rokas par to, kā viņi neko nevar padarīt. Nav tā, ka mums jau šobrīd netrūktu eiroskeptiķu. Pa lielam mūs kopā tur vienīgi lielas bailes no Krievijas. Arī naids, bet tas izriet no tām pašām bailēm. Viena lieta ir baidīties no čabošiem krūmiem tumsā, pavisam cita lieta ir tad, ka šis evolucionārais produkts ietekmē sociālos procesus. Ne velti saka, ka produktivitāte rodas tur, kur ir uzticība.

Šovakar Liepājā bildēju tramvaju. Tik skaists. Un Liepāja arī.
Klusums. Rotājumi. Sniegs.
Noķēru Jaunā gada sajūtu.
Pat nokritu! Te visi celiņi balti. Nav sālsvannas.

Dodos uz Liepāju, un gribas ēst. Reiss K7937. Vēl
tikai Rīgā sastrēgumos. Nāk miegs. Sāp galva. Gribas ēst.

Izskatās kā ārzemēs.

Migrēju no viena telefona uz otru. Gribēju uzlikt SCApp, lai var viegli un ātri iebakstīt tekstus, bet vairs neatrodu to.
/me total looser, need help! Varbūt kāds var ieteikt risinājumu?

"dēstu kasetne" ffs

Bija tas pētījums(?), kur cilvēkiem bija jāiztēlojas sava nākotne pēc desmit gadiem, un pēc tam prognozes tika salīdzinātas ar faktisko situāciju. Secinājums bija tāds, ka pieredze cilvēkiem nepalīdzēja nekļūdīties savās nākotnes vīzijās.

Vieni saka, ka vajag mācīties apgūt mākslīgā intelekta rīkus, lai paliktu relevanti, un varbūt pat vairot savu turīgumu, dzīvojot no pasīviem ienākumiem. Lai gan es saprotu, ka pasaule neizbēgami mainīsies, es mazliet nepērku šo naratīvu, ka mēs te visi dzīvosim no digitāla satura un influencēšanas. Viena lieta ir slaukt nabago darba augļus, pavisam cita lieta ir cerēt piesavināties viņu neesošo kapitālu ar digitālo saturu. Un, protams, otrā ierakumu pusē ir tie, kas brīdina par burbuli, kur sadrāzta globālā ekonimika arī ir fantastiska perspektīva. 2008. gadā man paveicās nokļūt vietā, kur par krīzi liecināja bezmaksas kafijas pazušana darbavietā. Nav nekādu garantiju, ka tā paveiksies arī šoreiz. Tagad šim visam pa virsu mēs vēl varam uzmest jauno koloniālisma globālo vilni. Tīri ģeogrāfiski mēs saprotam, kas mūs te apsegs ar savu gādīgo spārnu. Plānot nākotni šajos apstākļos ir ahūna aizraujoši.

Bail atvērt darba datoru. Visi nāks istabā.

Reklāmas devīze: Take your favourite pens with you anywhere!

Viņi pārdod tādu maciņu, kurā var iebāzt piecas pildspalvas.

Vai man ir piecas mīļākās pildspalvas? Divas, varbūt.
Kuras ir tavas piecas mīļākās pildspalvas?

Upd. Pēc tam, kad ierakstīju šo cibā, man feisbukā parādījās jauna reklāma ar devīzi: This isn’t just a pen case.

https://replay.lsm.lv/lv/skaties/ieraksts/ltv/239882/lielas-patiesibas-nora-ikstena-vientuliba-jaapzinas-un-japienem

Tik darbīgs sapnis, ka jūtos piekususi.
lifti, lidostas, zvejas laiva, sporta zãle ar tumšzilu grídu uc
koferu krāmēšana. nepaspēju visu salikt, sarunāju,
ka aizbraukšu uz Somiju pēc pārējām mantām 4. maijā.
beigās vēl nācās iet uz randiņu ar Raselu Krovu, visp nekad nav interesējis.

Tikko klausījos balsis iekš putni.lv, un likās, ka ir maijs vai jūnijs

Izejot laukā ar suni, es viņam svilpoju kā pavasarī viens putns, nezinu, varbūt strazds, bet, atnākot istabā, nekad to
meldiņu neatceros.

Gāju uz bodi pirkt hiacinti, jo tagad jāgaida pavasaris, bet aizmirsu, ka jāgaida pavasaris, un nenopirku. Nopirku lielo iepakojumu zewa ruļļu

Pirms dažiem gadiem Netflix bija jaunā spīdīgā lieta, bet viņi sen ir kļuvuši par savas veiksmes upuri, mēģinot atkārto to pašu formulu. Visas labās lietas, ko es varu nosaukt, kas ir atrodamas Netflix, nav mainījušās jau gadiem. Un nez kāpēc man rodas sajūta, ka jaunā spīdīgā lieta šinī nišā ir Apple TV. Viņiem bija pabriesmīgs saturs, kurā sāka parādīties labas lietas, un pēdējā laikā ir arvien vairāk lielisku lietu. Slow Horses bija fine, Murderbot man patika, bet Pluribus es jau sauktu par lielisku.

Es jau kādu laiku pamanīju, ka pieaug haips par šo seriālu, bet palasot aprakstus, es vēl nebiju gatavs investēties. Bet ja Drew Gooden man saka, ka tas ir labs, es tam sāku ticēt. Un jā, viņam atkal izrādījās taisnība. Sižets brīžiem paredzams, bet ne kaitinošā veidā, jo diezgan bieži ir grūti izspēlēt sižeta virzību citādāk. Nav jau Game of Thrones, kas apzināti tēmēja uz WTF, kas mani mostly atstāja vienaldzīgu. Tai pat laikā šo seriālu ik pa brīdim nākas apstādināt, lai pastrīdētos par lietām, un manuprāt tā ir laba pazīme. Tas nav absolūti tups, un nav nevajadzīgi pārgudrs, un par daudzām lietām ir iespējams casually parunāt.

Šī gada "lieliskās" ziņas tikai nostiprina pārliecību, ka absurdisms ir vienīgais racionālais ceļš uz priekšu. Šī būs lieliska disene, kamēr pārējo pasauli pārņems liesmas. Iespējams cilvēce dalīsies gandrīz divās atsevišķās cilvēku sugās. Varbūt trijās, ja mēs atsevišķu sugu piešķiram egomanjakiem ar resursiem.