pa īstam es esmu tikai rudenī
Rudens ir jau pielavījies, visi māņu gājieni izieti. Viņš sēž līdzās un nodevīgi klusē par notiekošo, par pārējo gadalaiku rīcību, kas gadu no gada atļauj dzīvot maldīgos pieņēmumos, ka būs jau labi. Ka kādu dienu viss, pilnīgi viss atrisināsies un dzīvē būs kā dziesmā, kurā nesāpot sirds. Ka notiks Ziemassvētku brīnums vai vasaras dziedināšana. Viņi visi ir vienādi melīgi, bet rudens, pat ja klusē, patiesības nenovēršamību tomēr bezkaunīgi neslēpj, tā (ne)saudzīgi pamazām visu atklādams. Viņš tur roku uz saules slēdža un lēnām, jā, nenovēršami, bet lēnām satumšina apkārtni līdz acis pamazām aprod ar krēslu. Vispretīgākais no visiem mēnešiem šajā ziņā ir maijs. Viņš apber ar zaļiem solījumiem un ziņām par to, ka tūlīt nāks jūnijs, kurš vispār ir uz vienu roku ar jūliju. Abi atpogā ne tikai mēteli, bet liek novilkt arī visu pārējo un maldīgi rada sajūtu, ka nekad nebeigsies, bet atliek tikai pamirkšķināt acis un, re, augusts jau skatās virsū, vēsu elpu rītos. Viņi visi bārsta spožus solījumus, garām ņirb iespaidi, piedzīvojumi, bet rudens klusē, arī par visām bērnišķīgajām cerībām, ka varbūt šoreiz, varbūt tomēr. Rudens sēž man līdzās un es cenšos neaizmirst, ka nekas cits nepadara soļus smagus, kā nepiepildītas cerības un ilgas.