latentie pedofīli un baltā roze
Kā man noriebies šis mazo meitenīšu kults. Tieviņas kājiņas, neesošas krūtiņas (izņemot gadījumus, kad sabāž silikonu) un bezjēgā uzpūsta apziņa, ka viss pienākas tāpat, jo mazas un lolojamas. Es runāju par vecuma kategoriju 27-35. Protams, vispārinādama es domāju konkrētu gadījumu un tomēr saskaros ar ko tādu ne pirmo reizi. Uz mani šāda pieaugušu sieviešu, kas uzvedas kā padebīlas, čivināšana un skropstu plivināšana nestrādā un es nekad nesapratīšu tos vīriešus, kas tādā tipā saskata ko pievilcīgu, ja vien neņemam vērā virsrakstā minēto aspektu. Lai mazliet līdzsvarotu ieraksta pirmās daļas žults koncentrāciju, pastāstīšu par epizodi no sabiedriskā transporta, kad vakar devos pēc darba uz mājām. Tur sēdēja vīrietis ar ļoti skumjām acīm, četrdesmitgadnieks, pirkstā laulību gredzens un no viņa mazliet dvesa (vizuālā nozīmē) deviņdesmitie. Ģērbies vienkārši, rokās portfelis un balta roze. Kas tā par puķi, es domāju, kam viņš to ved? Sievai, kas gaida mājās pēc darbadienas pēc ne pārāk labi atalgotā darba? Kolēģu dāvināta kādam notikumam par godu? Neviens normāls vīrietis taču nebrauktu ar baltu rozi tāpat vien. Gribējās pajautāt, bet tad viņš padomātu, ka esmu dzērusi, kam man to, mēs vienmēr būsim staigājošas viensētas.