Vispār vienīgais, par ko es pašlaik varu domāt, ir mācības, vai man viss izdosies janvārī. Vai pabeigšu iestādi kopā ar saviem mīļajiem kursa biedriem. Man ir smagas pārdomas par kopējo izglītības sistēmu valstī, par lielo monstru (LU un RTU) atpalicību, vecmodīgumu un stagnāciju, par to, cik ļoti valsts neatbalsta studentus.

ORB vienmēr ir ar mani.

Jau pirmajā kursā man bija skaidrs, ka LU EVF ir LIELA kļūda, tagad es to uztveru kā lielāko kļūdu dzīvē. Nespēju sagaidīt, kad beigšu šo iestādi, kaut arī pašlaik rodas jauni un jauni šķēršļi, lai šo sapni(!)īstenotu. Lūk, pēdējais..

šodien man trāpījās burvīga izdevība - es iekļuvu viena pasniedzēja melnajā sarakstā- vienīgā no kursa (tāds gods!). Tagad jau uzskatu, ka šo kursu man šogad nenokārtot. Kā arī, kas atklājās, viņš ir arī diplomdarbu komisijā! Lieliski, man veicās!
Un viss tik tā iemesla dēļ, ka es stingrākā tonī izteicu savu viedokli par to, ka studentiem ir jāzina pasniedzēju vērtēšanas sistēma. Un viss, pēc šiem vārdiem tiku publiski pazemota, mans darbs tika man atmests apakaļ un man ir lielas šaubas, vai vispār tiks pieņemts, ņemot vērā tos nesmukos vārdus, ko par mani publiski izteica.

Bet kas ir trakākais, es nekādi nevaru pret šo netaisnību cīnīties. Sūdzību raksti ir lieki, jo neko es ar to neiegūšu, ņemot vērā viņa atriebīgo dabu. Kaut gan sūdzībā man būtu ļoti daudz ko sarakstīt, kas pat neattiecas uz šodienas notikumiem.

Vispretīgākais bija klausīties netaisnīgo pazemošanu un nespēju neko izdarīt pret to. Prieks, ka šī ķengāšana radīja apmierinājumu manos mīļajos kursa biedros - nākamā (esošā) dirsā līdēju sabiedrība.

Vienmēr, VIENMĒR! Kad vismazāk laika, tad notiek sūdi ar datoru! Man nekad nav bijušas problēmas, ka pazūd dati,  ko esmu sarakstījusi, tāpēc neveicu iksekundes saglabāšanu. Un tagad, kad 3h rakstīju darbu, pēkšņi - Word stopped working!! Thats it!! Un nekāda recovery! Es vairs nevaru atļauties miega badu.

Jau otro gadu es pētu Eiropas brīvprātīgo darbu projektus. Ja pēc gada man viss būs tieši tāpat, kā ir tagad, tad es neredzu iemeslu nebraukt kaut kur prom. Kādā dabas projektā, prom no lielpilsētām.

Sadomājos te pa nakti un viss - miegs pārgāja. Nezinu, kas pašreizējai noskaņai ir par vainu - darbs, skola, cilvēki vai ekonomiskās krīzes ikdienas deva medijos un sarunās.
Darbs. Darbs, darbs, darbs.. skola darbs, nekas cits. Papildu tam darba piedāvājumi sarūk, bet gribētāju skaits pieaug. Spiediens, kas nepamet ne dienu.
Skola. Parādi pilna pakaļa, ko sapelnīju ar savu exchange. Bet laiks vēl ir.
Cilvēki. Pie šī es piestrādāju. Piestrādāju, kā pilnībā izdzēst cilvēku no savas dzīves. Vienreiz man izdevās, bet pati atlīdu atpakaļ.  Bet tā bija cita situācija, tur man neradīja grūtības izdzēst. Tagad ir problemātiskāk, jo es negribu, bet vajag savas nervu sistēmas labad.
Nu un "ekonomiskā krīze", par ko dzirdu KATRU DIENU no visiem, ielej vēl papildu pilienu darvas.

Ok, es pieņemšu, ka šī ir tikai melnā līnija, ka vēlāk es uz šo periodu atskatīšos un varēšu pasmieties. Bet kaut kā tā līnija ievelkas un kļūst tumšāka.

Un no šodiena sākas sociālais eksperiments, cik ātri es varēšu sev ļoti tuvu cilvēku izraut no savas galvas. Visu vai neko! Man paliek "neko".

Laikam būs jāsāk maksāt nauda, lai cilvēki arī klausītos vai vismaz izliktos, ka klausās. Dirsā ar draudzību, ka tik piķis nāk! Fun all the time! Es muļķe ar savu draudzību kā tirgus vecene tunelī ar ultrazaļu blūzi uzbāžos. Ne tas pircējs.. kārtējo reizi.

Tas, ka man ir visa veida paranojas, es zināju, bet tagad ir sākusies jauna. Es pētu darba sludinājumus un meklēju, vai mans darba devējs nemeklē darbiniekus. Darbiniekus manā vietā!
Un iemesls tam ir manas mācības, par ko es katru dienu jūtos vainīga, kad jāpamet darbs mācību dēļ.

Šķiet, man nepaiet ne dienas, kad es neatcerētos filmu Eternal Sunshine of the Spotless Mind. Jau kuro reizi es labprāt izmantotu iespēju izdzēst visas atmiņas par kādu konkrētu cilvēku.
Izslēgts telefons, neiešana skaipā var šķist bērnišķīgi, taču īslaicīgi palīdz, toties tās sasodītās atmiņas dabūt ārā nevar.

Saka man, ka uzstādu cilvēkiem neiedomājamas prasības. Kāpēc gan es tās visas varu izpildīt, bet citi nē? Godīgi sakot, es jūtos kā muļķe, kas uzbāžas ar savu draudzību. Tai pašā laikā kā spitālīgā, no kuras visi bēg prom.

Šodien iegādājos jaunus vīrakus. Kā man teica pārdevējs - no pašas Tibetas (ha ha!).

Smaržo pēc degoša šķūnīša!

Tagad vismaz uz nedēļu man nav savas istabas, darbojos hallē. Nav savas gultas. Tā vietā ir uz grīdas saklātas sedziņas. Šo visu es varētu paciest, ja dzīvotu viena. Bet es kļūstu tramīga, ja man nemitīgi staigā riņķī, ja aiz durvīm dzirdu televizora dūkšanu.  3 dienas jau šo paciešu, bet jūtu, ka pēc nedēļas "vadzis lūzīs". Man izmisīgi vajag savu istabu!!

Un tas jau nekas, ka meistars solīja istabu pabeigt 3 dienās. Viņš istabu remontē pa sapņiem, kurus redz, gulšņājot uz gultas, kamēr neviena nav mājās. Strādā viņš tikai tad, kad tam elpo pakausī.

Trakākais, ka nedrīkst viņam neko teikt. Pasarg dievs! Tik lētus un labus meistarus grūti dabūt. Nu jā.. rezultāts ir kvalitatīvs, tas gan.

Lieki piebilst, ka viņam arī paslepus garšo alkohols.

Bet vispār jau cik mēnešus man ir pilnīgs tukšums galvā. Šis tukšums, neziņa rada bailes. Es pieļauju, ka manā vecumā vajadzētu zināt, ko es gribu darīt, kaut kādus mērķus sev nostādīt. Kaut vai sekot tiem pamatmērķiem, ko lielākā daļa cilvēku nosauktu, ja viņiem pajautātu. Darbs, ģimene. Pašlaik tas viss ir ar jautājuma zīmi.

Darbs - es nezinu, ko es gribu darīt un ko es vispār māku, kam esmu radīta.
Ģimene - uz šo ir pārāk komplicēti atbildēt.

Zinu, ka ir cilvēki, kas atceras savā dzīvē nozīmīgus gadus, tad man varētu būt 2008. gads. Gads, kad galvā viss tika sajaukts. Gads, kad ar tik daudziem cilvēkiem ir pazaudētas attiecības.

Pēc šīs nedēļas nogales ar svecēm, vīraku, mūziku, Daugavu man negribas nekādu darbu. Varbūt tas ir slikums, varbūt motivācijas zudums, bet es neuzskatu, ka cilvēki ir dzimuši, lai 9h dienā rītu ofisa putekļus, domātu par dokumentiem, likumiem, normām, prasībām. Ir tik grūti izrauties no šī visa, no nauda varas.
Pārāk daudz es skatos filmas, pārāk daudz mani tās sabojā. Austrumu filmas, kur dabai ir liela nozīme cilvēka dzīvē.
Protams, man kā pilsētniecei ir tikai vispārīgs priekšstats par laukiem, govi, kūti, malkas apurēm utt. Bet tas ir tas, ko es tagad gribu, es gribu prom no visa pie dabas. Jo dabai mēs esam radīti. Neiznu, ko es darītu, jabūtu  pamesta lauku sētā bez visām pilsētas ekstrām. Varbūt pēc parīs dienām pa galvu pa kaklu atgrieztos pilsētā. Bet tāpat es gribu prom.

Pamodos tik tagad, augustā, par to, ka 18. novembris ir otrdiena un pirmdiena noteikti būs brīva. Tagad nedaudz komplicētāk atrast lētas biļetes, lai izrautos no Latvijas uz pāris dienām.

Beidzot piespiedos uzrakstīt par saviem piedzīvojumiem Ķemeru nacionālajā parkā.  Tātad divas dienas atpakaļ varēju gandrīz nakšņot Ķemeru mežā, netālu no Zaļās kāpas.

( tālāk )

Patiesībā man ar krievu valodu ir visai bēdīgi. Salīdzinot ar vairākumu latviešu, krievu valodu zinu es ļoti labi, bet, lūk, kad man jārunā ar radiem no Krievijas un Baltkrievijas, tad uznāk lūzuma punkts. Mentalitāte jau mani šķir, bet valodas nezināšana padara šo plaisu vēl lielāku.

Sagaidīju beidzot savus interesantos stāstus par Baltkrieviju, bet vienīgais, ko es varēju darīt bija smaidīt un dumji māt ar galvu. Vārdsakot izskatījos pēc pamuļķītes. Gribētos vēl dažādas nianses pajautāt, bet mēle kā nocirsta. Un pāris samocītie teikumi radīja neveiklas situācijas.

Kā arī secināju, ka es gandrīz neko nezinu vairs par Krieviju, Baltkrieviju utml, par tās politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem.

Un to, ka esmu sliktākā meita un mazmeita, tas man jau sen zināms. Katru dienu atsvaidzina šīs zināšanas.

Pēc pāris dienām dzīvoklis pārvērtīsies par kaut ko līdzīgu kazarmām. Brauc viesi no Baltkrievijas. Divu cilvēku vietā mitināsies septiņi. Man laikam ir kādas problēma ar viesmīlību un ciemiņu uzņemšanu, bet es par šo notikumu neesmu sajūsmā.

 

Bet vislabākais, ka gaidāmie viesi vienkārši paziņo, ka atbrauks tad un tad un būs tik un tik. Ja Latvija nebūtu tik dārga priekš viņiem, tad divistabu dzīvoklī vajadzētu mitināties astoņiem cilvēkiem tieši vienu mēnesi.

 

Bet nu jebkurā gadījumā es ceru un interesantiem stāstiem par ikdienas dzīvi Baltkrievijā.

Blin, ir tādi cilvēki, kas visiem saka "Jā, es būšu, mēs iesim, mēs darīsim". Bet, kad pienāks laiks darīšanai, tad nav laika, jo visiem tak bija pateikts JĀ! Un kas atliek.. jāsāk atteikt tiem, kas mazāk ko tiks pretim.

Nu neko, būs man tagad vakarā laiks paskriet. Ritenis galīgi nočakarēts un jāved uz sarvisu.

Bet runājot par skriešanu, šodien nedaudz sakaitinājos. Tam gan iemesls ir ne tikai skriešana. Kā arī vairs neesmu tik agresīva kā pirms 30 min, jo esmu paēdusi.

Eju skriet uz Biķernieku mežu, turpat, kur arī braucu ar riteni. Kas mani sakaitināja, tas, ka savā brīvajā laikā es pat normāli nevaru pasportot. Nepieminot siekalainus večus, čigānus ar zelta ķēdītēm rokās, drūmos tipiņus, kas vazājas pa meža krūmiem, man tracina cilvēki, kas izvilkušies ārā ar saviem spalvainajiem draugiem. Man nav nekas pret dzīvniekiem, bet tā ir klaja necieņa pret apkārtējiem cilvēkiem - atlaist skraidīt savu suni brīvā vaļā, bez uzpurna. Jā, man ir bail. Un tā iemesla dēļ MAN ir jāmaina savs ceļš. Jo, protams, es esmu mazs skrienošs/braucošs sūds. Man pie kājām neskrien dzīvnieks (80% gadījumā kāds no agresīvajām šķirnēm), kurš, PROTAMS, nekož (tikai rauj nost skalpus). Ok, es pārspīlēju, bet tas ir kaitinoši.

Pofig cilvēki skaistās drēbēs un milzīgās mašīnās, pofig dažas sakoptas mājas, dažas smuki uzceltas mājas. Nekas te nemainīsies. Cilvēki neciena viens otru vispār. Un es nezinu, cik paaudzēm ir jānomainās, lai varētu droši  pastaigāties pa ielu (un te ne tikai par suņiem, te par cilvēkiem - zvēriem).