Es nesaprotu, kā cilvēki var nevēlēties ko vairāk, nevēlēties mācīties. Negribēt attīstīties un mainīties.
Nevēlas mācīties, jo saka, ka jāstrādā. Bet lieta tāda, ka jāmācas, lai nav jāstrādā 5os darbos, bet vienā darbā nopelnītu piecu vietu algu.
Es nesaprotu, kā var pēdējo 20 gadu laikā neizlasīt nevienu grāmatu. Kā var neinteresēties par kultūru, vēsturi, tehniku, mākslu, sportu, dajebko, kas ir apkārt. Nevēlas mācīties un iegūt augstāko izglītību, kaut arī tas  būtu bezmaksas. Nevēlas mācīties strādāt ar datoru, nevēlas mācīties valodas.

Naudiņu patērēju. Iekš Amazon, iekš Dominas. Tagad jāpastrādā, pēc tam jāpasporto. Tad jāpafilozofē par dzīves jēgu, par pārdomām, kas, nez kāpēc, parasti rodas, braucot trolejbusā.

Tik pozitīvs video:
http://www.stumbleupon.com/s/#1ORHaY/www.dogwork.com/superadorable//topic:Animals

Jau tagad nevaru sagaidīt!



( The Mad Hatter )
( The Red Queen )
( The White Queen )

Tracina, ja melo! Ģimenes locekļi. Es 100% zinu, ka viņš bija aizbraucis ceļojumā, kur mani sākumā aicināja līdz. Vienkārši pretīgi. Es visu saprotu un visu var mainīt un atcelt. Bet kāpēc ir jābrauc un tad jāmelo, ka nekur nav bijis?

Vēlos izdarīt divas aktivitātes šovasar. Ar riteni pa Saaremaa un Kuršu kāpu.

Jāatzīstas, ka pēdējo mēnešu laikā esmu kārtīgi sevi notrulinājusi ar seriāliem.  Vasarā jābūt pavērsienam. Kā nekā visi seriāli beigušies. Kādu dienu biju aizdomājusies, ka ir tik ilgs laiks pagājis, kopš pēdējo reizi kāda filma mani patiesi uzrunājusi, likusi raudāt, padomāt vai kādā citā veidā ietekmējusi.

Ja tā uz sitienu jānosauc filmas, kas ietekmējušas, tad pēdējā laikā tā būtu Into the Wild. Bet skatoties ilgākā laika posmā, tad tās ir The Fight Club, Heart Is Deceitful above all things, Dogville. Protams, tas nav viss, bet tās ir tās filmas, kas ienāk prātā uzreiz. Ir tak bijušas daudzas Arsenāla, Baltijas pērles filmas, bet pazuda no atmiņas.

Pēdējā laikā es ļoti bieži domāju par to, vai jūtos laimīga, kad jūtos. Vai tas ir patiesi?
Lūk ir viena lieta, kas man liek justies brīnišķīgi, iespējams pat pārņem laimes sajūta. Šobrīd tas ir 3 lietu apvienojums - ritenis, kad jūti pretvēju, jūti brīvības sajūtu, daba, kur nav neviena, izņemot mani, mūzika, kas šajā gadījumā ir Lisa Gerrard.

Es atceros, ka man ir pārņēmusi šāda sajūta arī iepriekš un tas bija Enontekio 2 momentos. Viens moments, kad kāpām kalnā, kur paveroties saproti, ka nekas vairs nav priekšā: ne mājas, ne cilvēku.
Otrs moments bija arī tajā pašā pilsētā 1 naktī, kad viss vēl ir gaišs, jo ir polārā diena. Kad izlēmām ar riteņiem braukt uz norvēģijas robežu. Viss kopumā ir neaprakstāmi. Pārņem sajūtas, ka tajā pašā mirklī viss var arī apstāties. Dzīve var arī beigties, jo ir tik labi.

( moments viens )

( moments viens )

( moments divi )
Mūzika
http://www.box.net/shared/du29x1qptk
http://www.box.net/shared/8gbgn6i7o1
http://www.box.net/shared/skr7rfkj2f

Man vajadzēja pamocīt sevi pēdējos mēnešus, lai pagājušā pirmdienā izlemtu tā teikt "attīrīties" un sākt jaunu dzīvi. Protams, neko jaunu es nesāku, bet jaunas domas galvā ir gan. Un pie tā es pieturēšos!

Esmu sapratusi, ka ir bezjēdzīgi pieķerties cilvēkiem. Līdz ko tu pieķeries kādam, tu kļūsti vājš. Un ko parasti ar vājiem dara?! - izmanto! Un pareizi dara!

Tagad laiks tikai sevis pilnveidošanai! Sportam, darbam un mācībām! Ok, sports atliekas uz 1. maiju. Līdz tam laikam man ir tikai darbs. Bet pēc tam sports būs mana prioritāte. Viss!

Vairs nevienam neļaušu par sevi smieties un, acīs skatoties, ņirgāties par manām emocijām!

Prom domas par to, ka var būt patiesi draugi, dvēseļu draugi. Ka ir kāds, kas saprot un ir kāds, kas vēlas, lai es saprotu. Viss, man tas nav vajadzīgs.
Nesaku, ka visi, bet lielākā daļa ir virspusēji un sekli. Visi sevi uzskata par kaut ko vairāk, par kaut ko īpašu, par kādu, kas domā un interesējas par citādākam lietām. Bet tas ir līdz brīdim, kamēr izdodas būt kā visiem! Jo, ko gan mēs vēlamies. Būt kā visi. Kamēr neiegūstam sabiedrībā vispāratzītās trofejas, kas pieskaitītu pie vienlīdzīga bara, mēs uzskatām, ka esam KAUT KAS ĪPAŠS.

Un es nesaku, ka neesmu arī starp tiem visiem "īpašajiem".

Laikam šodien tas ir oficiāi -OVER!! Par vienu draugu mazāk!! Viss tikai tāpēc, ka man nebija pašcieņas!! Parādīju, ka esmu vāja..

Patiesībā man ir tik daudz problēmu, ko risināt, - stress darbā, neverending mīLU. Tai pašā laikā vienīgais, par ko es varu domāt - AR MANI NERUNĀ!! un visticamāk nerunās, nepalīdzēs. Izklausās tas pēc bērnu spēlītēm, aiz neko darīt, bet man kārtīgi ir aizgājis ciet.

Un vēl joprojām nereaģē uz neatbildētiem zvaniem..

Esmu tik ļoti nogurusi no sevis. Man interesē, kas cilvēkus motivē katru dienu celties un sākt aizraujošo dienu. Bet, protams, protams, es spēju iedomāties atbildi. Laikam jau runa nav par citiem, bet par mani. Nezinu, vai tā ir vai arī man gribas, lai tā būtu, bet man šķiet, man ir kādas psiholoģiskas novirzes/kaites/vienalga.. Vēsture atkārtojas un es atkal kā vampīrs pieķeros kādam un nobeidzu līdz pēdējam, līdz brīdim, kad uz maniem 5iem telefona zvaniem neatbild,sms nelasa,  kad skaipā ignorē, kad epasta un draugu vēstules nelasa.  Kad nekas vairs nav tā, kā bija. Un es varu kaut vai nosisties pret sienu, jo tik ļoti svarīgi man ir kaut vai vnk parunāt. Vienīgais, ar ko sastopos, ir pagriezta mugura un pretīguma pilna seja. Smiešanās sejā! Tik ļoti pazemojusies neesmu nevienam.

It kā es saprotu, ka visa dzīve priekšā. Tik daudz kas var mainīties, var pienākt diena, kad godīgi varu teikt: esmu laimīga. Bet 23 gadi rāda pretējo, viss iet tik uz leju. Godīgi sakot, es riebjos sev gan iekšēji, gan ārēji.

Vispār es šādu iemeslu dēļ palēnām jūdzos jau vairāk kā pusgadu. Pie laba gala tas nevar novest. Un arī nenovedīs.

Super! Esmu slimīgi atkarīga no viena cilvēka. Un šīs atkarības dēļ es lēnām panāku, ka zaudēju draudzību..

Pēc divām stundām būtu jāceļas uz darbu. Varbūt neiet vispār gulēt? Muļķīgi laikam pašlaik vainot kādu. Viss atkal atkārtojas, viss ir tieši tāpat, ar katru it kā iegūtu draugu viss sākas un beidzas vienādi, tikai tagad beidzas ātrāk.
Man nesanāk un es nemāku uzturēt attiecības.
Es nezinu, cik ilgi es izturēšu tikai darbs, darbs, darbs. Lai mazāk domātu, analizētu, es tagad eju uz darbu arī sestdienās un svētdienās. Ha! It kā darbā man būtu piepildījums dzīvei.

Pieturēšos pie domas, ka man gadījušies nepareizie cilvēki.

Izskatās, ka 4. augustā Tallinā būs Madonna.
Interesanti, kādas būs cenas un cik ātri izpirks. Vispār jau ļoti gribētos redzēt Madonnu.

Tas ir neiedomājami, kā kāds cilvēks var padarīt tik atkarīgu. Paiet laiks un man liekas, ka es esmu tikusi vaļā. Šķiet, ka palīdzēt varētu tikai tikšana uz citu valsti.
Ok, var jau panākt, ka šis cilvēks vairs man neeksistē, bet es šaubos, vai es no tā vairāk iegūšu kā zaudēšu. Izdzēst telefonu, skype kontaktu un tad to izmisīgi meklēt atpakaļ.
Un kā vienmēr es varu te sēdē,t krist panikās, depresijās utt, bet nekam no tā ne silts, ne auksts. Mana paranoja varētu novest pie tā, ka šis gads jau sākas ar -1.

Es jau varētu sākt krāt porcelāna zobiem. Šķiet, maniem zobiem nav paredzēt ilgs mūžs. Viss, nākamajā nedēļā jārakstās atkal pie ārsta. Jālabo zobs, ko jau laboja. Principā zobārstei jālabo sava kļūda, ko man vajadzēja jau decembrī izdarīt. Atkal 40 Ls par zobu. Bet tā būs pēdējā vizīte.. meklēšu ko lētāku.

Nu ko.. paspēlējās? Pamētājās ar akmeņiem, padauzīja stiklus? Tagad varēs atstrādāt, lai to visu sakoptu. Ak jā, strādāt nāksies citiem.
Viena lieta iet klaigāt, sist, mest, bļaut trolejbusā: "Nost ar Saeimu!", būt vieglā reibonī, otra lieta tiešām ko darīt. Tagad varētu visu nodemolēt, nodedzināt, izsist kādam zobus un sēdēt uz sūdu kaudzes.
Nepatīk mums strādāt, patīk būt par priekšniekiem, vadītājiem. Ka tik kādu vadīt! Strādā tak tikai muļķi, gudrs cilvēks izdomā, kā nestrādāt. Tātad gudra tauta! Vēl tveram pēc elpas vilcieniem uz šīs zemes.

Varētu jau te filozofēt, kāpēc te nekā nav. Tāpēc, ka slinki? Slinki tāpēc, ka vēsturiski iedzīts būt par vergiem, t.i., ne sev strādāt?

Uz šādiem masu pasākumiem kā sūdi uzpeld, kā žurkas izlien tādi slāņi, ko labāk neredzēt.

Kā izrādās, pret miegu man vislabāk palīdz cola! Nekādi enerģijas dzērieni, nekādas zaļās tējas.
Bet es jau jūtu, pēc šo vārdu izteikšanas man tāpat uznāks lūziens.