Man vajadzēja pamocīt sevi pēdējos mēnešus, lai pagājušā pirmdienā izlemtu tā teikt "attīrīties" un sākt jaunu dzīvi. Protams, neko jaunu es nesāku, bet jaunas domas galvā ir gan. Un pie tā es pieturēšos!

Esmu sapratusi, ka ir bezjēdzīgi pieķerties cilvēkiem. Līdz ko tu pieķeries kādam, tu kļūsti vājš. Un ko parasti ar vājiem dara?! - izmanto! Un pareizi dara!

Tagad laiks tikai sevis pilnveidošanai! Sportam, darbam un mācībām! Ok, sports atliekas uz 1. maiju. Līdz tam laikam man ir tikai darbs. Bet pēc tam sports būs mana prioritāte. Viss!

Vairs nevienam neļaušu par sevi smieties un, acīs skatoties, ņirgāties par manām emocijām!

Prom domas par to, ka var būt patiesi draugi, dvēseļu draugi. Ka ir kāds, kas saprot un ir kāds, kas vēlas, lai es saprotu. Viss, man tas nav vajadzīgs.
Nesaku, ka visi, bet lielākā daļa ir virspusēji un sekli. Visi sevi uzskata par kaut ko vairāk, par kaut ko īpašu, par kādu, kas domā un interesējas par citādākam lietām. Bet tas ir līdz brīdim, kamēr izdodas būt kā visiem! Jo, ko gan mēs vēlamies. Būt kā visi. Kamēr neiegūstam sabiedrībā vispāratzītās trofejas, kas pieskaitītu pie vienlīdzīga bara, mēs uzskatām, ka esam KAUT KAS ĪPAŠS.

Un es nesaku, ka neesmu arī starp tiem visiem "īpašajiem".