Bet runājot par skriešanu, šodien nedaudz sakaitinājos. Tam gan iemesls ir ne tikai skriešana. Kā arī vairs neesmu tik agresīva kā pirms 30 min, jo esmu paēdusi.

Eju skriet uz Biķernieku mežu, turpat, kur arī braucu ar riteni. Kas mani sakaitināja, tas, ka savā brīvajā laikā es pat normāli nevaru pasportot. Nepieminot siekalainus večus, čigānus ar zelta ķēdītēm rokās, drūmos tipiņus, kas vazājas pa meža krūmiem, man tracina cilvēki, kas izvilkušies ārā ar saviem spalvainajiem draugiem. Man nav nekas pret dzīvniekiem, bet tā ir klaja necieņa pret apkārtējiem cilvēkiem - atlaist skraidīt savu suni brīvā vaļā, bez uzpurna. Jā, man ir bail. Un tā iemesla dēļ MAN ir jāmaina savs ceļš. Jo, protams, es esmu mazs skrienošs/braucošs sūds. Man pie kājām neskrien dzīvnieks (80% gadījumā kāds no agresīvajām šķirnēm), kurš, PROTAMS, nekož (tikai rauj nost skalpus). Ok, es pārspīlēju, bet tas ir kaitinoši.

Pofig cilvēki skaistās drēbēs un milzīgās mašīnās, pofig dažas sakoptas mājas, dažas smuki uzceltas mājas. Nekas te nemainīsies. Cilvēki neciena viens otru vispār. Un es nezinu, cik paaudzēm ir jānomainās, lai varētu droši  pastaigāties pa ielu (un te ne tikai par suņiem, te par cilvēkiem - zvēriem).