Jāsaka, ka skriešana ir pats briesmīgākais sporta veids. Tās ir mokas, nekāda prieka. Nē, ir prieks. Prieks ir tad, kad apstājas.

Piecus mēnešu nomācījos Somijā un cerēju satikt kādu līdzinieku man Latvijā redzētiem cilvēkiem - nesatiku. Bet šodien sastapu vienu cilvēku un ilgi domāju, kur es viņu zinu un kā esmu pazinusi iepriekš.Un tad atcerējos!! Augums, sejas vaibsti, runas maniere, smiešanās - gandrīz identiski. Identiski vienai personai Somijā!

Šausmas, kā man uzsit asini iedomīgi cilvēki!! Lai arī cik viņi būtu foršas personības, iedomība pārvelk pāri svītru visam (vismaz pirmajā iespaidā). Tas ir briesmīgi neredzēt tālāk par savu amatu, darba vietu. Vēl trakāk ir nenovērtēt un necienīt līdzcilvēkus. Un ja vēl tam visam klāt nāk stereotipiska domāšana...

Lai arī cik ļoti man gribētos pēc iespējas ātrāk nokārtot visas saistības ar LU, tas nemaz tik viegli nav iespējams - pasniedzēju pieņemšanas laiki tiek mainīti nepārtraukti. Ok, es saprotu, ka pasniedzējiem ir lērums papildu darbi paņemti, bet šādas izmaiņas nebūtu tik tracinošas, ja iekšējā informācijas apmaiņas sistēmā tiktu izmantots arī internets, nevis balta lapiņa pie sienas.

Ui, blin, sākas vecie sviesti par pieķeršanos cilvēkiem un gribēšanu no viņiem vairāk, kā var dabūt. Es jau nojaušu, ka šis man vilksies pakaļ visu laiku. Tiklīdz vienu pārdzīvoju, nākamais ir klāt. Lai arī cik es gribētu būt individuāliste, viena, viena un vēlreiz viena, man tas neizdodas!

Pašlaik neesmu gatava darba meklējumiem, šķiet, visur apraudāšos, tiklīdz kāds pieminēs vārdu "Somija" vai "Tampere". Nekad nebiju domājusi, ka būšu tik vāja un sentimentāla. Nekad nebiju domājusi, ka tā pieķeršos cilvēkiem.

Visi tiecās satikties ar ģimeni. Es no tā bēgu. Es gribu prom. Man jau pietika ar vakardienu, vairs nevajag.

Pagaidām liekas, ka šie pēdējie 5 mēneši devuši tikai sirdssāpes. Tas ir kā no sūdiem paceļ saulītē un pēc tam atmet atpakaļ tajos pašos sūdos.Tagad man vismaz ir uz ko tiekties.

Nebiju domājusi, ka būs TIK smagi. Es mājās nejūtos kā mājās. Rīgā man riebj viss. Pagaidām ne ar vienu nevaru kārtīgi parunāt bez sapuņķota deguna. Galvā ir apjukums. Rīgā negribēju atgriezties līdz pat pēdējam brīdim. Tamperē es jutos tik labi, tā likās īstā vieta, bija patiesa māju sajūta.  Bet trakākais ir tas, ka tagad tas viss liekas kā kaut kas nebijis, kā sapnis, no kura es tagad esmu pamodusies, bet tik ļoti negribējās. Viss sāk izplēnēt. Milzīgs tukšums iekšā.

Otra lieta, kas šausmīgi trūkst ir tie draugi, ar ko gājām cauri grūtībām, piedzīvojām dažādus notikumus. Tikāmies katru dienu, grūti bija neredzēties kādu dienu. Bet tagad, tagad atkal esmu atmesta viena. Rīgā, protams, arī ir svarīgi cilvēki, bet katram sava dzīve, savi darbi, savas problēmas. Trūkst kopības.

Jums tūlīt būs tumsa, bet es braukšu pretim gaismai, pretim ziemai! Ilgi gaidītā diena ir klāt - šonakt dodos uz ziemeļiem. Ja visur pareizi izkāpsim, tad uz vietas būšu rīt 16.20, atpakaļ - pirmdien. Pavisam atpakaļ Latvijā otrdien!

Un vēl.. Enontekio saule riet 22.22 un lec 2.20. Negulēšu 4 diennaktis! Kad mēs brauksim, nakts saruks vēl īsāka.

BET! 3dien es braucu uz ziemeļiem!! To brīdi es gaidu jau mēnesi. Viss ir sarunāts un maršruts izdomāts. Dodamies uz Pallas-Yllästunturi nacionālo parku. Paliksim mājiņā pie ezera ar kamīnu un saunu! Saņēmu epastu no saimniekiem - tur vēl sniegs un ezers aizsalis. Nu ko, ir mazāk kā nedēļa laiks, lai viss nokustu un iestātos pavasaris! :) Bet nu jebkurā gadījumā gaidu to dienu!!
Pilsētā ir 2000 iedzīvotāji un 20 000 ziemeļbriežu. Tā būs lieliska kulminācija Somijai!

Karte.

Tamperē palikušas 5 dienas. Jau tagad nāk virsū sentiments par projāmbraukšanu. Pa šiem 5 mēnešiem esmu palikusi par pilnīgu dabas bērnu, varētu mest malā visas ekonomikas un iet dzīvot mežā!
Pietrūks:
Kaukajarvi, kas atrodas 5 min no majām;
Divu lielo Tamperes ezeru, Pispala, no kuras var redzēt abus ezerus;
Un vispār ezeri, ezeri, ezeri (kad brauc ar vilcienu vai mašīnu, dažbrīd liekas, ka lido virs ezera, tik tuvu tie ir).

Pietrūks skriešanas taciņas pie mājām, kur var redzēt daudz, daudz zaķu, vāveru kaujas, nerimstošās putnu dziesmas. Saullēkti un saulrieti! Protams, pietrūks mana jaunā atkarība - pirts. Bet ne šāda tāda - Kaukajarvi publiskā. Labāku pirti neesmu izbaudījusi. Līdz šim nekad nebiju domājusi, ka mīlēšu pirtis un vēl jo vairāk, iešu pēc tam ledusaukstā ūdenī. Tā pirts nav tikai karsēšanās un atvēsināšanās ūdenī. Tas ir meditatīvs process ar pasakainu skatu acu priekšā.

Nedaudz nožēloju, ka nedzīvoju mazā Pierīgas pilsētiņā. Purčiks nevilina.

Šodien Helsinki. Protams, galvaspilsēta ir galvaspilsēta - vismaz atšķīrās no visām pārējām apmeklētajām Somijas pilsētām. Sākumā bija Woow, Super, bet uz dienas beigām nespēju sagaidīt savu Tamperi. Protams, arhitektūra ļoti skaista, visas mājas krāsainas, sakoptas. Nav kā Rīgā, kur vienu māju renovē un tad liek uz visiem katalogiem kā galveno tūrisma objektu.
Pilsēta nedaudz atgādināja Stokholmu. Iespaids man labs palika. Bet.. bet tomēr priekš manis par lielu. Nav izturama tā mašīnu šņākoņa, tramvaju trinkšķināšana, lielās cilvēku masas. Kaut arī iedzīvotāju skaits ir ap 600 000, tas jau ir par daudz, ja salīdzina ar Tamperi - 200 000 iedzīvotāji.

Kā arī pārdevējas Tamperē ir laipnākas!

20. maijā ielidoju mīļajā Rīgā. Tāpēc pēdējās dienās cenšos sagrābt pēdējo no Somijas. Bet nekas nebūs gana. Vakar biju Vaasa pilsētā. Pilsēta tieši tāda pati kā visas pārējās mazās Somijas pilsētas, kuras esmu apmeklējusi (Turku, Pori, Oulu, Kemi) - liela iela, uz kuras atrodas visi galvenie veikali, netālu sarkana ķieģeļu baznīca un viss.. ā un daudz koka apbūvju. Biju nopirkusi biļeti uz pēdējo vilcienu - muļķe. Aizgāju uz Vāsas universitāti, jo iepriekš biju domājusi, ja nu.. nākotnē. Bet tagad nē, nekāda Vāsa. Vāsa man ir par mazu. Kā arī tur ir tikai jūra. Ezeri man tomēr patīk labāk.

Vakara eksperiments!
Ja aiziet labā noskaņojumā gulēt, vai arī no rīta noskaņojums ir tikpat labs?

Bet tā, beigti jau kādi 3 kursi. Rīt mēs, latviešu diaspora, ("jauks" apzīmējums, kā mūs apzīmēja reiz man labs draugs) dodamies uz Pori pilsētu!!

Kā es mīlu savus latviešus!! Paliek aizvien skumjāk un skumjāk, ka drīzi jau jādodas uz mežonīgo Latviju, kur valdīs citi likumi..

Pašai par sevi lepnums - 3. reizi pēc kārtas skrienu. Šodien až 5,6 km noskrēju/nogāju (jāsaka, ka vairāk noskrēju). Esmu atradusi, kas vēl ar mani skries, tātad vismaz līdz prombraukšanai būšu aktīva skrējēja.

Un vispār palicis ir tieši viens mēnesis, līdz pārbāztajai Rīgai. Kas man pietrūkst no Rīgas? Vienīgi ritenis.

Varbūt kādam aktīvam pirtī gājējam tas liksies kā pupu mizas, bet.. Es šodien biju publiskajā saunā un 2x iegāju ezerā. Nebija jau gluži kā lēkšana āliņģī, bet ekstrēmāku izjūtu piedeva tas, ka uz ezera vēl bija ledus.
Ja iepriekš nevarēju paciest saunas, tad tagad jau sāku pierast. Nākamnedēļ iesim vēl.

Nav tā, ka man nepatīk ciemiņi. Man nepatīk, ja mani māca dzīvot, ja pavīpsnā par visu, ko daru, par cilvēkiem, ar ko esmu un nosoda par cilvēkiem, ar ko neesmu kopā. Ja mēra pēc savas principiālās stereotipu mērauklas.

Ar šausmām domāju par aprīli, par to, cik ātri pienāks šis laiks.

Pa šo nedēļas nogali spēju secināt, cik ļoti cilvēkus ietekmē citi. Cik tuvu no draudzības līdz naidam (ceru, ka par to naidu esmu pārspīlējusi).

Pirmās reālās vēlmes pēc kādiem zāļu nomierinošiem līdzekļiem. Pārāk ilgi sāk ievilkties šie laiki, kad visu krata, sirds nemierīgi sitas, kad neredzu jebkādu motivāciju, šķiet, ka viss, ko dari slīd ārā no rokām. (ceru, ka arī te es pārspīlēju)

Esot šeit, mēs filmējam ļoti daudzus un debilus video. Tagad visu pārskatot un redzot sevi no malas (kas arī ir ļoti pamācoši), man tiešām vajadzētu domāt, pirms runāju. Jāpasakās tiem cilvēkiem, kas ir ap mani, ka nav apvainojušies.

Šodien tik tiku klāt pie sava datora, pēc 2 nedēļu remonta laika. Bija jāsamaksā "a little charge", ko es pieņēmu ap kādiem 20 EUR max, bet nu, jā, te jau nedaudz citādāk - kādam 75 EUR arī ir little. Bet nu pofig par naudu, visi dati ir atjaunoti, visi muļķīgie video ir saglabājušies.

Wiii, atkal sniedziņš! Cik ļoti gribas redzēt kaut ko zaļu!
Rīt šī baltā masa pārvērtīsies par melnu šļuru.

Beidzot pa ilgiem laikiem es piedzīvoju nelielas daļas ziemas Somijā. Kad visi krūmi un koki balti, ceļš ir aizputināts, kad kājas ieslīgst sniegā augstāk pa potītēm.. un tas viss tikai pāris stundu laikā sasnidzis. Pat loga rūtis ir aizputinātas, ārā gaudo vējš.  Bet jāsaka, ka arī Somiju ir skārusi globālā sasilšana ,un rīt, iespējams, viss būs šļurā sakusis.

Un vispār somi ir ļoti sašutuši par šī gada neziemu. Pēdējo reizi 1930. gadā līdz pat februārim nav aizsaluši lielie ezeri, kas ieskauj Tamperi.

Ja spēšu laikā pamosties, tad aizstaigāšu līdz ezeram, kas tieši blakus manām kopmītnēm  - Kaukajarvi.