Bet vispār jau cik mēnešus man ir pilnīgs tukšums galvā. Šis tukšums, neziņa rada bailes. Es pieļauju, ka manā vecumā vajadzētu zināt, ko es gribu darīt, kaut kādus mērķus sev nostādīt. Kaut vai sekot tiem pamatmērķiem, ko lielākā daļa cilvēku nosauktu, ja viņiem pajautātu. Darbs, ģimene. Pašlaik tas viss ir ar jautājuma zīmi.

Darbs - es nezinu, ko es gribu darīt un ko es vispār māku, kam esmu radīta.
Ģimene - uz šo ir pārāk komplicēti atbildēt.

Zinu, ka ir cilvēki, kas atceras savā dzīvē nozīmīgus gadus, tad man varētu būt 2008. gads. Gads, kad galvā viss tika sajaukts. Gads, kad ar tik daudziem cilvēkiem ir pazaudētas attiecības.