Beidzot piespiedos uzrakstīt par saviem piedzīvojumiem Ķemeru nacionālajā parkā.  Tātad divas dienas atpakaļ varēju gandrīz nakšņot Ķemeru mežā, netālu no Zaļās kāpas.

Braucienu uz Ķemeru mežu es jau prātā turēju, kopš maija. No sākuma gribēju ar riteņiem, bet nu vēlāk tomēr izvēlējāmies vienkārši ar kājām.

Pati Ķemeru pilsēta man nelikās omulīga. Tik daudz pamestu māju, cilvēku uz ielām nav. Autovadītāji, braucot garām, glūn virsū. Bet nu pietiks ar pilsētu, braucām mēs uz mežu pie dzīvniekiem, purviem, ezeriem.

Protams, gribējās apskatīt gan savvaļas zirgus, gan tauru govis, bet laika pietika tikai uz Kaņiera ezeru. Diemžēl izvēlējāmies nepareizo pusi - gājām uz pilskalnu (caur Antiņciemu), labāki skati būtu bijuši, ejot uz otru ezera pusi.  Tikām līdz "pilskalnam", papusdienojām, protams, visu laiku notika cīņa ar knišļiem. Pāris minūtes vēlāk uznāca lietus. Tas mūs nebiedēja, jo nopirkām lietusmēteļus, bet diemžēl kid size, kas knapi plecus nosedza.

Turpceļā gājām pa ceļu, atpakaļ gribējām doties citādāk - interesantāk. Doma bija iet pa Zaļo kāpu (vēlāk izrādījās, ka esam nogriezušās nedaudz ātrāk un no Zaļās kāpas neko neesam redzējušas). Nu ok, turpinām iet pa iesākto meža stigu, sākumā bija braucams ceļš pēc tam bija takas un tad jau "taciņas". Visu laiku devāmies uz priekšu pa "taciņām".  Griezāmies pa labi, pa kreisi, bet it kā centāmies iet paralēli ceļam, pa kuru atnācām.
Tā nu mēs gājām pa "taciņām", līdz beidzot tās pārtrūka. Priekšā, pa malām bija tikai purvi.

Draudzene jau sāk celt nelielu paniku, ka mēs nezinām, kur atrodamies, ka esam visādi griezušās un mēs noteikti nezinām, kur mums jāiet. Es vēl joprojām pārliecinoši saku, ka zinu - ceļš ir pa kreisi, mēs ejam pareizi. Beigās jau man pašai jau sāk mākties šaubas. Nolemjam, ka jāiet atpakaļ. Nav gluži pareizā izvēle, turpināt iesākto ceļu nebija iespējams - aizaudzis purvs.

Ok, ejam atpakaļ pirmos 200 m visu atceramies, kā gājām, pēc tam ir pakaļa, ņifiga nezinām, kur jāiet, kur, kas ir. Tiekam līdz kaut kādām sarkanām lentītēm. Liekas - super! pavediens mums ir kāds. Draudzene joka pēc saka, ka jāzvana uz info centru. Tā kā esmu neziņā par mūsu atrašanās  vietu - uzreiz arī zvanu. Ja mēs iedomātos par to kādu pusstundu vēlāk, iespējams, neviens vairs klausuli otrā galā nepaceltu.  Parka info meitene ir ļoti laipna un jauka, ziņo tālāk meža inspektoram par mums - meža meitenēm. Inspektors ar mašīnu dodas mūs glābt. Pēc kādām 10 min viņš man zvana un sāk prasīt, kur mēs esam iegājušas, kur atrodamies. Izstāstu, kur iegājām, stāstu, ka atrodamies pie zīmīgajām sarkanajām lentītēm. Viņš saka, ka neko par tādām nezina. Pizdec! Prasu, ko mums tālāk darīt, jo nezinām, kur atrodamies. Viņš visai nelaipni (pēc tam priekšstati mainīsies) atbild, ka viņš jau arī nezina, kur mēs atrodamies. Lai mēs ejot pa to pašu ceļu, pa kuru nācām. Lieki teikt, ja mēs zinātu, kā atnācām, tad nezvanītu. Ok, beidzas saruna, jo viņš dodas meklēt mūsu ieeju mežā. Pa to laiku mūsu, meža meiteņu, vidū ir nelielas domstarpības - palikt uz vietas un gaidīt palīgus vai doties tālāk. Es gribu kustēties un negaidīt. Tā arī darām. Tad zvanu inspektoram, lai kko iesaka, kā mums kustēties. Sāku prasīt, kā lai dodamies attiecībā pret sauli. Viņš visu izstāsta un tas nedaudz mūs nomierina. Taču ir šaubas, jo visi jau var kļūdīties. Pa starpai jau sākām domāt par saules pulksteņiem, ķērpju un zaru augšanas pusēm, par visu, kas mācīts kādā 5. klasē. Beigās gan dodamies pēc inspektora norādījumiem. Protams, uzrodas papildu problēma, manam telefonam sāk sēsties baterija. Draudzenei ir ZZ. Sāku prašņāt, vai viņai ir TELE2 subsidētais telefons, vai viņas SIM kartei ir uzstādīts PIN kods, vai viņa to atceras utt. Bet nu mans telefons tomēr iztur. 

Vadoties pēc saules, turpinājām iet, kā izrādās uz pareizo vietu, jo sākām sasaukties ar meža inspektoru. Neizsakāms prieks bija dzirdēt viņa kliedzienus mežā. Beigās inspektors izrādījās visai jauks, kā arī viņam bija līdzi vēl jaukāka sieva. Atpakaļ ceļā mašīnā abi stāstīja par maldīšanos Ķemeru mežos un purvos. Stāstīja par odzēm, par ko es visvairāk baidījos. Jo tad gan man liktos pizdec!

Nākamajās reizēs zināšu, ka obligāti jābūt uzlādētam telefonam ar pastāvīgo pieslēgumu. Kompass un šķiltavas.

Tagad, mājās sēžot, varu teikt, ka man patika. Vispār laikam gribētos iesaistīties orientēšanās sportā.