tethys_

Rakāmies, spolējām, skrāpējām ledu no stikliem, knapi tikām ārā no pagalma. Tik grezni nebija bijis nekad mūžā. Interesanti laikapstākļi, cik saprotu, tik drīz vis nebeigsies, bet pa logu skatoties jau skaisti.

Biju uz teātri vienai no manām mīļākajām bērnības grāmatām. Varēja daudz, daudz labāk uztaisīt, bet pavisam sūdīgi arī nebija. Nenožēloju, ka aizgāju. Ja zinātu, ka tāda luga būs un neaizietu, varbūt domātu, ka bija ļoti labi.

Jūnijā uz Stokholmu uz koncertu. Nenormāls prieks. Protams, var sanākt pasmagi, bet visi oksitocīni, endorfīni, dopamīni un seratonīni man būs uz 100%, tāpēc es domāju, ka būs ok. Jādara, kamēr var!

Nu tagad man jau nelabi metas, pat pāris asaras nobira skatoties, kā pie 19gs koka mājiņas, kur es dzīvoju, jau 100m attālumā ir ūdens. Tas ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, Skulmju māja, slaveno gleznotāju māja, kur man draugi fotografējās pie plāksnes ar informāciju. Tā jau māja nav labā stāvoklī, ja applūdīs pagrabs, izskalos pamatus, tā māja taču vispār neizturēs! Kad es tur ievācos, tur bija caurums burtiski uz ielu grīdā, tur ir tikai lamināts pāri uzlikts, tur nav nekādas izolācijas, nāks ūdens istabā un tad būs viss. Veca koka māja, kam jau viens stūris pūst, viņa taču nopūs līdz galam. It kā jau kas man, es tur vairs nedzīvoju, bet es mīlēju to mājiņu :( Patika vismaz reizi gadā braukt uz Jēkabpili staigāties un vienmēr nogāju arī garām mājai, kur cilvēki bija iekopuši jauku dārziņu. Dambja promenāde arī bija tik skaista. Nupat jau man ir šausmīgi žēl, ka mana mīļā pilsētiņa, kur pēdējos gados tik daudz ko sakopa, tiek postīta :(

Lai gan man tīri labi patīk ideja par atgriešanos Jēkabpilī, es tomēr priecājos, ka tā šobrīd nav. Māja, kur es dzīvoju prims 5 gadiem, nav pašā tuvumā nelaimei, bet, ja dambi pārraus, tā būs zem ūdens. Diezgan šausmelīgi uz to visu skatīties. Cilvēki, protams, bļauj, ka neviens neko nedara, ka vajadzēja to paredzēt, bet es tomēr uzskatu, ka tā ir dabas katastrofa un tādas gadās. Liekas, ka cilvēki cīnās, lai dambi noturētu, ir iespēja evakuēties un ir izmitināšanas vietas skolās, manuprāt ka nevar bļaut, ka "viņiem jau tikai savas kabatas rūp, kamēr visi apslīkst". Notiks zemestrīce un šādi bļāvēji arī brēks, ka kāds par to ir atbildīgs. Protams, ka vienmēr jau ir iespēja labāk nodrošināties, bet tomēr to šausmīgi naidīgo vēlmi, lai kāds būtu vainīgs, es nesaprotu.
Vēl joprojām sekoju līdzi tam, kas notiek Jēkabpilī. Nevaru to vietu tā vienkārši aizmirst. Man tur ļoti, ļoti patika.

Cilvēki mums ar vīru ir sadāvinājuši vienkārši neaptveramu daudzumu alkohola. Visvairāk ir upeņu balzāma, laikam 5 pudeles, tad viens parastais un 3 parastā izmēra vīna pudeles, tad vēl kaut kāds 50% ārprāts divas mazas blašķītes un laikam vēl kaut kāda trešā ar augļu māju vīnu. Es alkoholu vairs vispaŗ nelietoju, vīrs arī nelieto baigi daudz, ko lai es ar to visu daru? Rakstīt "atdod par brīvu" grupās? :D Kaut kā smieklīgi, tur parasti atdod lietas, ko tiešām vajag, nevis indes. Kaut ko jau vīrs izdzers, bet nu te ir neaptverami daudz alkohola. Ārā jau nemetīsim, bet šitā alkohola dāvināšana ir patiešām dīvaina, un vēl tik masveidīgi. Vai dāvināt tālāk? :D

Man cilvēki mēdz teikt - palasi tur to un šito, ai, ai... bet man tur nekas neinteresē. To ir pretīgi lasīt, man vienalga, ja ir par mani. Viņa ieraksti ir tik nelasāmi, ka dažbrīd no vairākām rindkopām vienu sakarīgu domu nav iespējams izlobīt. Visa tā ņemšanās ir galēji nožēlojama. Ja cilvēkam ir konkrētā diagnoze, viņam ir absolūti obligāti PAREIZI jālieto PAREIZĀS zāles. Šis cilvēks to nedara. Vai cilvēki tiešām uzskata, ka ir adekvāti nolaisties līdz šim līmenim? Viņam taču vairs nav secīgu domu, nav elementāra intelekta pazīmju. Tas ir tāpat kā strīdēties ar simtgadīgu demences slimnieku, kurš apgalvo, ka radi slēpj viņa apakšbikses, jo vairs neatceras, kur pats tās nolika. Jums tiešām nav kauns par visu šo ņemšanos un drāmu? Tas ir ļoti slims, ļoti ļauns cilvēks, kurš pats atsakās no tā, kas varētu viņam palīdzēt. Noskaidrojām, kas viņš par putnu, nu pietiek taču, lai vārās simts ierakstus dienā, vai tiešām pašiem nav netīra, pretīga sajūta, noliekot šo ķēmu kā līdzvērtīgu sev blakus? Jo tā nav tikai slimība, tā ir izvēle adekvāti neārstēties un grimt tikai arvien zemāk un zemāk pēdējās pakāpes zaņķī.

Jā, es šeit vēl arvien esmu, rakstot zem atslēgas. Nē, mani sekotāji no pagātnes, jūs ierakstus vairs neredzēsiet, lai gan zinu, cik ļoti sāp jūsu sirsniņas, ka vairs nevarat sekot manai dzīvei, kas pat sliktākajos periodos laikam jau ir interesantāka par jūsējo. Šo atvērto ierakstu rakstu tikai aiz solidaritātes ar citām cibas lietotājām.
*
Jānis Balodis, kura nikus šeit neuzskaitīšu, bet visiem šobrīd tāpat ir skaidrs, par kuru personu es runāju, ir vajājis arī mani. Virtuāli gan, bet neatlaidīgi un riebīgi. Pilnīgi bez nekāda iemesla, ja atskaita atteikšanos ar viņu satikties. Daudzkārtēju atteikšanos. Tas, protams, šādiem vīriešiem ir pietiekams iemesls, lai veidotu entos feikus ar dažādiem vārdiem, rakstītu preteklības un draudētu, ka zina, kur es dzīvoju, un mācēs to izmantot. Toreiz gan daudzi zināja, kur es dzīvoju, un es īrēju māju kopā ar vēl 5 cilvēkiem, tāpēc satraucos tikai nedaudz.
Tāpat šis cilvēks ir izlicies par citu personu, lai ievilinātu mani savās mājās, it kā uz Jāņu svinēšanu. Es tomēr kļuvu aizdomīga, tāpēc neaizbraucu, bet man nav ne jausmas, kas būtu noticis, ja es būtu iekritusi. Zinot visu to, ko es tagad zinu, ticu arī ļaunākajam.
Zinu, ka visādi apvainojumi te varēs sprēgāt, cik uziet, un vīnogas būs ļoti skābas aka "nekad nemaz neesmu tevi gribējis, tu pē", bet šis cilvēks ir riebīgs, bīstams un mentāli slims ar slimību, kas var izraisīt pat par parasto fona trakumu lielākas lēkmes. Tad vispār nevar zināt, ko viņš var izdarīt, jo atsakās ārstēties.
Es arī attiecībās esmu "nesista". Tas ir, viegli iepļaukāta, bet vairāk grūstīta. Tas beidzās ar A4 lieluma zilumu uz ribām, kad tiku triekta pret galda stūri. Protams, tā nav tā persona, par ko es šeit runāju, tas ir tikai paraugs, kā šādi cilvēki māk izlocīties, sakot, ka nekad nav situši. Pēc tam seko zoofīlija, nemitīga sajūsmināšanās par slepkavībām un vēlme ēst cilvēka gaļu. Tomēr nē, nē, es nekad nesitu, neticiet viņai. Tādi cilvēki runās jebko, lai tikai izlocītos, ka neko nav darījuši, bet apakšā ir viena vienīga šļura. Tā kā esmu pieredzējusi ko līdzīgu, nevēlos tagad klusēt.
Vardarbība - fiziska un emocionāla - patiesībā ir acīmredzama. No tās var mēģināt izlocīties tikai tādu pašu varmāku vai pārbiedētu upuru priekšā.
Aicinu cibas lietotājus ņemt visas šīs liecības nopietni, neuzticēties, neticēt šim cilvēkam, kā arī - ja jūsu rīcībā ir nopietna informācija par šī varmākas uzvedību, vērsieties policijā, jo tas ir nopietni. Cietums viņam ir īstā vieta.

Viens no maniem skaistākajiem sapņiem. Tos tagad lieku FB lapā Distopiskie sapņi, taču šis ir ļoti utopisks. Garš bez gala, bet brīnumains.
*

Sapņoju, ka biju ģeoloģijas studente, kas rakstīja maģistra darbu, un kopā ar grupu citu studentu devos sen gaidītā mācību ekskursijā uz pētniecības centru. Mēs bijām paši labākie topošie ģeologi no vairākām pasaules valstīm, tāpēc kā pirmie mirstīgie drīkstējām apmeklēt pavisam īpašu vietu – pirms vairākiem gadiem atklātu neparastu alu sistēmu.
Tā bija tik mistiska vieta, ka vairākus gadus bija noliegta tās eksistence, pēc tam pamazām to vairs nevarēja noslēpt, jo alas bija atklātas tieši zem kādas lielas pilsētas centrālās daļas. Bija mēģināts pat izdzīt no pilsētas visus cilvēkus, bet tā vietā mājas bija jāatstāj tikai dažu ieejai tuvāko māju īpašniekiem. Ala bija kaut kas tads, par ko runāja ne tikai ģeologi, bet arī publika, un bieži vien gluži sazvērnieciskā līmenī. Tur esot atrakts citplanētiešu kuģis utt.
Tam mēs, protams, neticējām, un ar šo studentu uzņemšanu droši vien tika mēģināts mazināt mistifikāciju. Visi bijām satraukti un gaidu pilni. Pēc daudzām drošības procedūrām mūsu 25 cilvēku grupa devas milzīgā pazemes zālē, kur aiz loga bija atrastais brīnums. Es biju kopā ar savu puisi, jo abi bijām spīdoši topošie ģeologi. Es cieši saspiedu viņa roku, lai kā mazs bērns uzreiz nemēģinātu izlauzties priekšā. Tomēr vietas pie stikla pietika visiem 25.
Mūsu skatam pavērās ne pārāk satriecoša izskata ala, kas bija tradicionālās padomju laikā sērijveidā būvētās sporta zāles lielumā, tikai vairāk ovāla nekā kantaina. Tā bija gaiši brūnu stalaktītu un stalagmītu pilna, bet tās centrā bija paliels dīķis ar kristāldzidru ūdeni, kas klāja tumši brūnu, viegli mirdzošu, parupju smilšu kārtu. Mūsu priekšā klājās tāda kā pludmale, kas sniedzās līdz pat stiklam, ļaujot saskatīt smilšu zaigošanu jo labāk.
Tomēr tas viss, lai gan tādā kombinācijā neredzēts, nebūtu nekas tik īpašs, ja dīķa dziļumā nerastos krāsainas figūriņas, kas likās izsūcamies cauri smiltīm. Tad tās apmēram 10 sekunžu laikā uzpeldēja līdz ūdens virsmai, mirkli sastinga, un tad pacēlās gaisā, uzreiz izretinādamās. Tās mirkli saglabāja formu, kā krāsaini dūmi celdamās gaisā, un tad vienkārši izklīda un izzuda. Ūdenī figūriņas bija apmēram tējkarotes galviņas lielumā, bet pazūdot jau visas karotes garumā.
Mēs klausījāmies, ka katrai krāsai bija atbilstoša figūra, piemēram, tumši zilās bija kā diski, kuriem vidū kāds iespiedis ar pirkstu, veidojot seklu piltuvīti. Sarkanās figūras bija kā sēne ar pilnīgi apaļu cepurīti un gredzenu ap kātiņu. Dzeltenās bija apaļas un cauras kā barankas, bet melnās – kā sešstūraini cilindri. Kopā esot 14 dažādu krāsu un toņu. Visas figūras esot samērā vienkāršas, nevienai neesot smalku detaļu.
Protams, ka sākās jautājumi. Nekas tads nebija redzēts, bet par to, ka no ūdens ceļas kaut kas pilnīgi neticams, jau iepriekš runāja. Mums pastāstīja, ka figūriņas saglabājot savu formu, ja tās izņemot no ūdens ar pliku roku, kamēr tās nesasniedza ūdens virsmu. Neviens nevarot saprast, kā tās radās, bet sastāvot tās no oglekļa savienojumiem, sīkāk mums atteicās pastāstīt. Tām esot plastilīnam līdzīga struktūra, kas uzreiz izjūkot, kad saskaroties ar gaisu, izņemot, ja paņemtas rokās. Ņemot ar cimdu vai kādu priekšmetu tās arī izzuda. Tas droši vien esot saistīts ar kādiem elektriskajiem laukiem…
Taču mūsu burvīgā ciemošanās tika jau pašā sākumā izjaukta. Atskanēja trauksmes signals un mums apkārt esošie zinātnieki šausmās sāka skriet ārā no ēkas. Neviens nepaskaidroja, nenogaidīja… izņemot mūsu grupu. Mēs jutām pārdabisku mieru un vēlmi palikt tur, kur bijām. Netikām dzīti ārā, neviens par mums vairs neinteresējās, bet gluži pārspīlētās šausmās pameta ēku. Stikla durvis mūsu priekšā atvērās un mēs spērām kāju alas smiltīs.
Tās bija smagnējas, labi turējās kopā. Pēdas tajās palika seklas, un pēc brīža izzuda. Mēs jutām mieru, bet nebija tik viegli pārvarēt visu, kas mums bija mācīts. Nepiesārņot svešu vietu, paņemt drošus paraugus... Tomēr likās tik viegli un dabiski novilkt apavus un drēbes, un iekāpt ūdenī. Gribējās tā kā sasveicināties, un mēs jutām, ka kāds skatījās, kaut tam nebija acu. Daži bija grūtāk pārliecināmi, bet ļoti drīz jau mēs visi bijām gluži kaili un stāvējām līdz krūtīm dziļajā ūdenī.
Tas bija tāds miers, kādu nekad nebiju izjutusi. Miers un mērķa sajūta. Ūdens bija vēss, bet nesaldēja. Lidojošie figūriņu dūmi likās tik skaisti, virmodami visas varavīksnes krāsās. Katrs pastiepa roku pēc kādas figūriņas zem ūdens, un es paņēmu zilu, mazās piltuvītes veidolā. Izcēlu to no ūdens, un apošņāju. Smaržoja pēc kaut kā fantastiska, pēc ūdens, okeāna, kaut kā salda… un garšoja arī fantastiski, pēc tam, kad biju figūriņu cieši saspiedusi vairākas reizes. No tās iztecēja zila sula un ielija ūdenī, kur uzreiz pazuda. Pēc tam varēja ēst.
Pēkšņi mūsu mierpilno iepazīšanos ar alu pārtrauca durvju aizciršanās. Mēs uz brīdi pamodāmies no sapņainās sajūtas, ko radīja ūdens, taču otrā alas pusē atvērās citas durvis. Ūdens viegli saviļņojās, un mēs visi pagriezāmies pret aizvērtajām durvīm. Aiz tām stāvēja trīs maskoti, melnā tērpti stāvi ar ieročiem rokās. Tie pacēla šaujamos un atklāja uguni pret stiklu, bet tas nepadevās. Mēs lēnām devāmies uz otrām durvīm, kas aiz mums aizvērās. Mēs bijām gaitenī, ko klāja nevis grīda, bet smiltis, un tālāk bija vēl viena, mazāka ala ar dīķi un figūrām.
Tā sākās mūsu dzīve alā. Pēc pirmās satikšanās ar ūdeni mēs izkļuvām no sapņainās sajūtas un daži cilvēki satraucās, bet citi atgādināja, ka mums tagad bija mērķis, un to neviens vairs nevarēja apšaubīt. Nebija tā, ka viss būtu skaidrs, patiesībā nekas vēl nebija skaidrs līdz galam, bet mēs jutām vai drīzāk mūsos bija kaut kas jauns. Neviens neinteresējās par drēbēm un atstātajām mantām. Nākamajā reizē tās bija paņēmušas smiltis. Mēs dažas reizes mēģinājām apēst kaut ko no centra virtuvē atstātā, bet tas ne pēc kā negaršoja, salīdzinājumā ar krāsainajām ūdens figūrām. Izrādījās, ka katram radusies gaume uz to figūru krāsu, kādu viņš paņēma pirmo.
Figūru kulinārija bija vienkārša. Vajadzēja salasīt zem ūdens pavairāk figūriņu, tad tās sadalīt pa krāsām, un mīcot izspiest krāsaino sulu. Dažādas krāsas sajaukt nevarēja, tās uzreiz izkūpēja gaisā. Arī sulas nejaucās, bet pazuda. Es pārtiku no tumši zilajām, atsvaidzinot ēdienkarti ar baltajām, pelēkajām un rozā.
Tomēr mums nebija iespējas mierā iepazīties ar alu sistēmu un izgaršot visas figūras. Melnā tērptie stāvi kaut kādā veidā mūs vienmēr atrada. Atvērās durvis uz kādu nākamo telpu – vai nu cilvēku būvēto, vai citu alu, un mums bija jāpārvietojas, jo drīz apbruņotie cilvēki tika ielaisti tur, kur tikko bijām mēs. Starp mums dažādos laikos bija vienas, divas vai trīs durvis.
No sākuma tas bija ļoti biedējoši, sevišķi tad, kad mēs kaili gulšņājām smiltīs, bet uzbrucēji stāvēja plecu pie pleca aiz stikla durvīm, mūs vērodami. Viņu sejas mēs neredzējām, tās aizsedza ķiveres, bet figūras lika domāt, ka tie bija jauni, spēcīgi vīrieši. Mums nebija ne jausmas, kāpēc “tas” mūs šādi vadāja. Dažādi spriedelējām, un vienojāmies, ka tā bija kaut kāda pārbaude, piemēram, vai mēs bijām tik gudri, ka sapratām, ka nedrīkstēja palikt telpā, ja tur atvērās durvis, ka bija jāiet tālāk, citādāk vīrieši mūs panāks.
Tad tomēr nogurums ņēma virsroku. Mēs skaļi pastāstījām it kā tukšajam gaisam, ka mums bija jāguļ, ka mēs nevarējām ik pa stundai vai pusstundai iet kur citur. Nostādījām divus sargus un likāmies uz auss it kā cietajās smiltīs, kas tomēr uzreiz pieņēma mūsu formu. Padzērāmies burvīgi gardo ūdeni un laidāmies miegā.
Sargiem mūs modināt nevajadzēja. Mēs mainījāmies kādu laiku, kaut nezinājām, vai bija nakts, līdz visi jutās izgulējušies. Melnā tērptie bija aiz divām durvīm, neredzami. Tikko kā visi bijām augšā, atvērās jaunas durvis, veidotas no klints, un pa smilšainu, mitru gaiteni mēs izgājām gluži gigantiskā alā ar milzīgu baseinu. Šeit bija atsevišķas grotas ar mazākiem dīķīšiem, vairāki tuneļi uz kādām citām vietām, un visu piepildīja uznirstošo figūru veidotie krāsainie dūmi.
Jutām, ka bijām mājās. No šejienes mūs vairs ārā nedzīs. Tā bija taisnība. Dzīvojām lielajā alā jau ilgi, likās, ka vismaz nedēļu, un šad tad pie vienīgajām stikla durvīm redzējām uzbrucējus. Viņi sākumā tikai vēroja, pēc tam mēs dzirdējām, kā mēģināja uzlauzt durvis, pēc tam lauzt klinti. Jutām, ka tas “to” sāpināja. Ne ļoti, jo viņi neko nespēja izdarīt, bet tomēr “tas” jutās slikti. Tas pamudināja vairākus mūsējos mēģināt kaut ko darīt. Mans puisis uzņēmās vadību un viņi sāka kalt plānus. Es no tā visa turējos pa gabalu, jo man likās, ka tas nebija tas, ko “Ūdens” gribēja.
Tas bija pirmais mirklis, kad es “tas”vietā pie sevis teicu “Ūdens”. Vai tieši Ūdens bija “tas”, kas veidojis šīs alas un dīķus? Vai tieši Ūdens bija... būtne? Man tas pēkšņi likās gluži skaidrs. Es aprunājos ar pāris citiem cilvēkiem, un viņi teica, ka kaut kas tāds viņiem ir bijis prātā. Tās nebija alas vai figūras, tas bija Ūdens, kas izgrauzās cauri klintij, kas samala tās smiltīs, veidoja visu šo sistēmu, un Ūdens radīja figūras, tikai ko tas viss nozīmēja, to mēs nesapratām.
Pēkšņi vienas durvis atvērās. Tās nebija stikla, bet klints, un pavisam jaunas. Mēs devāmies turp, un izrādījās, ka šis tunelis veda vecajās pētniecības telpās. Mans puisis uzreiz pamanīja, ka šīs durvis nebija redzamas no stikla durvīm, kuras uzmanīja melnā tērptie uzbrucēji. Viņi nezināja, ka mēs varējām iziet no alu sistēmas. Mans draugs uzstāja, ka tā bija skaidra zīme, ka mums jāpielavās viņiem no aizmugures un kaut kā jācīnās. Te ļoti skaidri iezīmējās divas mūsu grupas. Viena uzskatīja, ka jāpavada vairāk laika, pētot alas un Ūdeni, otra – ka jātiek galā ar uzbrucējiem. Mūsu, tas ir, mierīgajā grupā par līderi izvirzījās kāda studente vārdā Malda, ar kuru es biju runājusi par Ūdens būtību. Viņa gribēja to pastāstīt otrai grupai, kuru vadīja mans draugs, bet viņš teica, ka tas viss ir ļoti interesanti, bet mums bija vispirms jāatrisina problēma.
Diemžēl viņš šo problēmu risināja radikāli. Neko nepasakot mūsu mierīgajai grupai, otra bija sākuši pētīt zinātnieku telpas, mēģinot atrast lietas, ko izmantot par ieročiem.
Tas beidzās ar to, ka mana drauga biedri ienesa lielajā alā divus nedzīvus ķermeņus – mana puiša un viena uzbrucēja. Viņš bija to nožņaudzis, bet cits iebrucējs viņu nošāva. Tad aizvērās durvis, norobežojot palikušos uzbrucējus no mūsējiem un abiem mirušajiem. Es šajā sakarā jutos dīvaini mierīga. Bija pagājis tikai nedaudz vairāk par nedēļu, bet es jau jutos šķīrusies no viņa. Mierīgi rosināju meklēt veidu, kā apglabāt abus cilvēkus.
Beigās mēs izvēlējāmies kādu ļoti attālu, mazu alu ar dīķi, pretējā pusē tam, kuru bijām iekārtojuši par tualeti. Izģērbām svešo mirušo, kurš tiešām bija jauns, spēcīgs vīrietis, un abus ķermeņus ielaidām ūdenī. Tos uzreiz aprija smiltis un krāsainās figūras kāpa no dīķa dziļumiem it kā nekas nebūtu noticis. Ūdens saprata, ka tie bija mirušie. Mēs bijām bieži stāvējuši dīķa smiltīs, un neviens neiegrima. Šo alu mēs nosaucām par kapiem un visi vienojāmies cerībā, ka tie vairs nebūs jālieto.
Tā tomēr nebija. Laikā, ko varētu nosaukt par nākamo dienu, visas durvis pēkšņi atvērās. Mēs devāmies izpētīt apkārtni, un atradām abus pārējos iebrucējus guļam vienu otram blakus mirušus. Nebija redzama nāves cēloņa. Izģērbām viņus un apglabājām kapos pie viņu un mūsējā biedra. Tagad mūs neviens vairs netraucēja. Tikai pēc ilgāka laika es sapratu, ka neviens nebija mēģinājis atrast un atvērt durvis uz ārpasauli. Mēs vienkārši par to nedomājām. Uzbrucēju nāve bija atkal apvienojusi abas mūsu grupas, un mēs mierā un rāmā klusumā pievērsāmies Ūdens izpētei.
Tomēr laiks vairāk pagāja rāmās sarunās, gulšņājot smiltīs pa pusei ārpus Ūdens, pa pusei iekšā. Mēs iepazināmies, stāstījām par savu pagātni, un visi jutām, ka tā bija svarīga, bet pagājusi. Jo ilgāku laiku mēs pavadījām alās, jo vairāk figūru apēdām, jo vairāk Ūdens izdzērām, mēs kļuvām citi. Tomēr stāsti par pagātni mums atgādināja, ka mēs bijām cilvēki. Ūdens negribēja mūs pavisam paņemt. Ko tas gribēja, mēs nezinājām, bet noteikti ne to, lai mēs kļūtu sveši citiem cilvēkiem. Mēs stāstījām garum garos atmiņu stāstus, un tie visi bija interesanti. Šajā rāmajā mierā likās, ka katra detaļa bija vērtīga.
Citā laikā mēs slinki pārbaudījām smiltis, piemēram, cik dziļi varēja izrakt, un uzzinājām, ka ne dziļāk par pusmetru. Tur nebija cieta pamata, bet miklās smiltis sāka brukt no malām, lai kā tās nebalstīja. Vēl un vēlreiz mēģinājām sajaukt vairāku krāsu figūras un to sulu, līdz sapratām, ka bija tikai divas, kas jaucās – tumši zilās un melnās. Tas bija interesanti, jo mierīgās puses vadone, kas tagad likās vadām visus, ēda zilās tāpat kā es, bet mans puisis bija ēdis melnās. Tie likās kā pretstati, kas tomēr kaut kāda iemesla dēļ sajaucās. Figūru masa kļuva balti mirdzoša, bet sula – melni mirdzoša.
Tikai tagad mēs pamanījām, cik nesaprātīgi un slinki pētījām alas. Mēs nebijām iedomājušies, kāpēc šeit bija gaišs. Zinātniskajās telpās vēl arvien bija elektrība, taču alās gaisma nāca no kāda neredzama avota. Likās, ka no griestiem, bet arī sienu augšdaļas. Ēnas bija ļoti bālas, bet tās neskaidri iezīmējās uz smiltīm. Pasmējāmies par to un nogaršojām jauno figūru masu. Man tā garšoja, tāpat visiem, kuri primāri ēda melnās vai tumši zilās, bet citiem viedoklis atšķīrās. Tad mēs nolēmām izmēģināt sulu. To mēs vienmēr bijām mīcījuši ārā no figūrām un lējuši atpakaļ dīķos. Tā vienkārši bija jādara, to mēs jutām. Veselu figūru ar visu sulu nedrīkstēja ēst. Tomēr tagad mums likās, ka laiks bija pienācis. Visi sākām ar melni mirdzošo sajaukumu.
Tas izrādījās spēcīgi halucinogēns. Mums nebija ne jausmas, cik ilgi bijām pavadījuši citur, bet visiem bija skaidrs, ka tā bija šamaņu sula, kuru lietojot varēja nonākt tuvāk Ūdenim, bet tas negribēja mums vēl atklāt savus noslēpumus, tāpēc mums bija pa pilnam dažādu nojausmu, bet nekādu skaidru atmiņu. Mēs, piemēram, zinājām, ka iebrucēji gribēja mūs nogalināt, bet Ūdens gribēja pasargāt kā mūs tā viņus. Tomēr tas reizē pētīja, vai viņa ciešanas, uzbrucējiem cērtot klinti, atstās uz mums kādu iespaidu vai nē un ko mēs darīsim. Ūdens nebija vēlējis nevienam nāvi, bet mans puisis un uzbrucējs tomēr krita pašu uzsāktajā karā. Pēc tam Ūdens bija pārējos divus nogalinājis, saprotot, ka miera nebūs.
Vēl mēs uzzinājām, ka bijām vēstnieki. Mums būs jānes ārpasaulē zināšanas par Ūdeni. Tomēr līdz tam vēl bija daudz laika. Mēs izkopām savu iekšējo kultūru, daži sadalījās pārīšos vai pa vairākiem, katra ģimenīte ieņēma kādu mazu sānu alu, un es izveidoju attiecības ar mūsu vadoni Maldu. Dzīve kļuva arvien sapņaināka. Mēs vairāk spēlējāmies nekā nopietni pētījām. Izmēģinājām visas pārējās sulas, un sapratām, ka katrai bija emocionālais efekts. Tumši zilā lika just mīlestību, un mēs ar Maldu nebrīnījāmies, ka izveidojām pāri pirmās, lai gan es it kā biju sērās pēc sava puiša. Figūrās tomēr palika nedaudz sulas, un tas bija iemesls, kāpēc mans puisis tik aktīvi bija cīnījies.
Melnā sula, nesajaukta ar zilo, it kā pavērsa mūs atpakaļ – tālāk no Ūdens. Tā nebija konkrēta emocija, bet, dzerot melno sulu, mēs vairāk ilgojāmies pēc mājām, skaidrāk gribējām saprast, kas šeit notika un kas notiks nākotnē. Melnā sula atņēma mums sapņaino mieru, tāpēc neviens to nedzēra, un vienīgā meitene, kura šobrīd ēda melnās figūras, pārgāja uz sarkanajām, kas sākumā bija grūti, bet pēc tam iegājās. Sarkanā bija aktivitāte. Dzeltenā – prieks. Baltā deva vēl jo lielāku mieru, rozā lika ilgoties pēc mākslas, un to mēs dzērām vakaros, kad stāstījām. Sākām arī dziedāt un runāt dzeju, kas radās tik pārsteidzoši viegli, bet bija tik svešāda.
Mēs sākām izjust Ūdens un alu maigās pārmaiņas. Izrādījās, ka gaismai tomēr bija savs ritms, likās, ka tā varētu būt diennakts. Mēs pielāgojām miegu šim ritmam un gulējām jo saldāk. Visu laiku bija gaišs, bet gaisma kļuva nedaudz bālāka “naktī”. Ūdens līmenis dīķos mainījās divreiz dienā, droši vien ar paisumu un bēgumu, lai gan izmaiņa bija neliela. Smiltis bija nedaudz mīkstākas rītos un vakaros. Tad tās varēja vieglāk uzduļķot, bet naktī un dienā tās smagi krita atpakaļ. Naktī figūrās bija vairāk sulas un tā iedarbojās stiprāk.
Drīz mums likās, ka dzīvojam kā kāda attāla, necivilizēta cilts. Mums nevajadzēja neko ārpus mūsu alām. Mēs dzērām ūdeni, ēdām figūru masu, gulējām smiltīs un peldējāmies dīķos. Vienmēr bijām tīri un smaržīgi, pat tualetes dīķis bija pilnīgi tīrs, un kapos smaržoja tikai pēc Ūdens. Tas nokopa visu lieko. Mums nevajadzēja ne drēbes, ne rotas, ne papīru un rakstāmo, jo visas dziesmas un stāsti palika neizdzēšamā atmiņā.
Dažreiz mēs devāmies uz cilvēku veidotajām telpām, lai apskatītu priekšmetus, kas senāk saistījās ar mūsu nākotni – ģeoloģiju, bet tagad likās kā senas pasaules artefakti. Mēs neko nebijām aizmirsuši, stāstos bieži ievijās mūsu seno studiju tēma, pat izcēlās diskusijas par ģeoloģijas jautājumiem, bet tās bija lēnas, bez konflikta, tikpat nesteidzīgas kā Ūdens pilēšana no griestiem, kur tas lēnām radīja akmens lāstekas un piramīdas.
Savā mazajā māju dīķītī mēs ar Maldu dzērām zilo mīlestības sulu, un dažkārt dienām nenācām ārā, sarunājoties, nodarbojoties ar seksu un dziedot duetā. Bet visbiežāk mēs gulējām viena otras rokās, pa pusei ūdenī kā nāras, un glāstījām viena otru, sapņojot par Ūdeni. Mēs to mīlējām. Tas nebija jautājums, ko uzdot citiem, bet mums, kas bijām pirmo paņēmušas mīlestības figūru, Ūdens bija mīļotais.
Pēc šādām dienām un naktīm mēs gatavojām zili melno sulu un devāmies Ūdenī. Apgūlāmies dīķa dibenā un sapņojām. Kad dzērām šo sulu, elpot varējām arī zem ūdens. Tas ieplūda mūsu plaušās tik viegli kā spirgtākais gaiss.
Pēc tam dažas dienas pavadījām ar pārējiem. Dziedājām, stāstījām, peldējām un šļakstījāmies, un dzērām dzelteno prieka sulu. Skraidījām cits citam pakaļ kā mazi bērni un pa jokam cīnījāmies, piešķiežot acis ar smiltīm, kas tomēr vienmēr izbira laukā pirms paspējām tās sajust. Ūdens negribēja darīt mums pāri. Tas jau bija nogalinājis un nolēmis, ka ar to pietika mūžībai.
-Vai Ūdens ir citplanētietis?- kāds biedrs reiz slinki jautāja.
-Nē, tas nāk no Zemes!- Malda atbildēja.
-Tā ir paralēla dzīvības forma mums,- es papildināju.
-Cilvēki to uzraka nejauši. Ne mums, ne Ūdenim nebija ne jausmas, ka pastāv otra pasaule,- Malda turpināja.
Visi mums ticēja. Neviens šeit nemeloja. Mēs bijām aizmirsuši kā. Mēs bijām izstāstījuši cits citam visas savas dzīves, un piedevuši visu, pieņēmuši visu un mīlējuši visu. Mēs visi bijām brāļi un māsas. Šajā Ūdens pasaulē tas bija tik viegli. Visiem vajadzēja tikai to, kas bija pārbagātībā. Mums nekā netrūka. Tomēr mēs zinājām, ka pienāks brīdis, kad mums kā vēstniekiem būs jādodas skarbajā cilvēku pasaulē, lai nestu Ūdens sveicienu – labdien, cilvēki, tā nu sanāk, ka es neesmu vienīgā saprātīgā dzīvības forma uz Zemes, es gribētu iepazīties.
Mēs nebijām naivi. Ūdens arī nebija naivs. Tas zināja mūsu dvēseles caur mūsu stāstiem tāpat kā zināja mūsu ķermeņus caur savu pieskārienu. Figūras bija tieša, cilvēkiem domāta Ūdens valoda. Caur emocijām tas stāstīja savus stāstus, un spīdošā sula ļāva mums saprasties ciešāk, jo bijām tik ļoti, ļoti atšķirīgi. Mūsu jūtas bija līdzīgas, tāpēc Ūdens runāja caur tām, bet mūsu prāti bija galēji atšķirīgi. Mūsu dzīves bija tik nevienādas. Ūdens bija viens, tas savienoja alas zem zemes uz visas planētas. Tas bija domājis, ka ir vienīgā dzīvība, atskaitot baktērijas, kuras uzskatīja par vienīgajiem no sevis atšķirīgajiem radījumiem. Tomēr Ūdens prāts bija daudz lielāks nekā baktērijām, tāpēc tas cienīja šos radījumus, bet nekādi nespēja ar tiem sazināties. Pirmo reizi ieraugot vai drīzāk bez acīm izjūtot cilvēku, Ūdeni pārņēma visas šīs emocijas, kas kā krāsainas figūras iznāca cilvēku pasaulē.
Mēs tās ēdām un dzērām, un sākām saprast Ūdeni, bet to varēja tikai tad, ja kļuvi nedaudz cits. Mēs bijām tik tālu viens no otra – Ūdens un cilvēki, ka Ūdenim bija jāmācās konkrēta forma un atdalīta esamība, bet mums bija jāmācās plūst un būt vienai būtnei. Tā mēs kļuvām par vienu būtni 24 ķermeņos, kamēr Ūdens caur katru no mums pieņēma citu stāstu. Ūdeni nebeidzami pārsteidza, ka mūsu bija 7 miljardi un katram cits dzīvesstāsts, kad viņam tas bija tikai viens, lai cik daudz baseinu, dīķu un zemūdens jūru tas neveidoja.
-Malda, es gribu šeit palikt mūžīgi,- es teicu, kad mēs apskāvušās gulējām savā māju dīķītī.
-Mēs divas to arī darīsim. Dzīvosim mūžīgi, šeit, ar Ūdeni,- Malda atbildēja.
-Es zinu, es tikai gribēju uzsvērt, cik ļoti es to gribu.
-Bet protams, mēs taču paņēmām tumši zilās figūras. Mūsu rokas atsaucās mīlestības jūtām. Pie cilvēkiem ies citi, nesot prieku, mieru un dzīvessparu, bet mēs paliksim šeit, lai mīlētu.
Un tad mēs pirmo reizi izdzirdējām Ūdeni dziedam. Tas dūcošā balsī mēģināja nodziedāt dziesmu, kuru mēs dziedājām visbiežāk. Tai nebija vārdu, tikai melodija, taču tā bija zila, tik ļoti zila dziesma. Mēs klusi mācījām Ūdenim dziedāt, līdz visa Zemeslode dūca šo dziesmu, Ūdens varenajam ķermenim atbalsojot to pazemes alās visā pasaulē.
-Kuš, cilvēki sabīsies,- man diemžēl nācās brīdināt.
Ūdens piekrita, turpinot dziedāt tikai mūsu mazās cilts pasaulītē. Mēs visi sanācām lielajā telpā un klausījāmies. Kāds ieteica mazliet mazāk vibrēšanas, citam likās, ka balsij būtu jābūt augstākai, un drīz jau mēs dzirdējām balsi, kas dungoja gandrīz, gandrīz cilvēcīgi.
-Malda,- Ūdens pateica savu pirmo vārdu cilvēku valodā.
Mēs smējāmies un smējāmies, un no Ūdens izlidoja vesels dzeltenu prieka figūriņu mākonis. Tad Malda atvēra roku, un arī no viņas plaukstas pacēlās nedaudz neskaidra, tomēr atpazīstama figūriņa. Tumši zilā.
Viņi abi bija iemācījušies runāt cits cita valodā.


11.10.20.

Here forever we're entwined in dark and light
In shame my blood stains my own hands

Kā es varu būt reizē tik histēriski laimīga un tikpat histēriski nelaimīga, es nesaprotu, bet tā ir.

Tikai tāds mīlasstāsts var būt visskumjākais, kas kādā brīdī ir bijis skaists. Es neesmu redzējusi neko skumjāku kā Klarku un Leksu. Šonakt sapnī redzēju, kā Klarkai bija izdevies radīt virtuālo Leksas attēlu, jo viņa tika nokopēta, kā visi komandieri. Leksa bija kā staigājoša hologramma, varēja iznākt no čipa. Kaut kādi cilvēki gribēja čipu iznīcināt (cik skumji, ka tas jau Klarkai bija jāpiedzīvo), bet šeit čips vēl pastāvēja. Es biju vienkārši vērotāja no malas, neko nevarēju ietekmēt, bet es pusi sapņa raudāju, un tas arī beidzās ar brīdi, kad Klarka tieši kā City of light sniedzās pēc Leksas attēla, bet tas pazuda, jo čips bija iznīcināts.
Abas aktrises ir vienkārši fantastiskas, dialogi viņu starpā ir perfekti. Tās sīkās sejas izteiksmes, žesti, intonācijas ir vienkārši ideāli un tik skumji, ka es nebrīnos, kā pusi sapņa vērojot raudāju un pamodos nelaimīga. Seriāls ir ļoti labs, taču es neteiktu, ka viens no maniem pašiem mīļākajiem, tomēr konkrēti šis stāsts mani ļoti aizķer. Kad Lexa atbild uz Klarkas: "Maybe someday, you and I will owe nothing more to our people," ar "I hope so", ir tik ļoti skaidrs, ka tas nenotiks, ka tas "I hope so" laikam ir visskumjākais teikums, ko es vispār kaut kur esmu redzējusi, vismaz saistībā ar mīlestības tēmu. Abas sievietes ir ļoti jaunas, bet viņām nav vairāk laika mīlestībai, kā pāris stundas, un arī cerība uz kaut ko tālāku tiek pārrauta. Abas augušas drastiskā vidē, kur jācīnās par izdzīvošanu. Viena redzējusi arī daudz maz mierīgāku pasauli, bet otra audzināta, lai nogalinātu savus biedrus vai mirtu, un tad jau bērna vecumā stātos komandiera vietā. Tas liekas kaut kas tik trausls un gandrīz neiespējams, kas dīvainā, neiederīgā un gandrīz neiespējamā veidā izveidojās tik brutālā pasaulē, lai vēl brutālāk tiktu sagrauts.
Tā kā gatavoju pasākumu par mīlestību, laikam tā tēma man pat sapņos nāk prātā.

Atkal bijis gadījums, kad sieviete operācijas laikā visu jutusi, kā viņu griež un šuj, un atkal mediķi to vienkārši noraksta uz "izdomā". Pajautājot apkārt tādas pieredzes katrs sev atradīs apkārt. Par cita veida pilnīgi necilvēcīgu attieksmi nemaz nerunājot. Un kaut kā netiek minēts viens no iemesliem - visur citur tu vari pagriezties un aiziet, bet medicīnas sistēma, sevišķi Latvijā ir tāda, ka saņemot kaut jelkādu medicīnisko palīdzību, pat par lielu naudu, tev jau ir jābūt ļoti laimīgam. Tad nu kopā ir divi cilvēki, kuriem diemžēl ir jāstrādā kopā - pacients un mediķis, un ir vienalga, kā viņi saprotas. Pacientam ir kaut kā jāizdabū palīdzība, adekvāta attieksme, normāli paskaidrojumi no ārsta, bet ārstam tas ir darbs, kurā pacients nekur neaizbēgs, kurā klients netiks zaudēts, un viņam ir neaprakstāmi liela vara pār pacientu. Mēs varam iziet no kino, restorāna, izmest fotogrāfu no kāzām, atteikties iet konkrētā veikalā utt., ja mums nepatīk apkalpošana, bet Latvijā cilvēkam ir jābūt neizsakāmi pateicīgam par to vien, ka viņam ir ģimenes ārsts, pie kura ir jāgaida rindā mazāk nekā vajadzīgs nomiršanai. Tālāk arī par visu citu - sagaidīji rindu, kamēr vēl esi dzīvs - esi pateicīgs. Tev vispār kaut ko palīdzēja, lai gan rupji un pa pusei - esi pateicīgs. Ārstus neviens no darba ārā nemet, lai gan pacienti viņu rokās saņem labi ja pusi no tā, kas it kā būtu jāsaņem, jo nav jau neviena, kas nāktu vietā.
Tas viss rada neaprakstāmu varu ārstu rokās, un ko dara vara - sabojā cilvēku. Ārsts zina, ka drīkst izgāzt savu slikto garastāvokli un nogurumu, jo viņam nekas par to nebūs. Sākumā mēģina nedarīt, bet vēlāk, redzot, ka visi tā dara, arī palaižas un sāk domāt - lai saka paldies, ka es te vispār kaut ko daru. Un vai tad nav taisnība? Ir jau, lai cik ciniski, bet jāsaka vien ir - labi, ka vispār kaut ko saņem. Ja tas ārsts ies strādāt Depo par krāvēju, tu vispār neko nesaņemsi. Tā visa ir vienkārši varas spēle. Pacients nevar atmest ar roku un pateikt - nu nevajag arī. Viņam ir kaut kā no ārsta jāizspiež tā palīdzība, uzmanība, iecietība, un tad sākas vai nu aploksnīte vai dusmas. Vai vēl ļaunāk - histērija, jo tava dzīvība ir kāda rokās, kuram tu esi riebīgs gadījums, no kura vajadzētu atkratīties vaļā pēc iespējas, lai mazāks papīru darbs, un to var panākt divējādi. Viens - ieskaidrot, ka tev nekas nekaiš, lai tu ej citur, lai tu vairāk izej svaigā gaisā un ka tas viss no nerviem, vai izturēties tik pretīgi, lai vairs nenāktu. Otrs - izārstēt. Kas ir vieglāk? Pirmais, protams. Atkratīties visiem spēkiem, jo tev nekas par to nebūs. Kurš tad darbā nemēģina darīt mazāk? Visi tā dara. Tikai tas, ka ārsti ir novesti cinismā, ka viņiem atkratīties no kāda, kam palīdzība varētu glābt dzīvību, ir skumji.
Kamēr ārstiem nebūs konkurences, kamēr nebūs tā, kā ir ebay pārdevējiem, ka viena negatīva atsauksme tev var maksāt darbu esi vainīgs vai neesi, kā oficiantiem, ka viena ietekmīga klienta sūdzība tevi atbrīvo no darba, nekas nemainīsies. Viņu rokās būs absolūta vara un viņi to izmantos tieši tāpat kā jebkurš to izmantotu - kļūstot arvien samaitātāki, arvien ciniskāki, arvien neiejūtīgāki, jo visvarenības apziņa jebkuru padara par izdzimteni. Kādu vairāk, kādu mazāk, kādu ātrāk, kādu lēnāk. Tas ir dabiski, tāda ir cilvēka daba. Kāds saglabā kaut kādu cilvēcību, kāds nē, bet, turot rokās tik milzīgu varu pār cilvēku kā dzīvība un nāve, turklāt bez jebkādas atbildības, neviens nesaglabā tādus uzskatus, kādi bija, sākot studēt.
Un tā diemžēl ir, ka bez atbildības. Kaut ko jau tur pasoda, kaut ko noņem, kaut ko pa ziņu portāliem paraksta, un... viss. Turpina strādāt. Kā Jēkabpils neiroloģe, kuru aiz muguras nodirš visi, pat reģistratūrā brīnās, kā piekrīt uzreiz pie Jaundālderes, kāpēc neprasās pie otras. Visi zina, ka cilvēks ir ar smagiem mentēliem traucējumiem un pilnīgi nespējīgs darīt savu darbu, izņemot parakstīt kaut kādus papīrus, bet nav cita, kas strādā. Tad jau labāk esot, ka vismaz ir kāds, ar kura parakstu var izdabūt nosūtījumu, tomēr labāk nekā nekas. Jā, protams, ka labāk. Es arī dabūju nosūtījumu tajā pašā nedēļā nevis pēc mēneša, kad varētu tikt pie otras neiroloģes. Jā, paldies. Noklausījos 15min kā tika iztirzāta mana personība, mans apģērbs, mana izglītība, mana profesija, un tad tika uzlikts paraksts uz lapiņas. Tas paraksts, kuru man vajadzēja. Paldies no sirds, ka ir tāda Jaundāldere, kas visiem zināms der tikai lapiņu parakstīšanai. Paldies, ka vara pār manu veselību ir tāda cilvēka rokās, citādāk es to lapiņu nedabūtu un netiktu pie cilvēka, kurš man 13 minūtes mēģināja iestāstīt, ka man nekas nekaiš, un tad 2 minūtes ieklausījās tajā, ko es saku, un parakstīja kaut kādas vispaŗējas zāles, ko paraksta visiem. Kāpēc paldies? Jo varbūt man tās zāles būtu līdzējušas. Man vispār 11 mēnešu laikā izdevās tikt pie kaut kādas receptes un kaut ko izmēģināt. Man tās zāles, protams, nepalīdzēja, bet kādam varbūt palīdzētu. Un tam cilvēkam varbūt tiktu vēlāk izglābta dzīvība, jo viņam nesāpētu tik šausmīgi, ka dzīvot negribas. Un par to paldies visiem šiem cilvēkiem, kuri ar lamāšanos, pierunāšanu, no saldiem vārdiem līdz draudiem un apvainojumiem mēģināja tikt no manis vaļā, bet nespēja, padevās, un kaut ko pēdējās minūtēs iešķieba. Kādam tas varbūt būtu palīdzējis.
Paldies, ka mums tomēr kaut kas ir, bet nevainojiet mūs par "histēriju, jūtīgumu, nespēju skaidri domāt". Mūsu dzīvība ir cilvēku rokās, no kuriem viss ir jāizspiež, kuriem nekas nerūp, kuri mēģina darīt pēc iespējas mazāk. Tur arī rodas tā histērija pat to izņēmumu priekšā, kuri vēl sistēmā nav ļāvušiem līdz galam tikt samalti gaļā, kuriem ir saglabājusies kaut kāda līdzjūtība un kuri neredz tikai apgrūtinošu gadījumu, kas novērš no papīriem, bet, piemēram, tādu kā govi, kura varbūt potenciāli jūt bailes un sāpes. Cita suga, jo pacients nav cilvēks, bet viņš skatās tev pretim ar to stulbo skatienu, bet šajās govs acīs tomēr ir kaut kāda dzīvība, un tev tā kā mazliet paliek žēl mēģināt pavisam atkratīties. Gribētos tā kā noglāstīt govs purniņu un pateikt, ka varbūt te tomēr vēl var kaut ko darīt. Ja pēc papīriem vēl paliks mazliet laika.

Virs galvas atvars griežas,
Nakts vērpjas audeklā.
Kā izcelt melodiju
No dzelmes apziņā?
*
Zem kājām dzīves vijas,
Kā saknes laiktelpā.
Es vēlos atlaist sevi
Un pazust atvarā.
*
Kā stīgas ieskanoties,
Nakts audums uzrunā.
Laiks savērpj mani plaukstās,
Mēs esam kopībā.

Noskatījos šo slaveno filmu. Patika, pat ļoti, lai gan nesaskatīju tajā to, kāpēc ir cilvēki, kam tā ir pati mīļākā filma. Droši vien manā arī citi nesaskata.

Biju uzrakstījusi garu, interesantu ierakstu, bet ciba uzkārās un tas pazuda. Protams, ka būtu jānokopē pirms postēšanas, bet ne vienmēr to atceros. Nu, neko. Nezināsiet jūs manas dziļdomas.

Atceros laiku, kad tika daudz komentēts pie visādām gaudu žēlabām, filosofijām, trww evil gotu lietām, melanholiskiem dzejoļiem utt. Tagad ieliec tikai kaut ko politisku, uzreiz kvadriljons komentāru, bet pie visa cita - nulle.
Mēs esam kļuvuši veci.

Nekad nevar zināt, kurš tas būs.

Notiek daudz. Ik pa laikam liekas, ka šito vajadzētu ierakstīt, bet, kad piesēžos, pēkšņi, nav ko teikt. Lietas ir pārāk nopietnas. Smagas. Dziļas. Daudz.

Es tiešām nesaprotu tradicionālās zeķes. Kāpēc netaisīt valnīti visā garumā? Zeķes vienmēr šļūk uz leju, bet, ja valnītis ir visā garumā, tad problēma samazinās. Tāpat zeķes vienmēr ir potītē par platu, nepieguļ. Tas nav tikai manai ļoti šaurajai un garajai pēdai. Tā parasti ir visiem. Vajag taču noraukt potīti katrā kārtā, nevis katrā otrajā. Tāpat ar purnu. Kāpēc visur raksta noraukt katrā otrajā, ja tā sanāk tizls, spics, nekur liekams gals kā ākstam? Un visi tikai taisa pakaļ. Es atceros, kā man vienmēr visas zeķes bija par platu, un vecmamma, kas adīja, atteicās sašaurināt, jo adot nesmuki izskatoties, un vispār tas esot nepareizi taisīt tik šauru zeķi. Nu un tad, ka man neērti. Nu un tad, ka šļūk nost. Galvenais, lai ir tā, kā "vajag".
Uzadīju sev zeķes, beidzot kaut kas, kas tiešām der man uz kājas. Cerams, ka arī ilgāk valkājot nešļuks uz leju.