Izlasīju, tātad, nerteninterviju RL, aizdomājos nedaudz. Es zinu, es saprotu visu, par ko viņi runā, man praktiski viss tas ir labi pazīstams. Pirms laika tā bija pasaule, ar kuru es identificējos. Nu, jo zinu, jo saprotu, jo patīk. Bet cik ļoti un absolūti citādāka es tomēr esmu patiesībā; dzīvojot pilsētā man tā īsti nekad nebija laika sevi ieraudzīt. Manī iekšā maļ kaut kādas lielas un smagas dzirnavas, man patīk lēna dunoņa, ilgs lietus vai saule, kas karsē tā, ka, šķiet, caurums izdegs, un vientulība kopā ar dažiem draugiem vai bērniem, jo vairāk vientulības, jo labāk. Un māksla man nepatīk, nu reāli, 95% mākslas, ar ko esmu saskārusies (un esmu saskārusies ar lērumu mākslas), man patiesi un dziļi riebj. Man riebj tās samākslotās, stīvās pozas, nervozās skaņas, neīstās balsis, nesmieklīgie joki, neglītās sejas, saspīlētie, ar mokām kopā savilktie sižeti, un pāri visam - seklums. Jēziņ, kā man tomēr riebj cilvēku pasaule, vispār smagi.. Ja es nejustos tik absolūti laimīga, apsvērtu iespēju apmeklēt kādu psihiatru laikam! :D