Man arī nepatīk 95 % mākslas. Un šī sajūta vienkārši nogalina, jo es sev liekos nīgra un dusmīga un es mēģinu iestāstīt, ka vienkārši nevajag to visu ņemt galvā un ļaut, lai katrs taču dara, kā viņam gribas / sanāk un, kāpēc par to uztraukties, bet tad sāk šūpoties pamats zem kājām un es nesaprotu, kāpēc tās publiskās ovācijas par totāli nekādiem vai sūdīgiem darbiem un visi aiziet kaut kādā vienā pavadā un pa virsu, pa virsu, pa virsu. Bet tad atkal, varbūt tieši tas ir tas dziļums? Un tad atkal - kāds dziļums, kāds seklums? Viss ir konjunktūra un nav tur par ko brīnīties. Gribi ņem, gribi neņem.
Un Tu, piemēram, dzīvo laukos. Un mans vīrs grib dzīvot laukos, bet man liekas, ka mūsu bērnam vajag to skolu Cēsīs un visa tā loģistika (dzīvo laukos, strādā Rīgā, bērns Cēsīs) mani biedē. Un vēl ego bļauj, ka viņš grib taisīt mākslu, lai gan nu...es taču varētu tajā skolā mācīt bērnus un viss būt daudz mierīgāk.
No kā jūs pārtiekat, dzīvojat laukos, ja drīkst tādu netaktisku jautājumu.