kas ir mana cīņa un mans darbs? identificējos ar Cēlanu tādā ziņā, ka man ir milzīgas alkas iztīrīt valodu no intelektuālisma un pielādēt ar esamību. savienot domāšanu ar sarunāšanos, teoriju ar realitāti. cēlans nav vienkārši ļoti laba dzeja, tur ir redzama cīņa par īstenību, katrā vārdā, akmeņu velšanas spriedze. cilvēki valodu mēdz lietot tukši. un mākslinieki un dzejnieki, dīvainā kārtā, ir gan sliktākie starp viņiem, gan labākie. tā vairs nav nacisma propaganda, bet gan iekšējā verdzība, kur pamatā ir smagas emocionālas un kultūras traumas, siļķe kažokā - bēgšana no satikšanās pašam ar sevi, ar dvēseles likumu gravitācijas neizbēgamību, kas liek veidot kaut kādus kroplīgus sniegavīrus, kurus ietin melanholijā, ko rada alkohola fuelēta sevis neīstuma apzināšanās. brīžam izlaužas bezapziņas sūtītās signālraķetes - glābiet manu dvēseli, jo mani var apgāzt ar vienu pirkstu.
būs taisnība tiem, kas teiks, ka es to vispār nedaru, jo taisnību sakot pēdējos 10 gadus es vispār valodai neķeros klāt. bet tas nenozīmē, ka es neko nedaru. es neroku šo zemi, bet es to mēsloju savā sirdī.
un kas ir tavs darbs?
Comments
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Man šķiet, ka tu šajā laukā dari vairāk, nekā pati, iespējams, apzinies
(Reply to this) (Thread)
Es daru apm tādā veidā kā E. aiziet uz darbnīcu gleznot un mazgā otas un tad no tā nogurst un gulj uz dīvāna, un tad jau jāiet mājās taisīt vakarinas
(Reply to this) (Parent)
Mans darbs šobrīd ir krāt veidus, kuros realitāte ir jaudīgāka par fantāzijām un priekšstatiem, pierast, ka apmierinājums, izsekojot fantāzijas izcelsmei, ir spēcīgāks par fantāziju vai projekciju. Baigais darbs ar pamatu pārbūvēšanu, izaugšanu ārā no bērnībā izveidotiem modeļiem pasaules uztverei, baigais iekšpus-paliekošais darbs, kura daba savā ziņā atbalso to pašu vientulību, kas bijusi raksturīga visai pieredzei. Lai gan, no otras puses, skaidrāks skatiens nav tikai iekšēja lieta, tā ir ļoti pasaulīga lieta.
|
mans darbs (un mani tas tiešām interesē) ir visas Tev nosauktajam pretējās reprezentācijas un pastarpinātības sistēmas, visi tie mākslīgie veidi, kādos cenšamies artikulēt esamību, pat ja nesanāk, jo man nepastarpināts īstums ir pārāk kails ilgstošai "lietošanai"
(Reply to this) (Thread)
Panākt kārtību haosā. Plānot laiku un režīmu. Laikus pabarot, apguldīt, izvest ārā bērnu, ilgtermiņā nodrošinot darba stundas, un tad efektīvi tās plānot. Tad man ir cerība padomāt, ko es daru to ietvaros.
|
esmu šaubu laikā, ļoti neproduktīvā laikā. domājot atpakaļ, viena no svarīgākajām lietām man ir bijis aptuveni tas, ko tu saki, dažkārt tas izpaužas kā "kliegšana par pasaules meliem", konstruktīvāk - kā mēģinājumi pārnest faktu apstulbinošo un griezīgo kvalitāti vārdos. bet, lūk, ja sarežģītā realitāte un tās atspoguļošana ir galvenais, kā tas, manuprāt, arī ir, tomēr paliek arī jautājums par pašu darbu radīto realitāti, kuras ietekmi, ja tāda vispār ir, nevar prognozēt. what I'm getting at -- kāpēc pievēršu uzmanību tam, kam pievēršu uzmanību? un ko nodaru īstenībai, šo uzmanību pievēršot?
šobrīd ļoti strādāju pie pārstāšanas sevi mocīt. to nevar tā uzreiz, lieli paisumi un bēgumi. bet es zinu, ka notiks kaut kas ļoti labs, ja noturēšos. tāpēc strādāju arī pie dažādas turēšanās. savā ziņā tā arī iet zem pārstāšanas sevi mocīt.