meljkje

Vairāk vai mazāk katru darba dienu rītu mums ir filmas mēģinājumi/sapulces, un tikai un vienīgi pateicoties tam es esmu nevis galīgi sagājusi sviestā, bet naktīs guļu un no rītiem mostos - gribu šo atcerēties un būt par to pateicīga.
Ar labu nakti.

Viss ir pārāk satraucoši.
!
?

Pirms diviem gadiem iestājās ļoti izteikts iekšējais stāvoklis - vēlme pensionēties (viss, tagad pietiks, ir visa kā gana), un es tā arī īsti līdz galam citā stadijā neesmu nokļuvusi, tagad karantīnā vienīgi sajūta liekas, kā lēnām (vai pat ne tik lēnām) mirstot. Tas nav ne obligāti depresīvi, ne es pati to sevišķi ņemu par pilnu, vienkārši no dienas uz dienu velkas fizisks stulbums, visu laiku kaut kas nav kārtībā, un neliekas, ka ir sevišķa jēga tur kā līdzēt, ja arī tas vispār ir iespējams. Un vēl, tā reālā ārpasaule, kurā es nonāku, kad izeju ārā pa mājas durvīm (pretēji ārpasaulei, kas ir manā galvā - ārpasaulei, kas ir sabiedrība, kultūra etc.) sajūtu/pārdzīvojuma līmenī šķiet vispār uz mani neattiecamies. Tā jau arī lielā mērā ir, tikai tā sajūta, kad sajūta nav uz miršanu, ir tāda, ka attiecas gan.

Saņēmu ziņu, kas sākās ar “Dārgā ML MĻĶ,” un iedomājos par Grimes bēbi, kurai tā būs visu dzīvi. Nu, tikai trakāk.

R šodien izteica aizdomas, ka varbūt es uztveru būšanu personiskai kā sava publiskā tēla atribūtu, un tādējādi tas personiskums var kļūt par neīstu personiskumu. Bija nepatīkami to dzirdēt, un es dalījos ar saviem uzskatiem par personiskuma dažādumu, proti, ka tas var būt arī drusku tizls, straujš un visvisāds, ne tikai emocionāli jūtīgs, un arī tāds personiskums, kas ārēji atstāj paviršu iespaidu, nav obligāti mazāk personisks, bet man trūkst robežas starp attaisnošanos un kaut ko citu, tāpēc rezultātā esmu ar sevi pēc šīs sarunas neapmierināta.

Es neskatījos bildes un video, kurus man sūtīja toreiz pēc Nika Keiva koncerta, jo es gribēju iespējami skaidri paturēt atmiņā visu tieši tā, kā es to pārdzīvoju no sava skatpunkta. Lai tas izdotos, es vairākas nākamās dienas pēc kārtas pa pāris reizēm prātā ar lielu rūpību visam secīgi izstaigāju cauri. Man bija neliela aizture to tagad tā uzrakstīt, un daudzajās situācijās, kurās man līdz pat šim laikam kāds atgādina par šo notikumu, es vienmēr jūtos ļoti neērti. Jo tās bija ļoti privātas emocijas, un tās notika tik ārkārtīgi publiski, cik publiski kaut kas vispār var notikt. Tagad, prokrastinējot gulēt iešanu, es pārcilāju dažādus notikumus un iedomājos arī par šo, un šonakt pirmo reizi es noskatījos kādu video no tā vakara - man toreiz tiešām izdevās attīt un ierakstīt atmiņā, kā kas notika, bet tagad gluži vairs nešķiet iespējams, ka tas vispār ir bijis. Tas ir, nešķita, kamēr dokumentācija to man neapliecināja. Dauzās sirds un dreb rokas. Es domāju, ka nav iespējams izstāstīt, kas ar mani tur notika. Interesanti šis viss ir varbūt no tās puses, ka to līdzi pavada kauna sajūta - man neizdodas pārvarēt dīvaino skumju, katarses un šova savienojumu. Jā, šis koncerts bija kā tāda masu hipnoze, kurai manī sitās cauri milzīgas skumjas, bet arī liela aizraušanās, un, kādā mistiskā veidā, tajās dažās minūtēs, kurās Niks papildus ārprātīgā apmēra pūļa emociju noturēšanai pievērsa arī atsevišķu uzmanību man, es piedzīvoju ārkārtīgi mīļu cilvēcību, kura tad ir tā lieta, kuru es nevaru aprakstīt. Vai ir iespējama pozitīva trauma? Jo es Nika Keiva koncertu kā tādu pārdzīvoju. Un nedomāju, ka tā kauna nianse šai ziņā ir noteicošā. Atceros, ka pēc Moor Mother uzstāšanās Skaņu Mežā man bija panikas lēkme. Biju sākusi raudāt no tā brīža, kad atskanēja viņas balss, un nepārstāju, kamēr viņa nebija nokāpusi no skatuves. Kad tiku vienatnē uz ielas, sākās pārējais. Bet tajā pašā vakarā tas sadzija, un vispār bija pilnīgi citādi, lai gan viņus abus vienoja nepanesami izteiksmīgā klātbūtne. Es nezinu, kāpēc tas viss tā ir.

Saņēmu dramaturģisku padomu tam, kā samelot.

“I don’t understand you but I promise I really am willing to”

Ej tu nost, kā es gribētu tagad kūku. Par 2,32 var dabūt kūku? Es tā nedomāju.

sapnī skrēju pa viesnīcas gaiteņiem, mēģinot caur stiklotajām sienām nofotografēt milzīgu vali, kurš, izlīdis virs jūras, kā vilciens šāvās gar krastu. bet nekādi nestrādāja slēdzis. pēc tam nožēloju, ka vispār mēģināju fotografēt, tā vietā, lai patiesi vērotu neiespējamo skatu - un tā bija ļoti vientuļa sajūta. atradu kādu darbinieku un teicu, ka esmu apmaldījusies. jo biju. tagad man liekas, ka valis bija tikai attaisnojums aizlaisties no pamatskolas klases salidojuma.

Iedomājos, ka ielikt cibā par lietotājvārdu savu uzvārdu ir kā būt tai kailajai sievietei tajā gleznā, kur visi pārējie pikniko uzvalciņos.
(Bet bija kādi četri no rīta, un Henriks to ieteica ļoti pārliecinoši. Tiesa gan, es pa šiem gadiem tā arī neesmu izdomājusi, ko man te darīt.)

Lai kaut kur nonāktu no manas istabas, nākas iet cauri brāļa istabai, kurā šorīt atradās arī aizmigušu tēlojoša meitene (varbūt brālis pa īstam gulēja, nezinu, viņam labi padodas izlikties). Pēc brīža man bija jāatgriežas, un gribēju pateikt abiem ko iedrošinošu, bet viss, kas man sanāca bija - "Jo agrāk jūs celsities un stāsieties pretī nezināmajam, jo vieglāk jums būs." Nekādas reakcijas. Platu smaidu es nosoļoju no skatuves, aiz sevis klusi aizverot durvis.

Vai ar skaistumu pietiek, vai arī vajag, lai ir hot?

Šis taču ir tieši tāpat, kā iztēlojoties divdesmit divus gadus.
Tu aizej uz pastu, nosūti vienu vēstuli uz Hāgu un vienu vēstuli uz Tallinu. Tad pārtikas veikalā iegādājies nocenotus labumus - mazliet vairāk, nekā nepieciešams, bet žēl, ka citādi metīs ārā; un tāpat jau sanāk ļoti lēti. Tad atgriezies dzīvoklī, pirms tam uzstīvējot pa kāpnēm velosipēdu uz otro stāvu. Šajā vietā tu esi ielaista uz diviem mēnešiem par smieklīgu samaksu, jo tās īrniece ir tava paziņa - mūzikas producente, kas tagad ir aizbraukusi darīšanās uz Ķīnu. Tu pagatavo sev ļoti garšīgas vakariņas un aizsmēķē cigareti turpat gaitenī pie loga blakus virtuvei. Šovakar ieradīsies kaut kāds čalis no Dublinas un paliks divas naktis. Te vienā istabā uz maiņām paliek ārzemnieki, jo tā tavai paziņai ir vieglāk nomaksāt īri. Tas arī ir tavs vienīgais pienākums šeit - nomainīt gultasveļu un paskatīties, vai atslēga vietā -, un tu to šodien jau izdarīji. Šodien tu nebiji augstskolā, jo tajā laikā atradies izrādes mēģinājumā. Tev ir atlikušas divas dienas sataisīt rakstu interneta žurnālam un apmēram tikpat, lai uzzīmētu plakātu vienai mūzikas izpildītājai, kas dosies tūrē pa Lietuvu. Nevienu no šīm lietām tu neesi sākusi darīt, bet ir apdomātas idejas, un gan jau viss izdosies. Tavs mīļotais draugs ir Liepājā un strādā pie lugas, kuras iestudējumu viņa tēvs brauks rādīt skolēniem visādās vietās Latvijā. Tev nedaudz viņa pietrūkst, bet tas nekas. Viņa labākie draugi ir pašapmācīts aktieris-bārmenis, kuram neveicas mīlestībā un attiecībās ar mammu, un gejs, kurš ir tikko uzsācis darbu kā docētājs Mūzikas akadēmijā, bet uz doto brīdi sev raksturīgi aizlaidies kaut ko darīt Itālijā. Tu viņus abus ļoti mīli. Tev pietrūkst arī savu labāko draudzeņu, no kurām viena studē Vīnē, un otra Londonā. Trešā arī mācās tepat Latvijas Mākslas akadēmijā, kur tu, bet jūs reti satiekaties, jo nepārklājas nekādu darīšanu laiki.
Tu pagriez mazliet skaļāk radio, ielej sev tēju un aizsmēķē vēlvienu. Notrauc no drēbēm tabakas krikumus un prāto - tavas dzīves paredzamība ir brīnumaina, un vajadzētu paļauties, ka nākotne būs tikpat draudzīga.

Nezinu, kā tas ir tā izveidojies, bet man pēdējā laikā kļūst nelabi, kad redzu tajās sabiedriskā transporta reklāmās, kā cep gaļu vai jūras veltes.

Šis pārejas posms ir mokošs. Gribu atbildēt uz apkārtējo interesi ar to, ka skolā ir aizraujoši, kā no vienas puses arī ir, bet pārāk lielu daļu sastāda trauksme. Es esmu bēdīga, un vairs nerakstu, kā biju pieradusi. Ilgojos pēc pauzes un vispārējas paskatīšanās apkārt, draudzīgas lietu ievērošanas. Tagad viss ir ļoti intensīvi. Varbūt līdz ar rutīnu kaut kas sakārtosies. Varbūt. Bet, ja man tagad jautātu, es teiktu, ka neesmu laimīga.

Ir lietas, kurās es neatzīstos.

*čīkstulīgs ieraksts par to, ka palikusi nedēļa līdz skolai, un es jūtos tā, it kā mana dzīve beigtos, bet es negribu*

- Es mēģināju šodien atrast brīdi, kurā pateikt, ka tu arī esi skaists, bet neizdevās.
- Toties tev izdevās atrast brīdi, kurā pateikt, ka es esmu pilnīgs idiots.

Ja es regulārāk ēstu dārzeņus un dejotu, nekādu šitādu problēmu nebūtu.