meljkje

Biju Benjamiņu namā uz kovidtestu.

Šodien ātrā palīdzība piedāvāja mani vest uz Tvaika ielu. Atteicos, protams - cik esmu bijusi ciemos, tā ir briesmīga vieta. Vispār būs jāapdomā, vai nebūtu jāuzraksta kāds publicējams gabals par to, cik sūdīga manā pieredzē ir mentālā aprūpe LV. Nu, izņemot jauno terapeiti, protams. Viņa ir eņģelis.

Izsūcu paklāju un uzrakstīju dzejoli. Esmu tik pašapmierināta, ka būs ārkārtīgi grūti piedabūt sevi šodien izdarīt vēl kaut ko.

Nesaistīti ar to iepriekšējo ierakstu zem atslēgas, sašķaidīju šodien vāzi, kurā agrāk pa dienu ieliku dzeltenas tulpes. Manuprāt, diezgan skaidra ilustrācija.

Ko jūs neesat nopirkuši, jo nevar vienkārši ieiet veikalā un nopirkt? Es korķviļķi un ragaviņas.

Nevaru apgriezt matus, jo šobrīd tie pieder veselām divām filmu kompānijām. Nu, es neesmu nekur parakstījusies, bet tas ir mutiski sarunāts.

Šobrīd, ieskaitot ģimenes locekļus, ir seši cilvēki, kuru satikšanai manā dzīvē ir stabila regularitāte (stabila, līdz varbūt es neizturēšu un šo skaitu samazināšu, kā tas ir jau gana nopietni noticis pāris reižu pēdējā mēneša laikā), un tikai divi no šiem cilvēkiem ir tādi, kas nemaz nemaz neliek man par sevi justies slikti. Drīz atsākšu studijas. Pēc jauno kursabiedru facebook profiliem neizskatās, ka man būs kāds draugs. Labi, tāpat jau man nebūs neviens "jāsatiek", un pastāv iespēja, ka pati par sevi atrašanās nodarbībās man nāks par labu. Kaut vai tā atrašanās arī ir attālināta. Man neklājas gausties, ņemot vērā, cik *īstenībā* man labi iet, bet sirsniņa skumst un ilgojas pēc sēdēšanas akadēmijas gaiteņos. Un staigāšanas pa akadēmijas kāpnēm. Tai vietai ir terapeitisks iespaids uz mani. LNB arī, starp citu. Šis pēkšņi man lika saprast, ka varbūt ir laiks sākt domāt par studijas īrēšanu. Pārvākšanās īsti nebūtu tas.

Tas, ko es negaidīju, ir augoša spēja veidot tuvību “neromantiskā” draudzībā. Es vienmēr esmu mīlējusi savas draudzenes, viņas ir spēlējušas fundamentālu lomu manā dzīvē, un šīs attiecības vienmēr bijušas visnotaļ nepastarpinātas, bet tas, cik neticami spēcīgi es šobrīd mīlu Laumu, ir kaut kas jauns. Un aizraujošā kārtā zinu, ka šādas jūtas es spētu sasniegt arī citās meiteņu draudzībās, ja sakristu apstākļi. Savukārt draudzība ar džekiem, pie kuras no vienas puses esmu tik ļoti pieradusi, būdama daudzu garu garumā visādās kompānijās vienīgā meitene un objektīvi pieņemta kā savējais, gan kļūst manā uztverē par arvien šaubīgāku pasākumu. Gan tāpēc, ka es kārtīgāk apzinos dzimumu atšķirības, gan, ja godīgi, tāpēc, ka saņemu maķenīt citādu uzmanību, nekā kādreiz. Nesaku, ka tas ir obligāti pavisam slikti, bet tas nav vienojoši.

Nu, un protams, tas nav tā ar visiem, un gan jau šis viss vēl piecreiz mainīsies.

Pagājušajā reizē terapeite man norādīja uz to vienkāršo lietu par ritma svarīgumu cilvēka dzīvē, un es pajokojos, ka nebūtu brīnums, ja papētot izrādītos, ka es pat elpoju avangardiski. Viņa sev raksturīgā veidā attiecās pret joku ar nopietnu vērību un izteica minējumu, ka es bieži vispār neelpoju, īpaši kaut ko darot - reti ieelpoju, vēl retāk izelpoju; tas esot normāls stāvoklis meditācijai, bet ilgtermiņā ķermenim neveselīgs. Apstulbumā nepajautāju, kā viņai izdevies to noteikt, bet tagad ķerstu tos brīžus ar plati ieplestām nāsīm. Jāpiebalso Džimam - nesmēķēšana masīvi izmainījusi plaušu spēju piepildīties ar gaisu.

Es nevaru ciest visus šitos puišus, kuriem vecāki ir apspieduši emocijas, tāpēc viņi ir izdomājuši, ka tās ir vai nu vājuma, vai egoisma apliecinājums, un visādā ziņā ļoti neintelektuāla padarīšana. “Ha ha hā, tu paniķojies vien, es tikmēr uzpīpēšu zāli vai izdzeršu vīna pudeli, jo citādi nevaru aizmigt, bet, saproti, mana norobežošanās un intereses izsīkums ir tā nasta, ko esmu gatavs nest, lai mums attiecībās būtu miers.”

Ir tāda lieta, ka es it kā kopš oktobra strādāju pie dzejas krājuma, ja. Lūk, bet nekas tur nav sastrādājies, jo es nevaru ilgstoši izturēt tik daudzu lappušu failu, visu laiku gribas kaut ko labot, mainīt, pārkārtot. Kā arī, izdomāju man personisku, ļoti emocionālas nozīmes nosaukumu, kas ne pēc kā neizklausās un diezin vai vispār kaut ko izsaka, ja tam nepievieno paskaidrojošu eseju. Es gribētu pabeigt manuskriptu - izoperēt no sevis šo gaļas gabalu un nosūtīt O, lai viņš izlemj, kas tas tāds ir, bet gals tikai attālinās un riebj.

Šodien uzzināju, ka, ja man gana neatlaidīgi jautā: “Jā, bet ko gribi tu?”, es tiešām varu pateikt, kas ir tas, ko gribu es.

Dažos punktos es esmu nonākusi savā dzīvē ļoti labā vietā - piemēram, es tiešām domāju, ka sarunas, kādas reizēm man notiek ar pāris kolēģiem un draugiem, būtu liekamas mācību grāmatās par ieklausīšanos, atklātu komunikāciju, problēmu risināšanu un attiecību stiprināšanu. Jā, valoda ir ļoti ierobežots rīks, bet tas, ka es sastopos ar tās apliecināšanos pilnā spozmē, nenoliedzami ir viena no pamatvienībām, kas tur mani ārpus nepārtrauktas histērijas, un par to es esmu pateicīga, un to es negribu piemirst.

Ja jūs zināt kādu mazliet neirotisku meiteni, kurai ir smagas grūtības ar mēnešreižu krampjiem (nu, tā, ka ir bijis jāsauc ātrā palīdzība - vemšana, ģībšana utt.), un viņai nav izveidojies labs kontakts ar speciālistu, var piedāvāt ar mani sazināties - man ir dažas iedrošinošas lietas, ko pateikt, un nu jau arī ieteikumi. Pavisam nopietni. Jūs zināt, kā meklēt mani feisbukā.

es šodien esmu vāri šķindošs vārgulītis ar sadauzītiem saplāksterētiem pirkstiņiem kam ļoti patīk dzert tēju un gaidīt kad sadzīs pušumi un varēs satvert karotīti

Diezgan saprotamā kārtā, es tik ļoti spiežu uz savām tiesībām pastāvēt, kāda vien vēlos būt, tieši tāpēc, ka pati esmu ārkārtīgi nepieņemoša pret sevi - ārēji cīnos, lai atrisinātu kaut ko iekšā. Jā, diezgan saprotamā kārtā, bet iedomājos par to tikai tagad, pirms gulēt iešanas. Labāk pierakstīt.

Arī es atveru grāmatas un uzreiz aizveru ciet, kad saprotu, ka tās mani emocionāli ietekmēs, un tāpat nav iespējams paskatīties jebcik smagnējas filmas. Bet ir novērojama zināma cerība - šodien pirmoreiz uzrakstīju dzejoli pēc vairāk nekā mēneša ilgas nespējas salikt kopā divas rindiņas. Kā arī, jā, sarunas ar tuviniekiem vēl arvien ir ļoti saspringtas, bet tagad tās vismaz ir iespējamas. Un ar draugiem es varu runāt pat brīvi. Priecājos, ka nevarēju šodien aiziet pēc alkohola, tas gan. Un vēl, es jūtos ļoti ļoti ļoti vāja. Būtu labi tomēr kaut kā nenotrulināties.

Tiešām liekas, ka šis ir laiks, kuru es nekad dzīvē negribēšu atcerēties.

Noskatījos NKC lapas straumē fragmentus no Matīsa filmas. Baigi dod pa galvu tajā visā atgriezties. Nu, un nepiemīt man nekāds profesionālisms, visu pārspīlēti analizēju, esmu ļoti kritiska, un visnepatīkamāk ir no mazā narcisisma, kas arī grib izteikties. Es ļoti gribētu vēl spēlēt, taču ar cerību piedzīvot neitrālāku sajūtu. Jācer arī, ka būšu pietiekami aizņemta ar citām lietām, kad filma nāks ārā, lai galīgi nenojūgtos.

ļoti nepatīk tie brīži, kad riktīgi var redzēt, ka otrs cilvēks nesaprot, ko es saku, bet arī neuzdod nekādus precizējošus jautājumus. neforši skatuviska sajūta.