meljkje

Kas ir visnepatiesākais apgalvojums, kāds par jums ir izteikts? Sestajā klasē viena meitene man uzbrauca, ka man neesot sava viedokļa. Tas bija pa ceļam uz jūru, sporta vai audzināšanas stundā. Biju šausmīgi apstulbusi.

ok ļaudis, pēc gudrāku cilvēku ziņas, esmu noņēmusi iepriekšrakstīto. process ir palaists, paldies visiem par padomiem un iesaisti. kaut kas te ies vaļā, tad redzēsim, kas tieši.

Skaidra problēmas identificēšana jau ir puse no atrisinājuma.

Reizēm es piedzīvoju milzīgu pacilātību, kurā vēlos dalīties ar gadījuma pēc blakus esošu cilvēku, iesakot paklausīties, piemēram, konkrētu Mocarta gabalu, bet, ja vien viņš pats nav par mani daudzreiz zinošāks mūzikā, tas cilvēks nobīstas no vārda "interprets", un neko tur vairs padarīsi. Labi, konkrēti tā notika tikai vienreiz, bet runa te ir arī par līdzīgām situācijām.

ei, bet kad šis beigsies, kā jums liekas? nu, pēc sajūtas tīri - man laikam tiešām pietika.

mani gandrīz nemitīgi vajā sajūta, ka visu daru nepareizi, un tāpēc arī man bieži ir grūti vispār kaut ko darīt. es tagad saprotu labāk, kāpēc tā ir, bet tas pagaidām īsti nepalīdz pārstāt tā justies. un es varu būt visu dienu darījusi visu pareizi, bet pietiek vakarā vienu lietu izdarīt nepareizi, un viss sabojāts. “atkal visu sabojāju.”

Šodien piepildījās murgs, no kura esmu baidījusies - maksimāli nepiemērotā brīdī uz filmēšanas laukuma parāva panika. Viens mirklis un čau, uztvere gļuko, raustās elpa, birst asaras, stostīšanās un ķermeniska raustīšanās, labi, ka neviens nepamanīja, un man nebija jāsadzīvo ar milzīgu kaunu; nobēgu malā pie kostīmu meitenes, un viņa apbrīnojami labi noreaģēja. Devāmies pastaigāt apkārt, drīz arī pienāca par mums atbildīgā asistente, pāris sekundēs delikāti nokārtoja, ka ainu turpina filmēt bez manis un pieķērās elpošanas vingrinājumiem. Beigu beigās minūtēs piecpadsmit biju atpakaļ pie sajēgas, kāda man pašai parasti prasa kādu stundu, un pie nākamās ainas mēģinājuma jau atgriezos ierindā. Neviens neko, tikai pa brīdim kāds gādīgi saskatījās ar mani.

(nekad nevienā ne mācību, ne veselības iestādē un nevienā citā publiskā vietā neesmu saņēmusi tik operatīvu palīdzību, bet, klau, šis acīmredzami ir apgūstams - esmu laimīga būt to pieredzējusi)

Labi, bet, piemēram, iztēlosimies, ka rītdien par godu Valentīndienai vienkārši pazūd kovidnieks. Un vairs nav. Nu, cauri, un viss. Bāri vaļā, teātri vaļā, lidostas, atrakciju parki - you name it. Bet ko jūs darītu? Es droši vien beztolkā ietu no vienas vietas iekšā nākamajā, smietos un raudātu, paķertu pa ceļam kādu panikas lēkmi, vienkārši noslīcinātu dažas dienas, uzbāztos visiem ar apskāvieniem un pēc tam uz kādu nedēļu ieslēgtos mājās, nelietotu soctīklus, tikai krāsotu mandalas un gaidītu. Droši vien piezvanītu omei, lai viņa palīdz man saprast, kas jādara.

Mans mazais brālis šodien nofilmējās TV3 šovā “Nākamā pietura: Mīlestība”.

Lai ko es kādreiz neteiktu, šī ir trešā reize, kad pandēmijas laikā kino industrija izglābj manu mentālo ādu. Bija gan arī tāds posms, kurā šis pats kultūras segments iznīcināja manī jebkādu dzīvesprieku, bet, lūk, viss atkal tiek satīrīts. (Citiem vārdiem, fuck yeah, es jūtos kaut kur laimīga!)

Ēdu wasabi pupiņas un nevaru saprast, vai man tās tiešām garšo, vai arī vienkārši gribu būt tāds cilvēks, kuram tās garšo.

Bļaģ, kā man riebjas redzēt akadēmiski izstrādātus zīmējumus. Divu iemeslu dēļ:

1) Es ne sūda tā nemāku;
2) Ir reāli daudz foršāki zīmējumi.

- Bet šis ir pavisam normāli - uzreiz jau nevienam nesanāk [žonglēt ar trim apelsīniem]. Nu, ir džeki, kuriem sanāk, bet tie ir tādi džeki.

- Vai meitenes.

- Nu... Nē, drīzāk tomēr džeki. Meitenēm padodas citas lietas.

- Piemēram?

- Piemēram, būt sakarīgiem cilvēkiem.

"I remember how you said that it’s sunny on the Journey because the Hero’s feeling good and not the other way around. Does it make sense if I say really everything we do is just because of how we are? And if it does, do you agree? I guess in that case it’s kind of like parts of our lives are these journeys of transformation and the rest is watching the weather.

Hope you have a bright week

ML"

Ja pavisam atklāti, man nav 100% omulīga sajūta par atteikšanos no visiem nelāgajiem ieradumiem, kas man ir, jo tā es šķietami krīzes brīdī varētu sevi novest pie radikālākiem veidiem, kādos izpausties iekšējiem gļukiem. Nevar gan to visu tā matemātiski aprēķināt, protams. Droši vien ilgtermiņā streitedžisms ir veselīgs, bet, nu, šobrīd man, piemēram, mēdz uznākt nekad iepriekš dzīvē nebijušas fantāzijas par kaut kā iešļircēšanu sev taisni vēnā un momentālu atslēgšanos no realitātes. Vispār narkotikas lietot man ir bail. Bet nav bail, piemēram, piedzīvot fiziskas sāpes - šis patlaban ir karstākais pieskatāmais punkts; apmēram piecus gadus nekas traks nebija bijis (ja zobu labošana bez anestēzijas un stick-and-poke tetovējumi uz ribām neskaitās), bet šajos Ziemassvētkos pret ēkas fasādi uz ielas nobrāzu nost ādu abu roku pirkstiem locījumu vietās. Kāpēc es to tagad saku? Jo es gribētu, lai ir vieglāk par šīm lietām runāt. Ir jāpiesargājas, protams, jo kaitnieciska uzvedība, kā zināms, mēdz pielipt, bet man ir kaut kā grūti visu laiku eksistēt tikai savā galvā un terapeites kabinetā. Lai nu kā, tā doma ir, ka vairs neesmu droša, vai 5-10 cīgas dienā bija galēji slikts paradums. Alkohols gan ir nē-nē, jo tāpat jau jūtos egocentriska.

Komunikācija ar gleznošanas pasniedzēju tikko riktīgi nosmirdēja pēc vidusskolas. Atkāpjos ierakumos. Vīlusies.

Baigi gribēju kaut ko pateikt, bet samīzos izklausīties pretenciozi. Tagad domāju, stulbi, ka tā.

Pļava man ir daudz īstāka kā iekšēja vieta, jo no fiziskām pļavām esmu sabaidīta, ka tur var dabūt ērces.

Bāc, es biju aizmirsusi, ka eksistē Žans Kokto, tagad atcerējos, un sirds burtiski priekā sāka sisties ātrāk. Es zinu, ka kaut kad drīz es jutīšos beidzot labi.

Biju Benjamiņu namā uz kovidtestu.