meljkje

Galīgi nevaru izdomāt, vai ir vērts par 85 eiro pirkt stikla vitrīnu priekš diplomdarba.
Tas būtu kruti, un es pat faktiski varu to šobrīd atļauties, bet... Padomā ir kādi pieci citi veidi, kā darbu eksponēt, 2 - 10 eiro robežās. Mazāk iespaidīgi, bet tad man nebūtu jāiespringst uz to, cik es ēdu un pīpēju + varētu arī tikt uz UNDER.

Atvainojiet, neatvainojiet, bet manā itin rūpīgi izvēlētajā informācijas burbulī reizēm izskan tik idiotiski apgalvojumi, ka gribu savākt savas parpalas un soļot pa politisko kompasu kaut kur prom. Bet citur jau mani nesagaida nekas labāks. Te man jānorāda, ka, protams, nevienā pusē jau nav reālas nepieciešamības pēc manis, es to saprotu, tādēļ par "sagaidīšanu" runāt - nu, tas ir vienkārši izteiciens. To atrašanās punktu vajag man pašai priekš sevis.
Papētot to, kas mani tik traki triggero attiecīgajos gadījumos, pašlaik pēc sašutuma saknes izskatās mana personīgā neuzticība tam, ka viedokļa paudējs nopietni izvērtē to, ko saka, un pieļauj iespēju, ka viņam varētu nebūt taisnība. Tas ir atbaidoši. Kā tu uzdrīksties būt tik drošs? Par lietām, kurām nestāvi blakus - ja tu nerunā par savu šauri personīgo pieredzi. Droši rīkoties (šajā gadījumā liekams pretī vispār jebkādai rīcībai, kas nav izvairīšanās, ar vienādības zīmi pa vidu) gan ir kaut kas cits, tā man trūkst apmēram visur, kur vien skatos, kur vien esmu, par ko dzirdu. Bet galvā taču cilvēkam ir jābūt "???????????" Un tad morāles principiem (ārkārtīgi vērīgiem). Vai ne? Vai arī nē? Vai cilvēka pilsoniskais pienākums nav ar šaubās sakostiem zobiem mesties iekšā tajā, ko viņam čujs liek? Un pēc tam ar vēsu prātu izvērtēt, kas no tā ir bijis labs, kas - mazāk labs. Kāpēc lai tas tā nebūtu?

Beidzot apmēram izstāstīju mammai par savām nesenākajām, bet nu jau stipri ieilgušajām sirdssāpēm. Pēc brīža viņa, uzjautrinoši pilna ar aizdomām, ienāk pie manis istabā un jautā, vai gadījuma pēc "Viņš ir veģetārietis?" - it kā aizvien cerētu atrast kādu viegli izravējamu sakni manai atturībai no gaļas ēšanas.
(Nekā nebija, mammu. Jo viņš mēdz ēst gaļu. Un es jau arī, pati zini labāk par kādu citu - cik es aiz mīlestības pret tevi esmu apēdusi.)

"Klausulē atkal ieskanējās balss.
- Es atceros piekto reizi, kad gāju uz "Gudro bērnu". Es pāris reižu aizstāju Voltu, kad viņš bija grupas sastāvā - tu atceries, kad viņš bija grupas sastāvā? Vienalga. Kādu vakaru pirms raidījuma es sāku niķoties. Sīmors lika man nospodrināt kurpes, kad mēs ar Veikeru jau gājām pa durvīm. Es biju pārskaities. Skatītāji studijā ir idioti, pasūtītāji ir idioti, pieteicējs ir idiots, un es ne velna netaisos spodrināt kurpes viņiem par godu, es teicu Sīmoram. Es teicu, ka viņi tik un tā tās pat neredzēs - tur, kur es sēdēšu. Viņš man lika nospodrināt tik un tā. Viņš man lika nospodrināt par godu Resnajai Kundzei. Es ne velna nesapratu, ko viņš ar to grib sacīt, bet, tā kā viņam bija īsti sīmoriska sejas izteiksme, es kurpes nospodrināju. Viņš nekad man nepastāstīja, kas tā par Resno Kundzi, taču es spodrināju savas kurpes par godu Resnajai Kundzei ik reizi, kad mūs laida ēterā, - visus gadus, kurus mēs kopā ar tevi piedalījāmies pārraidē, ja tu to atceries. Domāju, ka paslinkoju tikai kādas pāris reizes. Manā prātā iezīmējās ļoti skaidrs, šausmīgi skaidrs Resnās Kundzes tēls. Es redzēju, kā viņa augu dienu sēž uz sliekšņa, atgaiņādama mušas, un viņas radio dārd, uzgriezts līdz galam no paša rīta līdz vēlam vakaram. Es iztēlojos, ka karstums ir neciešams un ka viņai, iespējams, ir vēzis, un... es pat nezinu. Katrā ziņā man likās sasodīti skaidrs, kāpēc Sīmors vēlas, lai nospodrinu kurpes katru reizi, kad mūs laiž ēterā. Tam bija jēga.
Frenija bija piecēlusies. Viņa bija atrāvusi roku no vaiga, lai varētu turēt klausuli ar abām rokām.
- Viņš teica arī man, - viņa sacīja klausulē. - Reiz viņš man teica, lai es pajokojos par prieku Resnajai Kundzei. - Viņa atrāva vienu roku no klausules, lai īsu brīdi uzliktu plaukstu uz galvvidus, tad atkal satvēra klausuli ar abām rokām. - Es nekad neesmu iztēlojusies viņu sēžam uz sliekšņa, taču - saproti - ar ļoti resnām, vēnu mezgliem klātām kājām. Man viņa sēdēja šausmīgā pītā krēslā. Viņai arī bija vēzis, un viņas radio arī dārdēja visu dienu, uzgriezts līdz galam! Arī manējai!
- Jā, jā, jā. Labi, ļauj man tagad tev kaut ko pateikt, bucīt... Tu klausies?
Frenija pamāja, izskatīdamās ārkārtīgi saspringusi.
- Man ir vienalga, kur aktieris spēlē. Tās var būt vasaras viesizrādes, tas var būt radio, tā var būt televīzija, tas var būt sasodīts Brodveja teātris ar zāli, kas pārpildīta ar viselegantākajiem, vislabāk barotajiem un visveselīgāk iedegušajiem skatītājiem, kādus vien var iedomāties. Taču es tev pateikšu šausmīgu noslēpumu - tu klausies? Tur nav neviena, kas Nebūtu Sīmora Resnā Kundze. Ieskaitot tavu profesoru Taperu, bucīt. Un visus viņa neskaitāmos brālēnus un māsīcas. Nekur nav neviena, kas nebūtu Sīmora Resnā Kundze. Vai tu to zini? Vai tu jau zini šo sasodīto noslēpumu? Un vai tu nezini - tagad klausies - vai tu nezini, kas patiesībā ir šī Resnā Kundze?... Ak, bucīt. Ak, bucīt. Tas ir Kristus Pats. Kristus Pats, bucīt."

Ir jau tomēr laiku palaikam sevi arī nedaudz jāpazemo.

skaties, es mēģināju uzrakstīt atskaņu dzejoli, bet neskaitīju zilbes, tāpēc kaut kā tā neveikli izklausās
mīļais mīļais muļķis tu, ja vien tu zinātu, cik daudz prieka tu man gādātu, ja uz vēstuli manu atbildētu

- Davai, pafočējamies!

- Kāpēc?

- Tāpēc, lai būtu kaut kāda jēga no mūsu fizioloģiski skaistākajiem dzīves gadiem, kurus aizvadām pastāvīgās eksistenciālās ciešanās. Pēc tam, kad būsim vai nu nomierinājušās, vai zaudējušas prātu, varēsim paskatīties - vai, kādas smukas mēs bijām!

- Nu davai.

Nupat kādas divas minūtes skatījos uz ekrānu un domāju - dzēst visu ārā vai tomēr nē? Bet tas tomēr ir stulbi - tev ir krīze, man ir krīze - nu un? Mēs tāpēc nevaram būt draugi?

Šķirstīju IMDb, lai atrastu kādu filmu, ko noskatīties, te pretī apraksts - "A waifish prostitute wanders the streets of Rome looking for true love but finds only heartbreak." (viss). Yep, this'll do.

Reizēm varu tikai nobrīnīties, cik melodramatiskas lietas no manis var nākt ārā. Okei, jā, viss ir briesmīgi utt., bet palasīšu, kaut ko padomāšu, paskatīšos ārā pa logu, un būs miers. Nav ko ārdīties.

Tagad jautājums - vai es mēģinu sev iemācīt introvertumu, kad tā rakstu? Ja jā, tad kādēļ? Jo man ir jau atkal piegriezies būt emocionāli pakļautai citiem cilvēkiem, un domāju, ka vienpatība ir neatkarība un neatkarība ir vienpatība? Kādēļ lai es gribētu paturēt savas emocijas pie sevis? Jo citi tā dara? Bet tie citi taču vairumā ir uzskatāmi emocionāli neinteliģenti. Kas par sūdiem?

Mamma nupat paziņoja, ka manis dēļ ir nopirkusi "laimīgo vistu olas". Man olas vispār negaršo - ne laimīgu vistu, ne nelaimīgu, tomēr priecājos. Esam mājās pasākuši arī atsevišķos konteineros mest ārā stiklu un plastmasu. Man liekas, ka šis daļēji notiek tādēļ, ka starp mani un vecākiem ir izveidojies par šīm un citām lietām īsts dialogs, kopš nemēģinu viņiem neko iestāstīt kā absolūtu patiesību.

Es reizēm atceros par kādu cilvēku, kas nu ir, piemēram, ārzemēs, un ļoti sapriecājos. Bet tas nozīmē, ka biju par viņu piemirsusi. Aktīvi piemirsusi, varētu teikt.
Es gribu kādreiz arī tā aizbraukt un piemirsties visiem. Bet tad laikam arī sociālo tīklu lietojums stipri jāsamazina. Kas droši vien arī ir labi.
Ir tādi cilvēki, par kuriem es domāju - viņu es nekad neaizmirsīšu. Skaidrs, ka aizmirsīšu. Bet kādreiz atpazīšu ar viņu piedzīvotu melodiju vai smaržu un atcerēšos. Vai arī vienkārši ieraudzīšu kaut kur, garām braucot ar sabiedrisko transportu. Un iepletīšu muti smaidā, jo viss tūlītēji būs it kā atgriezies. Īstenībā viss būs iemiesojis gaismas uzplaiksnījumu, kam lemts arī pāriet. Bet es vairs par to neskumstu, varbūt man ir mazāk bail no nāves.

Skatos uz foto ar vienu psihopātisku kundzīti, kurā viņa ir attēlota kā tāda labestīga, vienkārša kundzīte. Bet viņa ir psihiopātiska kundzīte.

"Diagnozes vietā tas liek noraidījumu un jēdzieniskas piepūles vietā - pašnomierināšanos."

Vai komunikācijā ar tādiem ir sakarīgs ceļš, kas ved ārā? Es mēdzu pa pusei apzināti vienu otru tādu izvest, lai aizkaitinājumā viņi sāktu likt priekšā kaut kādu nebūt argumentāciju un ceru, ka aptvers tās vājumu. Bet tas, man šķiet, ir, ja ne nejauki, tad visādā ziņā neiejūtīgi. Tātad, uzlabojams?

vopšem man viss norm

mēģinu izbeigt dot meitenēm bonusa punktus vienkārši par to, ka viņas ir meitenes. tas ir okei, ja man kāda meitene liekas neciešama. man nav ar viņām visām jāpūlas draudzēties. man tas šķiet stipri nefeministiski - ar lielu pietāti izturēties pret meiteni, kad viņa dara tādus sūdus, par kuriem es puisi momentāli izsvītrotu no par pilnu ņemamo cilvēku saraksta.

kā var sarakstīt tādus penterus

Man bija divi piedāvājumi šovakar tikt par brīvu uz izrādēm JRT, bet es iešu uz Sieviešu Stendapu. Ja es neesmu uz 8. marta viļņa, es nezinu, kas ir.

"bet vidējais aritmētiskais noteikti nav tā ētikas mēraukla, kuru vēlētos izmantot savu rīcību analīzē"

šodien esmu ļoti ļoti bēdīga un daudz raudu, bet citādi nekas nav mainījies.