meljkje

Nopirku sēdvietu ar trīspadsmito numuru, jo man tāpat neveicas.

man ir dziļi pieriebies vārīties savā sulā un domāt visu laiku - pie tam vienos un tajos pašos veidos - par savstarpējām attiecībām ar citiem cilvēkiem. šodien divas stundas lasīju dažādus šķirkļus saistībā delartisko komēdiju un brīdi sajutos pati kā cilvēks. rītdien aiziešu uz bibliotēku. kaut kāds sviests - es trīs nedēļas dzīvoju blakus bibliotēkai, un ne reizes neesmu uz to aizgājusi (ja neskaita vienu lībiešu dzejas pasākumu)

Es mēģinu dzīvot tik lēni, cik lēni vārās kartupelis, bet man nesanāk. Varbūt kartupelis tik lēni vārās tāpēc, ka viņu gaida. Saprotams, es nevaru prasīt, lai mani kāds visu laiku gaida. Tas arī nemaz neizklausās jauki.

uzrakstīju mīlestības dzejoli priekš satori, un tā ir vienīgā jaukā lieta, par kuru esmu jutusi prieku pēdējo trīs dienu laikā. varbūt pikets palīdzēs atžirgt.

es jūtos tā it kā man būtu temperatūra un plusā tam sāp gudrības zobs bet nevar noliegt ka sāku tā justies tieši mirklī kad man pateica kaut ko kas man ļoti nepatika tāpēc es prosta iedzēru ibumetīnu un gaidu tagad kad kaut kas mani iepriecinās lai varu nesatraukties ka varbūt man pēkšņi arī ir koronavīruss nu sorry es negribētu lai tā darbojas mana domāšana bet jāatzīst ka tieši tā tas ir

nafig es tik agri piecēlos; varēju mierīgi gulēt bet tā vietā es jau esmu izdarījusi visu kas man bija jādara + sarūgtināta

Šovakar bez paskaidrojumiem man gribas paziņot, ka esmu oficiāli galīgi safārējusies.

Raimonds šovakar kādas piecas reizes atkārtoja, ka es visu sarežģīju, bet beigās tomēr secināja, ka esmu labākais draugs-meitene, kādu puisis var vēlēties.

baigi gribējās ielīst zemē šodien

No rīta man vēlākais brīdis, kad celties, ir sešos. Sāp mugura no satraukuma. Un mazliet atlaižas, jo klausos Boviju. Labi, ka rītdienas ainās arī varone jūtas sasodīti dīvaini. Lai gan, kad tad viņa nejūtas. Vai es nejūtos. Ak, jūs glītās lietiņas! Izturēt izturēt izturēt. Un labi izdarīt.

Vai es uzvedos tā, it kā domātu, ka visu zinu? Man vajag godīgas atbildes.

Man ir ļoti daudz ārkārtīgi foršu fotogrāfiju, kuras es kvalificēju kā pārāk privātas, lai liktu soc. tīklos, bet neko citu ar tām arī negrasos darīt. Iziet diezgan liels daudzums naudas filmiņās, attīstīšanā utt., un bieži vien pat modeļi rezultātu neredz, tādējādi atpelnīšanās īsti nenotiek arī emocionālā līmenī. Tas ir kļuvis par kopumā ļoti noslēgtu hobiju, ar visu to, ka pastāvīgi iesaista citus cilvēkus. Skaidrs, es reizēm kaut ko ievietoju feisbukā vai instagramā, tomēr tā (i) ir ļoti neliela daļa reālo attēlu, un (ii) bieži labākie kadri paliek aiz svītras iepriekš piesauktā privātuma dēļ. Nu, man vienkārši nepatīk tas, ka nepazīstamiem cilvēkiem rodas it kā tuvības iespaids savā starpā tāpēc, ka viņi internetā redz fotogrāfijas ar otra ģimeni un draugiem. Tas nav izslēgts temats, bet vispersoniskākās ( = vislabākās) šādas bildes es reti kad kādam rādu - ir nepieciešama jūtama distance starp mani-fotogrāfu un otru cilvēku. Varbūt tas nav pareizi, es nezinu. Es jau arī it kā ceru internetā ieraudzīt kaut ko intelektuāli vai/un emocionāli interesantu. Es jau arī gribu, lai citi pārkāpj privātuma robežu un atklāj kaut ko intīmu. Galu galā, lai gan esmu daudz bijusi Eiropas muzejos un pavadījusi neskaitāmas stundas bibliotēkās, aplūkojot attēlu virknes, lielāko daļu mākslas (īpaši jau foto), ar kuru esmu iepazinusies, es esmu iepazinusies tieši internetā, tāpēc nebūtu sakarīgi uzskatīt, ka man ir aizspriedumi pret pārdzīvojumiem datora vai telefona ekrāna priekšā. Es laikam (iespējams, vairs) neidentificējos ar saviem darbiem tādā veidā, ka man ir nepieciešams citu cilvēku apstiprinājums to kvalitātei vai jēgai, lai saglabātu pamatu zem kājām - mani ļoti iepriecina atzinība un lielākoties tas, ka cits cilvēks ir bijis iepriecināts vai atklājis ko interesantu pateicoties tam, ko esmu izdarījusi, bet es to neatpazīstu kā sev aktīvu nepieciešamību, lai būtu motivēta aktīvai publicitātei. Jā, un vēl, man šajā ziņā nepatīk tas, cik netālu mēs visi Rīgā viens no otra atrodamies. Tā ir tā dažādu iemeslu dēļ labi zināmā ērtība un problēma reizē. Šajā gadījumā, patiešām, es nevaru empatizēt tam, ka kādam varētu patikt “caw, es zinu, kas tu esi, es zinu, ko tu dari internetā” vaibs, atrodoties publiskā vietā vai īstenībā jebkādā kontekstā.
Okei, tas īsumā ir viens tāds jautājums, pie kura es atgriežos.

Viena mana druška (varbūt divas - ar otru pārstājām runāt jau brīdi pirms viss sākas) ir nojūgusies, neredz nekam jēgu un vispār uzvedas ļoti frustrēti. Es brīnos, ka tas nāk itin kā pirmo reizi. Kad izspēlēju “Klau, es jau arī esmu liberasts, bet” kārti, viņa mani pieklājīgi pasūtīja trīs mājas tālāk. Tagad, šķiet, man atliek tikai gaidīt un palaikam atgādināt soc. tīklos par savu draudzīgo, labi domāto eksistenci.

Šovakar ar pārējiem sēdēju pie virtuves galda un ikreiz, kad sajutos nervozi, atradu laimīgo ceriņu ziedu pušķī, kas stāvēja vāzē man priekšā. Tā es atradu četras pieclapītes un vienu ar astoņām. “Anna, atceries? Mēs bērnībā meklējām ceriņos laimītes, un es visu laiku atradu. Atceries?” jautāju māsai, kura mums pievienojās caur telefona skaļruni, un viņa teica, ka atceras. Tā ir piepeša drošības sajūta - māsa atceras, tātad tā bija. Tātad es neesmu visu izdomājusi. Es biju kādreiz bērns un visu laiku atradu laimītes starp parastajiem ceriņiem, un man ir māsa, un viņa atceras.

Jā jā, tā nav, un tomēr.

Pagājušonakt negulēju nevienu pašu stundu, šodien esmu nogājusi 20.2 kilometrus, jūtos lieliski un reeeāli ilgojos pēc ballītes ar mūziku un draugiem. Mamma atkal uzcepusi kaut ko brīnišķīgi smaržojošu, nezinu vēl, kas tas ir.

Vairāk vai mazāk katru darba dienu rītu mums ir filmas mēģinājumi/sapulces, un tikai un vienīgi pateicoties tam es esmu nevis galīgi sagājusi sviestā, bet naktīs guļu un no rītiem mostos - gribu šo atcerēties un būt par to pateicīga.
Ar labu nakti.

Viss ir pārāk satraucoši.
!
?

Pirms diviem gadiem iestājās ļoti izteikts iekšējais stāvoklis - vēlme pensionēties (viss, tagad pietiks, ir visa kā gana), un es tā arī īsti līdz galam citā stadijā neesmu nokļuvusi, tagad karantīnā vienīgi sajūta liekas, kā lēnām (vai pat ne tik lēnām) mirstot. Tas nav ne obligāti depresīvi, ne es pati to sevišķi ņemu par pilnu, vienkārši no dienas uz dienu velkas fizisks stulbums, visu laiku kaut kas nav kārtībā, un neliekas, ka ir sevišķa jēga tur kā līdzēt, ja arī tas vispār ir iespējams. Un vēl, tā reālā ārpasaule, kurā es nonāku, kad izeju ārā pa mājas durvīm (pretēji ārpasaulei, kas ir manā galvā - ārpasaulei, kas ir sabiedrība, kultūra etc.) sajūtu/pārdzīvojuma līmenī šķiet vispār uz mani neattiecamies. Tā jau arī lielā mērā ir, tikai tā sajūta, kad sajūta nav uz miršanu, ir tāda, ka attiecas gan.

Saņēmu ziņu, kas sākās ar “Dārgā ML MĻĶ,” un iedomājos par Grimes bēbi, kurai tā būs visu dzīvi. Nu, tikai trakāk.