sapnis
Šonakt sapņoju par nākotni - to, ka es tur dzīvoju. Visticamāk laika posmā no 2500.-3000. gadam.
Strādāju milzīgā cehā, kuru apkalpoja neliels cilvēku daudzums - aptuveni 20. Viens no tiem bija priekšnieks, ar kuru, kā izrādās, man bija romantiska rakstura attiecības - tobiš, viņš visu laiku viskādi vēlējās iekarot manu sirdi, bet es tik ni un ni. BET, tas nav galvenais.
Ceha galvenie bosi, kā arī visas pasaules, bija mākslīgais intelekts. Šim BOSS bija tomēr nepieciešams neliels daudzums cilvēku, kas veiktu tādas darbības, kuras mehāniski nevar izdarīt. Nezinu gan, kāpēc mašīnas nevarēja darīt mūsu darbu, jo tas vienkārši bija - shēmu kārtošana (konveijerdarbs). Ceha izmēri gan bija biedējoši lieli - simtiem metru uz leju, uz augšu, uz priekšu un sāniem. Bet pašā vidū mēs, kuriem BOSS ik pa laikam ļāva atpūsties, priecējot mūsu acis ar sniegu (jo itkā bija ziema), kurš tika mākslīgi veidots speciāli priekš mums - milzīgas video pojekcijas ar sniega krišanu un bonusā tam, BOSS gādāja arī par to, lai mēs to varētu sataustīt - pa ceha atpūtas un ēdamtelpu tika kaisīts putuplasta sniegs. Tomēr pilnu visatļautību nekad nevarēja atļauties, jo visur bija izvietotas novērošanas kameras, ko mēs lieliski apzinājāmies, tomēr tas neradīja diskomfortu.
Runājot par apģērbu, tad visi bijām tērpti iekš tumsnēji-pelēcīgi-spīdīgiem kombinezoniem un melniem zābakiem ar platformu zoli. Vienīgi mūsu priekšniekam bija zilgani-sarkans lakats ap kaklu.
Skaidrs ir tas, ka nākotne ir diezgan auksta vieta - metāliskais minimālisms.