Izvākšanās noritēja vieglāk nekā biju iedomājusies. Viņš raudāja tikai pirmās 10 min un pēc tam savācās un sāka palīdzēt krāmēt grāmatas. Es jutu izteiksmīgu tukšumu. Tiesa brīžiem uznāca nožēla par to, ka nākas pamest tādu komfortu un ērtības un tagad jāmazgā drēbes veļasmašīnā, kurai vienīgais režīms ir 4 h pēc kurām tā uzkaras un izmet laukā pilošu kaudzi, kura žūst mūžību.
16 gadi tomēr ir pārāk liela starpība. Acīmredzot. Man.
Es pārāk bieži jutos kā viņa meita nevis sieviete.
Mātei ar viņu mazāka starpība un viņa arī neliekas mierā ar pārmetumiem, akcentējot manu kļūdaino lēmumu. Kā var pamest tik labu cilvēku? Viņai viņš ir labākais draugs kāds man jebkad ir bijis.
Bet zinot šī labā cilvēka noslieci pēc attiecību pārraušanas vairākus gadus dzīvot celibātā, mēģināju viņu iedrošināt ielādēt tinderi vai apmeklēt kādus dejas kursus, kur varētu satikt foršas sievietes, bet viņu tas aizvainoja. Viņš to salīdzināja ar situāciju, kad nomiruša mājdzīvnieka vietā vecāki nākamajā dienā uzdāvina tādu pašu un cer, ka bērns aizmirsīs sāpes un atkal izjutīs iepriekšējo mīlestību. Bet tā tas nekad nenotiek.
Nu ok.


Bet kopumā es jūtos nenormāli laimīga pēc izvākšanās. Izmetu ļoti daudz mantu. Tas vairāk attīrija tieši mentālo telpu. Iekšās jauns svaigums un brīvības sajūta.