Es neesmu tas pats anonīmais, kas uzsāka šo diskusiju, bet – "jūtas" ir diezgan bērnišķīgs koncepts. Sākumā viņas vienmēr ir spēcīgākas, jo mēs daudz fantazējam par otru cilvēku. Pamazām atklājas objektīvā realitāte. Tad sākas darbs. Primāri jau ar sevi, beigt sagaidīt no otra cilvēka to, kas viņš patiesībā nav. Uzdot sev jautājumu: vai viņam pietiek tā, ko es sagaidu no attiecībām? Ja tur ir apmēram 50%, manuprāt, ir vērts strādāt tālāk, 100% ideāls ir tikai mūsu galvā, bet nekad otrā cilvēkā. Jūtas sevī uzjundīt ir easy peasy, strādāt pie attiecībām un nepadoties nieku dēļ – tas jau ir advancētāk.

Es zinu, kā ir justies kā izmestam mājdzīvniekam. Pēc vienas tādas reizes sev pateicu, ka nekad neiešu attiecībās, kuras varētu beigties nieku dēļ. Šķiršanās ir huiņa.