Kathe Kollwitz ([info]tapetes_puksts) rakstīja,
@ 2013-10-24 21:36:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry

Beidzot noskatījos par gada sensāciju dēvēto  Zils ir vissiltākā krāsa. Adele.

Ja nepievēršu uzmanību homoseksuālisma tēmai, tad filma it kā ir par mīlestību, krāpšanu, cerībām, to sabrukumu un sāpēm, bet diemžēl šīm izpausmēm absolūti nenoticēju.  Filmas pēdējās 20 min skatījos ar plosošu apnikumu  un cīnīšanos ar uzmācošo miegu, labi, ka sirdi sildīja mans mīļais upeņu balzāmiņš un forša kompānija.

Nedomāju, ka vēl kādā filmā esmu redzējusi tik daudz tuvplānus ar guļošu seju vai ēdiena pilnu, čāpstinošu muti. Izskatījās, ka pēc mīlestības pret zilmataino Emmu, galvenās varones otra lielākā kaislība bija ēšana.  Ēst gatavošana un ēšana vispār filmā ieņēma lielu lomu. Ļoti svarīgi elementi bija austeres, kurām pretstatīti apetetlīgā mērcē taisīti vienkāršie spageti.  Austeres kā zināms ir seksualitātes un auglības simbols, bet filmā tās tika izmantotas arī lai akcentētu Emmas pasaules līmeni, viņas izvēles un vēlmes, bet makaronu dramaturģiskā jēga iezīmējās kā garā plaisa starp bērnu dārza audzinātāju – vienkāršo Adeli un māksliniecisko Emmu, gleznotāju.

 Galvenajai varonei  bija paradums raudāt caur degunu, ikreiz, kad parādījās viņas acīs asaras, momentā viņai sāka tecēt deguns.  Visu laiku un tikai viņai. Un raudāja viņa arī pārāk daudz un visur.  Ja filmas vidus daļā akcents bija uz atklātām sieviešu seksa ainām, kur ik pēc neilga brītiņa nācās vērot desmit minūšu garus mīlas aktus, kas bija tik atklāti, tieši, līdz sīkākai detaļai, ka brīžiem raisījās neērtības sajūta, it kā es būtu lūriķe un pa kluso vērotu svešu cilvēku intīmās attiecības, tad filmas beigās tikpat liels akcents bija uz viņas gaudošanu, pinķšķēšanu un visādām citādām nelaimīguma izraisītām sajūtām.  Ja parasti esmu ļoti aktīvs skatītājs un man ir raksturīgs izteikti just līdzi filmas varoņu bēdām, tad šoreiz vissaspringtākajos momentos es spēju tikai ķiķināt.  Šo divu sieviešu drāma neizraisīja manī nekādu līdzpārdzīvojumu, bet priekšā sēdošie opīši priecīgi smaidīja, viņiem laikam daudz vairāk patika un tieši aiz manis acis blisināja neviena cita kā Žanete Jaunzeme Grende.



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]saccharomyces
2013-10-24 23:50 (saite)
man liekas riktīgi forši un interesanti, ka, šķiet, Tev filmā nepatika tieši tās lietas, kas man, savukārt, likās brīnišķīgas, tādas, kas parasti filmās neparādās, bet dzīvē gan, nu tur, tie puņķi (es, piemēram, arī praktiski vienmēr, kad raudu, briesmīgi puņķojos), tas, ka mocīšanās velkas un velkas, un velkas, tiktāl, ka no malas skatoties, tiešām kļūst neērti. man tas likās tieši kā dzīvē, ka tad, kad ir kaut kāda tāda attiecību drāma, tu visiem, ieskaitot sevi, paspēj simts reizes apnikt ar to. tieši tāpēc es gan noticēju.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]tapetes_puksts
2013-10-25 00:00 (saite)
man tā puņķošanās tik ļoti spiedās acīs, visu laiku vēroju kā lēnām no viņas deguna tie tek, ka nevarēju uztvert viņas dvēseliskos pārdzīvojumus.
tas ir tāpat kā es nevaru uztvert cilvēka runājamo, ja viņš izmanto ļoti plašu sejas mīmikas valodu. skatos uz visām krunkām un domāju par to, cik viņš neglīts paliek, kad šitā saviebjas, ka viņa teiktais aiziet garām.
nē, bet kaut kāds šarms tajā filmā bija.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?