pēdējā laikā apceru patērēšanas paradumus; 2 skalas - "pirkt lētāko" un "pirkt labāko"; ir cilvēki, kas vienmēr pirks vislabāko, un tādi, kas pirks vienmēr vislētāko, un tam nav nekāda sakara ar to, cik tam cilvēkam naudas, drīzāk ar attieksmi pret materiālo pasauli. es sapratu, ka mani ļoti kaitina tas, ka pirkt labas un dārgas lietas skaitās krutāk nekā pirkt lētāko maksimā, jo mēs taču šeit runājam tikai par materiālo dzīvi, par tavu patērētāja identitāti un uzvedību tirgū. tam vajadzētu būt vispār pēdējam pēc kā vērtēt cilvēkus un pēdējam ar ko mēgināt izcelties, bet pat manā ļoti antikomerciālajā, sociālistiskajā, individuālistiskajā draugu lokā cilvēki nekaunas no tā, ka "mīl labas lietas", drīzāk paņirgs par divlitru aliņiem, nevis par tiem, kas "mīl labas lietas". tur ir kaut kāda pretruna.