Man ir aizdomas, ka esmu bijusi absolūta (vai vismaz daļēja) muļķe. Daļēji tāpēc, ka mēģināju suņa audzināšanā iztikt ar materiāliem tikai no suņu skolas, kur sāksim mācīties novembrī. Paskatījos youtube video par problēmām, kuraa mums ir, un nespēju noticēt, ka samaksāju trenerei par nodarbību, kam nebija absolūti nekāda rezultāta. Dabiski, ka mans suns neklausa, ja mums nav acu kontakta, viņš ir paēdis, un vienīgais veids, kā es mēģinu viņu motivēt, ir piekukuļošana ar kārumiem.

Šodien, piemēram, pamēģināju tikt galā ar trakošanu pirms gulētiešanas. Kad viņš sāka gultā kost, pāris reizes pateicu, ka nedrīkst, tad teicu, ka būs jāiet ārā no gultas, un, kad viņš vēl aizvien neklausīja, izliku ārā. Nelaidu atpakaļ, kamēr viņš saprata, ka uz mani jāskatās un jāpagaida, kamēr ielaižu. Tad ar šurp, sēdēt un gulēt dabūju viņu mierīgā pozīcijā. Parasti pirmsmiega trakošana aizņem kādu pusstundu, kuras beigās man gribas nomirt. Šis aizņēma minūti, un bija daudz mierīgāk un vienkāršāk mums abiem. Visu mainīja apziņa, ka gulēšana gultā ir privilēģija, kura var tikt atņemta par sliktu uzvedību un atļauta par labu. Galu galā, viņam ir arī sava gulta.

Ir, protams, vēl daaaaaaaaaudz problēmu, bet tagad man ir skaidrs, ka tās ir tāpēc, ka man trūcis informācijas. Pielietojot trenēšanas tehnikas, ko esmu redzējusi, uzreiz var redzēt rezultātu. Turklāt sapratu to uzticības konceptu. Ka sunim pašam nav jādomā, kas ir pieņemami un kas nē, viņam to kāds parāda. Tas ir daudz iejūtīgāk kā tikšana galā ar sastresojušos, pārstimulētu, nobijušos suni.

Būs labi. Viss būs labi. Man laikam vienkārši jāiemācās, ka arī man jāuzņemas vadība. Ka vadīšana nav vardarbīgs koncepts, vairāk sadarbība, lai kopā būtu labi. Ir 23:18, un neviens nemēģina apēst grāmatu, ko lasu pirms miega.