Brrr
Ar riteni mājup braukt šmigā ir dīvaini. Un dīvaini tas, cik spēcīgi alkohols iedarbojas pēc vairāku mēnešu nedēļu nedzeršanas. Bet šonakt pus pasaule ir šmigā, vismaz visi, ko mājupceļā satiku. Jau izbraucot no pagalma, knapi sadalījām ceļu ar pretī nāk līkumojošu jaunu, labi ģērbtu meiteni. Izgriežoties uz Matīsa ielas, pamanīju jauniešu grupu un vispār devos uz pretējo ielas pusi, jo sapratu, ka tur cauri neizbraukšu. :) Pie naktskluba "Temple" kāds gudrinieks ar savu autiņu bija burtiski ieminis zemē ceļazīmi, tā vēl tagad tur guļ, ieplacināta asfaltā. Nezinu, kā uzsvempu riteni otrajā stāvā... neatceros, bet laikam gāja jautri. Miegs nenāk, kastē EuroNews raida ziņas, viņi visu diennakti raida ziņas, laikam tāpēc viens no trijiem kanāliem, ko vispār skatos. Kaut kā pagatavoju zāļu tēju... cerams, aizmetu tējkannu tur, kur tai jābūt. Atbilstošs stāvoklis, lai kaut ko padarītu darbam, jo skaidrā nevaru saņemties tur kaut ko darīt, šobrīd vismaz vienalga. Un nejautājiet, kā pareizi salieku pieturzīmes, garumzīmes un HTML tagus. Man skolā bija tāda latviešu valodas skolotāja, ļoti stingra, vienīgā, kas savulaik izdzina mani no klases. Trauma palika visam mūžam. Viena no tām prasīgajām ar sabeigtu dzīvi, bija precējusies ar cietumnieku un viena audzināja meitu. Cerams, ka vēl nav nodzērusies, jo dzēra jau tad, kad es vēl gāju skolā. Iemācīja mani pirmdienu vakaros gribēt, lai rītdiena nepienāk. :)
Labiņi, nekomentējiet tagad, jo ļoti grūti rakstīt. Lēni.
Ar labunakti un apsveicu ar nedēļas nogales iestāšanos. :)