#TheFutureIsNow

Nu jau 3. nedēļu smēķēju elektrisko cigareti. Līdz šim biju pārliecināts smēķētājs ~12 gadus un smēķētājs ar vainas apziņu kādus pēdējos 3 gadus. Manuprāt, ļoti foršs rīks, ko ieteiktu katram, kurš ir garā pārāk vājš, lai vienkārši saņemtu sevi rokās un beigtu kurīt, bet gana prātīgs, lai saprastu, ka ilgtermiņā ļuļķēt būs ļoti dārgi no dažādiem aspektiem. Manuprāt, svarīgākais:

Pļus:

Ir daudz veselīgāk un to var just. Var labāk gulēt, neklepot un justies vieglāk. Galva sāp mazāk, bet pārsvarā nesāp nemaz. Protams, ka nesmēķējot nemaz ir vēl mazliet foršāk, bet električka arī ievērojami uzlabo visa veida pašsajūtu.

Nesmird - Nesmird nemaz. Ne drēbēs, ne seja, ne pirksti, ne mute, ne mašīnas salons. Neīstie dūmi uz mazu brīdi ātri parādās un tad tikpat ātri arī pazūd aiz sevis atstādami tikko jaušamu augļu aromātu.

Nav nepieciešams gribasspēks - Kad nesmēķēju nemaz - ik pa brīdim vajadzēja atcerēties, ka es nesmēķēju un sevi pārliecināt nenopirkt cīgas. Tagad, kad gribās pīpēt - iebāz mutē elektrisko ierīci un velc - simple as that. Nekāda iekšējā dialoga.

Var gandrīz pilnībā izmantot citus pīpēšanas labumus - smēķēt ar kafiju, ar draugiem, ar kolēģiem, ar aliņu, pēc labas dienas, pēc sliktas dienas utt. Dziļdomīgi un nevērīgi izpūst dūmus, vai pūst mazus gaistošus dūmu aplīšus.

Man liekas, ka cilvēki ir mazāk skeptiski par smēķēšanu publiskā vietā, ja tu kurī elektrisko cīgu. Un viņus var saprast – tas nav zili-melnais degošas tabakas smārds.

Sanāk ievērojami lētāk (aptuveni 2x letāk, pat pēc pieticīgiem aprēķiniem), kā izsmēķēt paciņu cigarešu dienā.

Elektrisko cīgu dienas laikā, kurīju mazāk kā parasto. Un arī liekas, ka kad kādu laiku neesmu kurījis, tad kreivings pēc električkas ir mazāk sāpīgs un edgy. Jā gribās kurīt, bet retrospektīvi vērtējot nav tās narkomāna vibrācijas, kad izskrien uz ielas, iebāz cīgu mutē un drudžaini meklē šķiltavas. Tiesa, ir  brīži, kad var ļoti nokurīties, jo nav jau nekur jāiet slēpties piemīztā vārtrūmē- var kurīt gultā, birojā, poliklīnikas uzgaidāmajā telpā vai bērnudārzā. Bet tāpat kopējā sajūta ir, ka izkurīts ir mazāk.

Ir daudz dažādu atšķirīgu garšiņu, no kā izvēlēties, kas neļauj tam apnikt. Tas man liekās električku padara foršāku pat par IQOS, kas arī ir ļoti ok modernās smēķēšanas rīks, bet nāk ar depresīvi smagnējo tabakas, vai piparmētru ledeņu garšu.

Miņus:

Lielākais mīnus, protams, ir tajā, ka tu joprojām par sevi domā, kā par smēķētāju. Tu tāpat kurī - nesmird, ir veselīgāk utml. bet joprojām kurī. Nav tās pareizās, paštaisnās sevis pārvarēšanas sajūtas, un kāpēc lai viņa tur būtu - jo tu tāpat regulāri ieelpo nikotīna tvaiku tikai veidā, kas, cerams, dzīves ilgumu samazina ievērojami mazāk.

Šķidrumiņi nav nopērkami ikvienā kioskā, tāpēc dodoties tālākā ceļā ir aktīvi jādomā, lai būtu ko kurīt. Ar elektrisko cīgu kaut kas var notikt - viņa var saplīst, iztecēt un pazust. Mani kā smēķētāju tas ļoti satrauc, jo tas nozīmē, ka man būs kkādā nestundā jāmeklē jauna cīga, vai jāpērk konvencionālās cigaretes.

Kurījot ir mazliet nedabiska sajūta. Tas vairāk ir inhalators nevis cīga, un tas nav nemaz tik mazsvarīgi kā varētu sākumā likties. Jo man šķiet, ka lielu daļu no smēķēšanas pieredzes veido tas smēķētāja tēls, kādu cilvēks ir izveidojis un tas elektriskajā cīgā stipri mazāk jūtams. Džeimss Bonds, apceres pārņemts dzejnieks, strādnieks pēc darba vai izskatīga sieviete pēc karsta pišuka - viņi visi izvēlas kārtīgu Marlboro, kas kūp indīgi ziliem dūmiem un garšo pēc nāves, nevis kaut kādu šņācošu robota locekli, kurš mutē pūš sintētiskus nikotīna piesātinātus banānu garšas garaiņus.

Verdikts: Iesaku ikvienam smēķētājam pievērt acis uz to, ka tas nav “the real deal” un droši ņemt mutē 21.gs. smēķēšanas metamo.