Izlasīju Ingas Gailes rakstu “Roze ir roze ir roze ir roze”. Man patīk feminisma idejas in general un Inga Gaile un viņas raksts in particular. Man šķiet, ka daudzas no feminisma idejām un uzrādītajām problēmām ir pelnījušas uzmanību, lai arī, iespējams, nav tik centrālas. Man šķiet lietderīgi, ka kāds runā par pežiņas (lētas sievietes seksualitātes) konceptuālo inflāciju un neprātīgu tiražēšanu, negodīgām pozīcijām sabiedrībā un dažādu sabiedrības diskursā pastāvošu uzskatu refleksijām privātajā apziņā. Inga Gaile ar nav uz mutes kritusi un itin veikli darbojas ar valodu, vismaz cik tas attiecas uz rakstīto vārdu. Rakstu, līdzīgi kā salīdzinoši nesen iznākušo žurnālu Samanta lasīju ar interesei, nereti atzinīgi mājot ar galvu un apmierināti čāpstinot. Šis diskleimeris, lai pateiktu, ka, nedod dievs, esmu misogīnistisks mēnexplainers un feministnīdējs. Man šķiet, ka kopumā feminisma idejas vedina uz apgaismotu izpratni un cilvēcību, tomēr ir aspekti, kas feminisma domā šķiet lieks un, manuprāt, liedz visādiem leaning liberastiem, kā man, pilnībā nostāties aiz šīm idejām vai vismaz to konkrētās manifestācijas.

Runāšana par problēmām tikai no Sieviešu skatupunkta. Piemēram, Samantā, Janas Kukaines rakstā “Sievišķības īsais kurss” izstāstītas emocionālo pārdzīvojumu 50 nokrāsas meitenei pubertātes vecumā. Tiesa gan varbūt es to tikai tā uztveru, bet man šķiet, ka raksts neparāda to, ka vispār pusaudža gados bērn/tīņ/jaunietis ir emocionāla miskaste, bet ka tieši meitenēm ir visgrūtāk. Vai emocionālā pāridarījuma uzsvēršana, runājot par izvarošanu, bet ne par emocionālo pāridarījumu noziegumos, kas vairāk attiecināmi uz vīriešiem. Es, šķiet, vispār nekad neesmu dzirdējis, ka kāds teiktu, ka, piemēram, piekaušana uz ielas var būt saistīta ar kādu emocionālo kaitējumu – tieši otrādi, dažkārt šķiet, ka piekaušana sabiedriskajā diskursā ir tāda casual lieta, ar ko ikkatrs vīrs saskaras un diži par to “neņaud”.  Kad runā par nevienlīdzību darbā, tad runā par to ka sievietes nav valdes locekļi, nevis ka trūkst vīriešu – bērnudārzu audzinātāju, skolotāju un ģimenes ārstu vai kādām citām, mazāk ar piķi un cieņu saistītām sfērām, kur aizspriedumu un inerces dēļ sievietes vai vīrieši nenonāk. Man šķiet, ka būtu daudz vērtīgāk tās pozicionēt kā cilvēku, nevis konkrēta dzimuma, problēmas.

Sieviešu izskata un resnuma likšana vienā maisiņā, kas gan vairāk ir raksturīgi aizrobežu femīnajai domai, ir otrs no, man nesaprotamiem, feminisma grēkiem. Es labi saprotu, kāpēc vizuālseksuāla sieviešu tiražēšana ir viens no feminisma domas jājamzirdziņiem – ir gauži žēl, ka sabiedrība pieprasa no sievietēm slēpt novecošanos, strijas, apmatojumu un daudz citas lietas un pieprasa sievietei reproduktīvā vecumā allaž būt, iespēju robežās, vizuāli pišamai, lai ko viņa darītu. Vienlaikus, man šķiet, ka slavēt resnumu un elementāras estētikas trūkumu ir kkāds gara vājums (es skatos uz tevi resnā meitene pie miskastēm žurnālā Samanta). Ar retiem izņēmumiem, bet resnums, tāpat kā, piemēram, smēķēšana vai alkohola lietošana, ir public health jautājums. Un viena lieta ir nekaunināt cilvēkus, kas mēdz pieļurbāties, cita lieta ir saukt ilgstošu pļēgurošanu par alkopozitīvu pasaulainas redzējumu. Protams, ka tā ir katra cilvēka paša darīšana un, protams, ka sabiedriksa izstumšana un kaunināšana nekad neko nepadara labāku, bet teikt – zini īstenībā ir vienlīdz labi būt un nebūt alkoholiķim, ir kaut kā tumsonīgi. Es domāju, ka daudz vērtīgāk būtu domāt par to, ka kaunināt kādu ļoti reti kad ir labi, īpaši saistībā ar privātām izvēlēm, bet tas nenozīmē, ka izvēles nevarētu būt labākas.