svesinieks (svesinieks) rakstīja, @ 2017-04-27 16:45:00 |
|
|||
Izlasīju Ingas Gailes rakstu “Roze ir roze ir roze ir roze”.
Man patīk feminisma idejas in general un Inga Gaile un viņas raksts in
particular. Man šķiet, ka daudzas no feminisma idejām un uzrādītajām problēmām
ir pelnījušas uzmanību, lai arī, iespējams, nav tik centrālas. Man šķiet lietderīgi,
ka kāds runā par pežiņas (lētas sievietes seksualitātes) konceptuālo inflāciju
un neprātīgu tiražēšanu, negodīgām pozīcijām sabiedrībā un dažādu sabiedrības
diskursā pastāvošu uzskatu refleksijām privātajā apziņā. Inga Gaile ar nav uz
mutes kritusi un itin veikli darbojas ar valodu, vismaz cik tas attiecas uz
rakstīto vārdu. Rakstu, līdzīgi kā salīdzinoši nesen iznākušo žurnālu Samanta
lasīju ar interesei, nereti atzinīgi mājot ar galvu un apmierināti čāpstinot.
Šis diskleimeris, lai pateiktu, ka, nedod dievs, esmu misogīnistisks mēnexplainers
un feministnīdējs. Man šķiet, ka kopumā feminisma idejas vedina uz apgaismotu
izpratni un cilvēcību, tomēr ir aspekti, kas feminisma domā šķiet lieks un,
manuprāt, liedz visādiem leaning liberastiem, kā man, pilnībā nostāties aiz šīm
idejām vai vismaz to konkrētās manifestācijas.
Runāšana par problēmām tikai no Sieviešu skatupunkta. Piemēram,
Samantā, Janas Kukaines rakstā “Sievišķības īsais kurss” izstāstītas emocionālo
pārdzīvojumu 50 nokrāsas meitenei pubertātes vecumā. Tiesa gan varbūt es to
tikai tā uztveru, bet man šķiet, ka raksts neparāda to, ka vispār pusaudža
gados bērn/tīņ/jaunietis ir emocionāla miskaste, bet ka tieši meitenēm ir visgrūtāk.
Vai emocionālā pāridarījuma uzsvēršana, runājot par izvarošanu, bet ne par
emocionālo pāridarījumu noziegumos, kas vairāk attiecināmi uz vīriešiem. Es,
šķiet, vispār nekad neesmu dzirdējis, ka kāds teiktu, ka, piemēram, piekaušana
uz ielas var būt saistīta ar kādu emocionālo kaitējumu – tieši otrādi, dažkārt
šķiet, ka piekaušana sabiedriskajā diskursā ir tāda casual lieta, ar ko ikkatrs
vīrs saskaras un diži par to “neņaud”. Kad
runā par nevienlīdzību darbā, tad runā par to ka sievietes nav valdes locekļi,
nevis ka trūkst vīriešu – bērnudārzu audzinātāju, skolotāju un ģimenes ārstu
vai kādām citām, mazāk ar piķi un cieņu saistītām sfērām, kur aizspriedumu un
inerces dēļ sievietes vai vīrieši nenonāk. Man šķiet, ka būtu daudz vērtīgāk
tās pozicionēt kā cilvēku, nevis konkrēta dzimuma, problēmas.
Sieviešu izskata un resnuma likšana vienā maisiņā, kas gan
vairāk ir raksturīgi aizrobežu femīnajai domai, ir otrs no, man nesaprotamiem,
feminisma grēkiem. Es labi saprotu, kāpēc vizuālseksuāla sieviešu tiražēšana ir
viens no feminisma domas jājamzirdziņiem – ir gauži žēl, ka sabiedrība pieprasa
no sievietēm slēpt novecošanos, strijas, apmatojumu un daudz citas lietas un
pieprasa sievietei reproduktīvā vecumā allaž būt, iespēju robežās, vizuāli
pišamai, lai ko viņa darītu. Vienlaikus, man šķiet, ka slavēt resnumu un
elementāras estētikas trūkumu ir kkāds gara vājums (es skatos uz tevi resnā
meitene pie miskastēm žurnālā Samanta). Ar retiem izņēmumiem, bet resnums,
tāpat kā, piemēram, smēķēšana vai alkohola lietošana, ir public health jautājums.
Un viena lieta ir nekaunināt cilvēkus, kas mēdz pieļurbāties, cita lieta ir
saukt ilgstošu pļēgurošanu par alkopozitīvu pasaulainas redzējumu. Protams, ka
tā ir katra cilvēka paša darīšana un, protams, ka sabiedriksa izstumšana un
kaunināšana nekad neko nepadara labāku, bet teikt – zini īstenībā ir vienlīdz
labi būt un nebūt alkoholiķim, ir kaut kā tumsonīgi. Es domāju, ka daudz
vērtīgāk būtu domāt par to, ka kaunināt kādu ļoti reti kad ir labi, īpaši
saistībā ar privātām izvēlēm, bet tas nenozīmē, ka izvēles nevarētu būt
labākas.
Nopūsties: