piektdien spēlēju dišuku i love you. par to, ka dišuks bija izdevies, liecināja trīs lietas - pirmkārt, tika izsaukta policija, otrkārt, mans karstākais fans vakara noslēgumu sagaidīja, guļot uz grīdas man pie kājām. tā bija pirmā lieta, ko paziņoju, ierodoties ruļļu cīņās miit, jo cerēju uz tādu pašu attieksmi kā dienu iepriekš. pa ceļam uz turieni mikriņā satiku sniķeri, kurš pēc mana paziņojuma, ka braucu uz krogu "mīt", paprasīja, vai "mīt" ir tā kā gaļa pa angliski. šajā hipsteru templī pirmoreiz spēlēju pirms pāris nedēļām. svarīgi piebilst, ka, pieminot hipsterus, manī nav ne mazākās vīzdegunības, jo, iespējams, esmu vienīgais rīgas hipsters, kurš atzīst, ka ir hipsters, un man tas patīk (pēc ieraksta veikšanas uzzināju, ka sevi par hipsteri dēvē arī gundars v). un tikai loģiski, ka man attiecīgi ļoti patīk miit. iespējams, tas ir cieši saistīts ar smuko džeku skaitu.

dainīts jau pirms simt gadiem mani brīdināja, ka gribēs, lai es rūpējos par muzikālo pavadījumu stenda velosipēdu sacensībās. un skatīties, kā džeki minās, tiešām bija zajebis. mana vietiņa bija tieši pretī minējiem otrā zāles galā, kas nozīmē, ka tad, kad džeki, kas bija riktīgi smuki, minās, viņi minās manā virzienā, un ļoti gribēja nokļūt pie manis, ko vērot ir sevišķi patīkami. es - visskaistākā (ne velti pasākumā 2 džeki prasīja, ko darīšu pēc tam). jau sākumā smukie miita džeki stāstīja, ka pēc iepriekšējās mīšanās cilvēki kādu laiku pačilojuši, bet deju neesot bijis, tātad man uzreiz bija skaidrs, ka gribu panākt, lai šoreiz būtu gan, jo bija taču svarīgi, lai kāds vakara beigās gulētu man pie kājām. dejas panākt man izdevās, bet pielūdzējus pie savām kājām diemžēl neatradu.

ja es padsmit gados būtu iedomājusies, ka nākotnē sēdēšu nočņikā un dzeršu ar ztv vadītāju, es pati sevi aizsūtītu uz bezbēdnieku namu. tāpat darītu, ja gara acīm ieraudzītu, ka mans un frikas piespadsmit gadu elks katedrālietis (tā nosaukts, jo vienreiz stāvēja pie katedrāles) man ballītes beigās pienāk klāt, pasakās par muzīku un atzīst, ka patīk elīna. nu, tā notika. man žoklis atvērās tā, ka bija nepieciešama rokas palīdzība, lai to atkal aizvērtu.

šķiet mana skepse man iet pa priekšu, tāpēc arī raivim likās jocīgi, ka tik ļoti sajūsminos  par miitu: "Tu esi apkurījusies? taču neko nedzēri!"

kad devos tālāk pie džeku pakas, pirmoreiz piedzīvoju to, ka viena eju pa ielu un ieraugu kaut ko tādu, kas liek skaļi pa visu ielu iekliegties "WHAT DA FUCK?!". pa visu ietvi bija izgāztas apmēram četras lielās miskastes tā, ka atkritumi aizņēma visu ietvi. tas izskatījās tik nesakarīgi, ka noticēju, ka tā ir dalī glezna. drīz pēc tam kārtējo reizi pārliecinājos, ka mētra un dace ir bijušas ar saspiestām galvām tad, kad apšaubījušas manu hipotēzi par to, ka osītis ir baigais smukulītis. vakara beigās nespējām atrast atbildi uz jautājumu, kāpēc neuzkurīt, bet atšķirībā no mētras nemeklējām jūtūbē viģikus ar atslēgvārdiem "dancing dog". toties no rīta atklājām, ka gripas epidēmijas laikā kājās jāvelk prezervatīvi, jo tie pasargā no slimībām. to arī kārlis izdarīja, bet ātri vien sapratām, ka preži ir sliktas zeķes, jo ātri plīst un salāpīt arī nav tik viegli. atliek vien noskaidrot, vai zeķes ir labi preži.

braucot autobusā iepazinos ar diviem krievu dauņiem, kuri interesi par mani, šķiet, pazaudēja pēc manas atbildes uz jautājumu, kurā klasē mācos. un tāpēc džungļu grāmatā, kas dzīvo džungļu grāmatā, jebkurš no mums par džungli varam kļūt. to arī visiem novēlu - kļūt par džungli.