par to, kā būs. ideāla draudzība
es ar nepacietību gaidu rudeni, jo tad man ne tikai varbūt būs nauda, bet arī agris. agri es jau zinu kādus 3 gadus, bet baigie draugi iepriekš neesam bijuši, bet nu ir skaidrs, ka točna būsim. mums abiem patīk pļavnieki un polija, un, tā kā mēs abi dzīvojam pļavniekos, regulāri vakaros un naktīs iesim pastaigāties, visbiežāk mugurā būs ādenes (laikam būs jānosper mētrai vai arī jānopērk humpalās). viņš man skarbi neļaus iet ārā no mājas bez uzkrāsošanās un uzpucēšanās. mēs ļoti bieži sēdēsim pie paģikiem ar platām kājām (iespējamās pozas jau ir sazīmetas blociņā), un viņš man nekad neļaus pinkšķēt, bet drīzāk iedzīs tādu kārtīgu angst. kad viņš redzēs, ka kāds man ir izdarījis pāri, viņš negribēs zināt, kas man izdarīts, viņš tikai vēlēsies uzzināt vārdu un uzvārdu, lai attiecīgajā purnā varētu ietriekt savu kulaku un laimīgi griezties atpakaļ, lai turpinātu sēdēt pie paģika. citreiz sēdēsim uz paģiku jumtiem. svētku dienās iesim uz stadionu pīpēt zāli. viņš zinās, ka man kaut kas slikts noticis tad, kad sūtīšu viņam gruzīgas dziesmas, piemēram, džonu grantu. ļoti rūpīgi novērtēs jebkuru džeku, kurš man varētu sākt patikt. vienreiz arī mežā uzcepsim desas. ļoti iespējams, ka ārpus pļavniekiem nebūsim tik labi draugi un uz pilsētas ballītēm nemaz kopā neiesim un, ja tur satiksimies, neliksim nevienam noprast, kurš ir pļavnieku nr1 tandēms. vienreiz pālī mēģināsim nopisties, bet necik tālu netiksim (pat nepaspēsim novilkt drēbes), jo būs tā sajūta, ka grasies gulēt ar savu brāli, kas ir so-so, tāpēc sāksim ņirgt, saģērbsimies un iesim uzkurīt. viņš arī būs vienīgais, kurš atbrauks pie manis ciemos uz poliju.