no rīta pēc savas dzimenes es pamodos ar šaušalīgi rūgtu garšu mutē neatkarīgi no tā, ko lieku vai nelieku mutē. nospriedu, ka ir aknu ciroze, bet par to nedrīkst domāt vēl vienu dienu, jo vakarā taču yes depression. ilze avotn nosprieda, ka esmu skārleta o hāra. ilzes spriedumi pēdējā laikā ir izcili. piemēram, viņas manas dzimenes džeku tops bija ace as space, jo bruno ir atstājis dziļa ūdens iespaidu. mums bija daudz garšīgu ēdienu, no kuriem visgaršīgākais bija jēlā gaļa (es), pasadoble-gvakamole (mētra), karamelizētie sīpoli ar kazas sieru (mētra), tiramisu (konste), žubrowka (es, bricis, visi). šķiet, visi bija jukuši, sākot no brīža, kad ienāca pa durvīm, jo avotniece manu māsu nosauca par sandri, bet mētra mani nosauca par brici, brici, brici (nav nekāds brīnums, jo viņas uzdevums tomēr bija ņemt uz sevi brici, kuršnevienu nepazīst). avotniece bija cool un mēģināja nocopēt manu brāi ar sarunām par nba, pips paziņoja, ka negrib ēst, grib tikai dzert. daļai manu izsmalcināto viesu vēl vismaz dienu pēc tam gribēja grābt jebko, kas atradās uz galda - jungle speed skola. visi beigās bija priecīgi, es arī, un traukus mazgāju apmēram 4 stundas. es biju lūgusi, lai man dāvina spēles, biļeti uz off festivalu un šotu glāzes. biju izslēgusi iespēju, ka varētu sadāvināt 100 vienādu spēļu. ja man būtu vairākas festivāla biļetes, tad iemainītu tās kādam pret spēlēm. nebiju padomājusi, ko darīšu, ja man būtu daudz šotu glāžu. nu ko, ko? jādzer vairāk. kaut vai tāpēc, ka frika vakar man atklāja, ka varbūt arī man nav aknu ciroze, bet es vienkārši esmu saēdusies ciedru riekstu.