GADA SLIKTĀKAIS KONCERTS
es smuki pabeidzu pucēt ēteru, noklausījos runu par to, ka es vispār esmu vienīgā, kas kaut ko dara, novērtēju daces st. zelta balles kleitu un devos satikt jurģi. tā kā vēl bija laiks kā jūra un ma jau trešo dienu sāp galva, nolēmām iet mazliet iedzert pirms koncerta. pa ceļam satikām i-strodu, kurš bija nokāpis no grāmatas "kā iepatikties cilvēkiem" vāka. aicinājām līdi arī viņu ar draugiem, kas bija aizmirsuši samaksāt par mašīnu. taču tūlītēja pievienošanās vai pieklājīga atteikuma "esmu pie stūres" vietā no mārtiņa fucking puisāna saņēmām "vai Jums nepieciešams iedzert, lai varētu baudīt koncertu?" gaylord, šķiet, tā pēdējoreiz biju dzirdējusi runājam kaut kādus devītās klases pseidointelektuāļus (sevi ieskaitot). diemžēl mārtiņam fucking vaivaram būs ļoti grūti atgūt manās acīs zaudēto cieņu (labi, man nemaz neliekas, ka viņš to vēlētos izdarīt). starpcitu i-strodam arī gāja grūti ar manas patikas iemantošanu, jo sākotnēji ar visām jūsošanām, kultūru un intelektu viņš man krita pamatīgi uz nerviem. taču tad, kad sadzērām Tubrālības (normāli pisām pa mūļiem) un viņš sacīja, ka vairs nevar iedzert, bet vajag - atklājās, ka viņš var būt arī cilvēcīgs cilvēks. tomēr tad man šķita, ka viņš ir lohs, bet, kad piedzeras, tad paliek normāls. bet kaut kad ziemā es sāku pārdomāt, jo vismaz sarunās ar mani viņš sāka izvairīties no albēriem kamī un napoleoniem. tagad man liekas, ka jānis strods ir visai zajebis čalis, un sandra mētra biksēs vētra man vairs var nepiepisties.

pieklājīgi atvadījāmies no i-stroda, viestura un mārtiņa fucking lektāna un gājām katrs savu ceļu. izdzērām pa cockteilim, man tiešām beidza sāpēt galva un devāmies pa pulkveža brieža ielu uz arēnu. kad jurģis pavaicāja, vao gadījumā nav jānogriežas, atcirtu, ka var tik  plēst taisni. tas arī ir viens no vakara stūrakmeņiem. tā mēs miljards gadu gājām pa ielu, no kuras nebija iespējas nogriezties pa labi, jo visur bija sēta. ganību danbis, ja nemaldos. nogājuši 100 gadu, nonācām līdz bukultu ielai, kas bija grieziens apmēram pa labi. apmēram, bet tomēr slīpi prom no arēnas. tad, kad sākām satraukties, ka varētu nepaspēt uz koncertu, panēmām taksi un kā krutie piebraucām pie arēnas, ceļa laikā visai skaidri saprotot, ka ņihuja nebūtu paspējuši ar kājām. jau tad sigur ros koncerts pirmoreiz tika nosaukts par gada sliktāko, jo tik debils ievads. nonākot pie arēnas mani gaidīja prieks. viņu sauc jancis kursītis, kurš man iedeva brilles. es tomēr vēl drusciņ patēloju, ka nekā neredzu un gāzos iekšā vīriešu tualetē, jo svarīgākā atšķirība starp vīr un siev tualetēm nav pisuārs, bet gan nerindas. apmēram tieši laikā apsēdāmies savā sēdvietā, kas bija skatuvei tieši sānos, apmēram beksteidžā.

pēc koncerta man toms prasīja, ko es par to visu domāju un es gandrīz sāku piņņāt, jo likās, ka viņš runā par pilnīgi kaut ko citu. kad atčoknījos, pastāstīju to pašu, ko varu pastāstīt Jums, sūdpakaļas - man sigur ros koncerts likās daudz, daudz par garu.  it kā jau smuki, bet garlaicīgi. bet vispār droši vien ietu vēl, ja būtu tāda iespēja deguna galā. paskaidroju savu sajūtu tomam un fiksi devos prom, protams, lietussargu, savu smuko, smuko lietussargu atstājot tur. tā kā astro izrādās svarīgāks apr lietussargu, tad eju uz astro. pa ceļam es nesaprotu, kā kebabā var būt humuss, ja humuss ir augsnes organisko vielu labumiņš (tā ir mana definīcija, nepiepisieties ar pedoloģija terminiem). pa nakti man ianāca līdzīgi kā godmanim - dabūju ar mikriņu pa galvu, bet beiās izrādījās, ka tas ir bijis mikiņš, nevis mikriņš.