pa neaizslēgtām durvīm ienāk  holandiete, elina prasa, vai mēs esam pazīstamas. kamēr es saku, ka nē, tikmēr viņa saka, ka jā. jo es esot tā meitene, kas kovbojcepurē ķēra affair, bet tas tā nevar būt, jo vienīgais vīrs, kuram vispār pievērsu kaut kādu uzmanību tajā ballē, bija baģiks. zajebis čuvaks (man nav atmiņas, man ir tikai loģika un statistika). tad atnāca vēl viena meitene, kuru es vairs neatceros, bet bija kaut kur redzēta. viņai nepietika vistgabalu, toties viņa kaut kad bija apēdusi maizi, par sodu mēs viņu neņēmām līdzi uz cēsīm, kur gribējām iet uz diskotēku bez maksas, bet, kad no taksista uzzinājām, ka tur iet tikai sīkie, bet lielie iet uz sarunām piektdienas vakaros, tad izdomājām, ka brauksim bļaustīties un vārtīties pa kalnu. tad es sāku justies tā, it kā vakar būtu bijusi balle, jo tikai tādos gadījumos es dzeru sidru. un tad nāca gada kļūda ar caunu cepurīt` un sirmu zirgu. es dabūju tādu briesmīgu dēli, uz kura pat nevar piecelties kājās, kad tas jau ir uzņēmis vājprātīgu ātrumu, kuru var apstādināt tikai tad, ja bremzē ar rokām, tāpēc man liekas, ka es visu dienu būtu cilājusi hanteles. kaut arī no kalna es nobraucu precīzi četras reizes, dzemdēt, tas ir - bremzēt ar rokām, man vajadzēja daudz, daudz, jo, tramīgumu iedvesa ne tikai neieteikmējamais ātrums, bet arī pilnīga nespēja ieteikmēt triekšanās virzienu. es un elina  nodarbojāmies ar sportu - gājām augšā pa kalnu, ignorējot pacēlāju (un ne jau tāpēc, ka mēs būtu trūģes un nevarētu to atļauties. lai nevienam nerasto šaubas par to, ikrāsojām savus pacēlājsūdus ar luminiscējošu krāsu, lai pilnmēnesī spīd). un, kamēr mēs sportājām, holandiete copēja džekus, bļe. andris saulītis ir vareni izgāzies manā eksāmenā, jo nevar, nevar visu salikt kopā (es ceru, ka šis parādīsies, ierakstot gūglē "andris saulītis").

(man vienreiz bija sniega sportveidu instruktors, bet viņš saprata, ka tiešām nav vērts. un tā arī ir. viņš tikai klusu paprasa, kad mēs klausīsimies arcade fire (un es skaļi atbildu, ka ļoti mīlu))