stāsts par rozā paeldbaseinu: par personāla izmeklēšanu, par lēkāšanu un žņaugšanu.

pirms es uzsāku stāstu par sestdienas notikumiem, gribu affair  pieminēt ar sliktu vārdu. viņam tagad ir kādi -3 karmas punkti, jo viņš solīja, bet neatsūtīja bildi, kurā būtu attēlots shnjabis.  es viņam tagd vispār neticu. neticētu arī tad, ja viņš stāstu par tīģeri no lielās ilustrētās enciklopēdijas. es arī neticu, ka viņš nevarēja izštukot veidu, kā saglābt manu garo ierakstu, kas šeit tapa pirms piecām minūtēm. jāglābj bija tāpēc, ka pēkšņi datorā neko nevarēja nospiest, tikai disku vietas atvēršanas pogu (tātad arī izslēgšanas pogu nevarēja). lai iesākums nebūtu tik gotisks, cik es pati, slavināšu ny , kurš mani kaut kādā sapnī glāba no suņiem. slavināšu arī tēvoci pipu, jo viņam forša sejas izteiksme. bet vēl foršāka sejas izteiksme būtu ceļu policistam, kurš pieķertu mūs, braucot ar neaizvērtām, bet aukliņā piesietām durvīm un erbes pēdām logā. mēs, protams, nestātos, jo pakaļ dzenas suņi, kuri grib apēst manu salauzto celi, celis salūzis, jo tam vairākkārt virsū kritusi smaga pudele. kaut kad (bet ne nākotnē) latvijā notiks tādi festivāli, kur kādā konkrētā vitā sabrauks cilvēki ar mašīnām, attaisīs durvis un logus, uzliks skaļu mūziku un stāvēs pie mašīnām. tie, kas gribēs spēlēt personāla izmeklešanas spēli, pieies pie kādas mašīnas, noliks tur stāvošo cilvēku apļa vidū divlitrīgu alus pudeli un visiem paspiedīs rokas. kamēr mēs vēl esam nākotnē, tikmēr spēles noteikumi ir citi: kaut kur jāstāv/jāiet, visam jānotiek tā, lai pusminūtes laikā tiktu atrasts kāds pazīstams cilvēks. man vienmēr tas izdodas, tāpēc jūtos kā uzvarētāja. atrasts, piemēram, ir elmārs. apmēram 60% no vēlmes satikt kādu viņam ir bijusi vēlme satikt tieši mani. elmārs ir tas jocīgais puika,kurš zina basģitāristu, kurš ir garāks par viņu, tas pats, kurš vakarā zvana, lai uzzinātu, kur palikšu pa nakti, un ilgi klusē, bet no rīta deviņos zvana, lai uzzinātu, vai viss kārtībā un vai esmu veiksmīgi nokļuvusi mājās. esmu, jau esmu. vienīgais, kas viņam varētu likt šaubīties, ir mans stāsts par vietējo nākotnes vīru, kurš sāka mani žņaugt pēc rupja atraidījuma padejot un kārtīgi nosūkties, bļe. es taču esmu dzīva, viss kārtībā (kaut vienu brīdi likās, ka tā varētu arī nebūt). jānis veiss uzzina visu manu vasaras lečo, bet viņa partnere min manus atjautības uzdevumus, kurus piebeigt solījos latvijas lielākajā portālā. ar gobish  salīgu mieru, ulvs tika aplaupīts (viņam nozaga aleksi un kaut kādas mantas). ai rādīja savu ļoti smieklīgo franču draugu. varbūt tas bija tas pats, kurš teica: "man patīk pučies." vēl kaut kāds vīrs teica, ka toms stroža ir stroža ar to o, kas ir vārdā "loto", bet es teicu, ka tas ir tas stroža ar to o, kas vārdā "skola", jo latviešu cilmes vārdos ir "skolas" o, bet svešvārdos - "loto" o. tā kā toms stroža ir īsts latvietis, kurš "kad" vietā nelieto "ka" un "jeb" vietā nelieto"pediņš", tad viņš ir latviešu cilmes vārds. vēl man bija ļoti bail iet runāt ar filipu de rumu, jo viņš bija pārāk gudrs un skaists. oskars rupenheits bija pārsteigums, bet tas nenozīmē, ka šis ir bijis labākais peldbaseins. labāko notekti nenosaukšu, jo viss tur jūk. tik ļoti jūk, ka neatceros, kurš bija tas, kurā nelietoju alkohlu, jo tā biju nolēmusi. tikai priecājos par sava mēteļa lielo, lielo kabatu, kurā var salikt visu iedzīvi grūtajos laikos, kad pārbauda somas.

stāsta morāle: man ir netīras dejošanas kurpes. protams, tā nav nekāda morāle, jo viss notiek tikai un vienīgi amorāli. par tehniku es tomēr neko nestāstīšu, jo viss būt tik gotiski, ka man atkal ar vācu valodas burtnīcu vajadzēs krist svecēs.