pēc definīcijas skumjaRecent Entries | |
|
You are viewing 50 entries, 100 into the past April 12th, 2010:
ik pa laiciņam ir pavisam, pavisam nepieciešams piedzīvot tādu šodienu [kas vakar]. kā iesēdināju tramvajā, tā drīz vien gribējās izdīdīt laukā. bet labiņ, ar mieru nevajag tā spēlēties. nogurumu nogurums, mērens nosalums un dumpīgi sasāpējies vēders. mazāk jāēd visādi draņķi. :D nav vairāk sakāmā, labnakt. April 11th, 2010April 10th, 2010:
pieleca princips, ka nevajag atgriezties vietās, kurās reiz esi bijis laimīgs. so, paliekam uz vietas un nebraucam jandalēties. April 9th, 2010:
tomēr forši tā, ja atsūta vēl līdz galam neizstrādātu dziesmu, sak`, paklausies. un tālāk neizplati. :) April 8th, 2010:
pēcpusdienā biju rātns eņģelēns, kas rimti dodas uz mēģinājumu, bet, redzies, līdz vakaram tapu par ne pārāk špetnu vellu. jā jau jā - atkal nekam nav jēgas. dzēsu ārā vecās īsziņas un taisni vai nelabi metās. izgrebt sausu visu, vot. varētu sastādīt sarakstu ar skaņām, kas ausis griež. šobrīd tik dzirdu traukus, kas pret izlietni sitas. vai arī šobrīd jebkas, absolūti jebkas zāģēēē. vai kaut kas ir atgadījies? nē, protams, ka ne. pēc mēģinājuma aizgājām uz hoteli pa vienai Bauskai izdzert, pie reizes ar nelatviešu puikiem galda futbolu uzspēlējām. viss. nav laba oma. April 6th, 2010:
nospļaujos un saku, ka dies ar visu - viss bija skaistāk pat pirms gada! to meiteni atdzīvināt. bet labiņš, tagad pie miega. tā runā, ka dz.d. klāt, bet nepavisam tas neiepriecina. jūtos savu vecumu pārdzīvojusi un nu jau nepieklājīgi dzīvot paliek. :
apskatīju dažas labas cācas albumu draudziņos un nu sarodas aizdomas, vai tik neesmu draugos ar Allu Pugačovu. [Borisovna bija, ja?] :
riebjas. riebjas. riebjas! asaras riebjas. kaut kā tā aizdomīgi, ka pirms diviem un vairāk gadiem biju krietni vien gudrāka. kur lai ved? March 31st, 2010March 16th, 2010:
1,5h jau kā mājās, bet aizvien drebinos. netiek līdz kauliem siltums laikam. pat ar visiem mīnus 30 jutos komfortablāk. pat karsta zupa netiek. :| izplūdušas skumjas te, tāda plakankalne gatavā. bet labi, ka ir tāds Toms Grēviņš, kura miera mūzikas arhīvi vēl aizvien ir pieejami. March 15th, 2010:
saņēmu sesijas bildes. oho! daudz spama, no visa klana varbūt kādas divas, trīs bildes bija kādā jēgā, bet lab, sīkums. šoreiz vairāk to tikai kā vizuālās uzskates materiālu, jo beidzot ieraugu, ka jaunā matu krāsa nudie` ir kas awesome, arī griezums piestāv pēc vella. traki zilas acis fons/zibeņi taisa. tomēr bez smiešanās nu nekādi nav skatāmas bildes. jau to stundu laikā par visu iekšēji ļoti, tik tiešām ļoti uzjautrinājos. rādās, ka tas redzams arī sejas izteiksmēs. :D vakarnakt bija dullās pārdomas, kuru sakarā bezmazvai prasījās nošauties. Pietrūkst tā momenta, ka četros no rīta jau pamazām paliek gaišs, līdz ar to var droši doties miegā. Ir jau ir pamazām gaišāks, bet tik un tā. Nomācoši iemigt tumsā. Bet var jau būt, ka gluži vienkārši esmu pārāk nejūtīga, lai ieraudzītu tādas nianses. Un nekad jau naktī nevar sevi pārliecināt, ka rīts nāks labāks, ka drūmās domas nozudīs. Nu ne tač, nevar jau pārliecināt. Grr. šāvakara debesis gan jau rādās pievilcīgas. kaut kā tā no šejienes:  arī mūžīgā kaite, kas vārdā "neteikt neko", nekur tālu nebija pazudusi. ko gan tur vairs lieku piebilst. smejos. smejos! March 14th, 2010:
kas par vakaru. mjēh. jocīgs. līdz ar pārnākšanu no arēnas draudēja izvērsties par katastrofu, taču galu galā tā tomēr nenotika. vismaz man šķiet. nerrrrvi, aizkaitinājums un vēlme vienkārši iet gulēt, bet nē. tas būtu bijis pēc parastā pūšļa scenārija. šoreiz pūslis saņēmās. un pagatavoja vakariņas. gaaršīgas. un tad tika iemielots ar vīnu un pamazām tapa pat par tīri vēlamu vienību sociālajā vidē. gribētos noklausīties to-tur Grīga klavierkoncertu. Būs vien jāmeklē jūtūbē. arī šī ciba paliek drausmīga. March 12th, 2010:
mīkstā klēpī iekūņoties un tā, lai tikai vajadzētu klātbūtni. to, lūk. par dadzīti tapt un zem svētku eglītes svaidīties. :
ij neiziet no prāta Ētera Odējs un čaukstošās plēves, un caurvējš, un klavieres, un Kulakovs. sen, bet taisnība. :
mņerr. gribu bišķiņ pačīkstēt, tāpēc teikšu, ka visu dienu mokos ar vēdergraizēm, rokas īkšķī dabūju skabargu, zeltnesim arī āda pusnorauta [par klavierēšanu kādu laiku jāaizmirst] un kājas mazajam pirkstiņam tulzna. šausmas, vai zinies. :D taču var gadīties, ka vieglāk paliks. šodien čāpoju pa Vecrīgu, te veros, ka pretī nāk viens pavārpuikiņš, kuru tik vienreiz esmu satikusi. Apstājos un skatos. Šis arī apstājās. Noņēmu brilles, pasmaidīju un - eh, kas par laimi - šis arī pasmaidīja un uzreiz zināja saukt mani vārdā. Nobrīnījos. :D bet labiņš, tas tā. patīkams sīkums. par rītdienu sāk mēreni iestāties panika. ko lai dara, kā nu būs būt, taču apsolīju.. āāāāā, vajag kaķi!! un paklausīgu! dumjā meitene. nākamreiz apdomājies pirms sāc spiegt par katru wiii piedāvājumu. un cancel pirmajiem altiem un harmoniju meklēšanai, atgriežos pie pirmsākumiem otrā alta veidolā ar visiem tā pamattoņiem. vēl domāju, vai priecājos par to. March 9th, 2010:
ļerļerļer. šodien jāsvin gada jubilēis, un ir tas gods, ka visa lauku māja manā rīcībā. jēš, ar visu tiešām domāju visu - būs vien man tik divu mīļpuikiņu sabiedrība. šobrīd plānā ir superrvakariņas, zolītes spēlēšana, paralēli būšot vēl kandža jāpadzen [kaut kas tur esot no iepriekšējā piegājiena palicis neizdzīts], alu arī nopirkām. nomnōmnōm alum Maksimā atlaide. :D labā ziņa - ir arī klaviers un ģitārs, un kāds, kas ar to visu māk apieties. ammm, un balses arī iraid. :) tāda romantika, ka vairāk neko. šodien arī stirnu bars ap māju vazājās. March 4th, 2010:
labiņš, tagadiņš iet gulēt, jo īsti nezinu, cikos varētu mājinieki sākt mosties. gluži vai negribas viņus sabaidīt ar savu nomodu, jo ta` viņi neticēs, ka esmu bijusi miegā, un tas it nemaz nebūtu vēlams. rādās, ka jacīņu pat varētu pabeigt. vēl jau pogas šodien jāmeklē, bet tas tā. cerams. vismaz otra piedurkne tā raiti "adījās". pa šo laiku secināju, ka kaitinošākie "latviešvārdi" ir "sasmējos, atrunāt un patikās". bvēēēh!! :
un vispār muzīk te tik klusi skan, ka taisni vai jābrīnās, ka vispār šitās kurlās ausis ko sadzird. mnez, var jau būt, ka ar intuīciju klausos. bet tā liegi. kā ar vati un bez sāpju ķērkšanas. Current Music: 100 baltas dvēseles - šūpuļdziesma :
šššš, un jacīņa top. beidzamā piedurkne tik kaut ko sapņo. :) tīri teorētiski pat ir apņemšanās līdz rītdienai [šodienai] pabeigt, bet ejnusazin. vēl prātoju, vai tas tīri teorētiski ir iespējams, pat ja tambierē-ada bez pārtraukumiem - nerakstīt cibā, nedzert kafiju, neapmeklēt labierīcību, netaisīt pietupienus, nežāvāties, negaidīt rītausmu. :D :
jezzuītiņ, kas par mieru! man ir sajūta, ka esmu atgriezusies vismaz 2007. gadā. Ne vien ar mūziku, bet arī ar domāšanu. Apstākļu sakritība, ne? Taisnība vien būs. Tas laikam bija laiks, kad tā pa īstam sāku iemīļot Rīgu [galu galā - 4 gadi kopdzīvē jau bija izžmiegti], ne sevišķi jauko Brīvības ielu un turienes jasmīnus. Tas, ka ārā ir mella tumsa, vēl jo varāk ļauj noticēt, ka varētu būt vasara. Jo tā mūzika, jo tas, ka patērēju melnu un pārsaldinātu kafiju, jo, jo.. aīj. :) maiga bezrūpība atnākusi. Vēl tik vajadzētu atvērt logu un ļaut tiem jasmīniem kāpt iekšā. Par šo gan bišķiņ baidos, ka šeit to nebūs [tiesa - tai logā, kas uz ielu, pretējā pusē, šķiet, manīju krūmu, kas varētu būt ceriņš]. 100 Baltas dvēseles, Keita Buša un vēl šādi tādi krikumi. Mēģināju ko pielikt arī no ipoda, bet pilnīgs bezcers. Pēc nosaukumiem neatpazīstu kādus 80%. Acis viegli sūrst un galva jau kuro stundu kā dulna, bet to miegu.. nēnnnē, vēl ne. :) arī tai 07-jā tas bija tā pieklājīgi sagaidīt rītu. un pirmā trolejbusa aizrēkšanu. varētu padomāt, ka rīt jādodas uz Lavīzes ielu, piemēram, pagarinātajā gadā fizikā. pat gribētos. ar prieku! Current Music: 100 baltas dvēseles - nobildētais dzeltenais puisēns izskan March 2nd, 2010:
Bišķi žēl, ka viņu nemīlēju. Tevi gan neko. Būtu gājis jautri. Current Music: Kolinsonkulis dudina :
ēāū, te velk no loga! noplūdušie griesti tomēr ietekmē. vismaz labi, ka nebūs jāremontē par pašu līdzekļiem, kas nozīmē, ka līdz ar siltāku laiku tikšu pie jaunas istabas krāsas. :) [lai gan šis persiks tomēr te smuks] Linards visu vakaru vaktēja, kad manas dilles izaugs. pate ar` nebiju piefiksējusi, kurā brīdī būtu jāienākas ražai. kamēr šis vārīja sev tēju, tikmēr pieslēdzos palūkot. ha, un tieši uztrāpīju - pēc pusminūtes varēja novākt. fail! :D ij liels prieks par neverendingu, kurš ir atpakaļ un rādās par vienu laimīgbērnu. February 5th, 2010:
errrggh. te secināju, ka esmu gaužām izvēlīga. cik nav bijis variantu uzcirst kanti un laist dzīvē, ne? a, vot, ņurdu un neļaujos. jaunākajam ļoti uzkrītošajam eksemplāram sanāk +6. nu nevajag man, nevajag. foršs puiks, ir awesome ūtētē, bet nav vajadzības. dzīve bez interneta tiešām ir tīrais miers. atkal Tav māmiņ un māsiņ pa sapņiem rādījās. bijām pie mana tēvabrāļa mājās, cepām ābolmaizes. :) February 1st, 2010:
blāblāblā, vajadzētu atņemt internetu, telefonu, aizmirst visas adreses un durvju kodus, izskrāpēt acis, nocirst pirkstus, aizštopēt ausis, i tad būtu miers. nevienu netraucētu un neviens nevarētu dusmoties tāpēc. ka draugs no manis nekāds. toties svētdienas rīts bija kaut kas mistisks. vienā jaukā mirklī tā ap septiņiem no rīta attapos sēžam ar vienu puikiņu gandrīz tukšā 5. tramvajā, ceļā uz Mīlgrāvi. dziedājām cauri visu dziesmsvētku repertuāru. nēnupasmukojau.. 1. tenors un 2. alts. :D kādā brīdī gan man tas sāka nepatikt, jo jutu, ka mēģinu viņu savervēt, lai nāk dziedāt. nav jau nav tas nekas slikts, bet enīvei - tā ir vienīgā dimensija, kas mani uztrauc. un man nepatīk, ja manis dēļ puiks iztērē pēdējo latu [jū nou, NOPĒRK ŠOKOLĀDI, kuru simtu gadu nevajag], kā dēļ viņam tagad būs jābrauc mājās par zaķi. tizli un riebīgi. January 7th, 2010:
paskats gandrīz vai tāds, ka varētu drīz vien normāli parādīties sabiedrībā - pierē esošais puns samazinās. :D December 31st, 2009:
teju vairs nezinu, ko iesākt. atskārtu, ka ēst neēdu, gulēt arī normāli neguļu - tikai murgoju -, ar cilvēkiem sarunāties vairs nemāku. ikdienišķās bimbas nepārtraukti. rezumē tāds, ka spēka nav un tiešām tiešām tiešām nošauties. āāāāāā, galvaaaaaaaaaaaaaaaaaaa1!!! December 14th, 2009:
jau labu laiciņu kā činkstu, ka aipoda kreisā austiņa tikpat kā neskan. kad Li šodien aizņēmās tās no manis, brīdināju par šo faktu, sak`, tā jau ir labu laiciņu. šaize - ar austiņām viss esot kārtībā, skan tās vienlīdz skaļi. tik pēc kāda brīža pieleca, ko tas nozīmē. negribu vairs iet pie ārstiem. jau pusbērnība atvazāta tur. December 7th, 2009October 21st, 2009October 16th, 2009:
gribu būt murrājošais kaķēns. gribu korī, pa balsīm dziedāt un just, kā jāpiespēlējas, lai saskanētu. un dzegužkalnā būt agra pavasara pēcpusdienā, kad saule zemu. rīt būs smaržas, klavieres. murrāt ir viegli, grūtāk ir ar iemeslu. Current Music: Fonoda - Analogie In 201 October 9th, 2009:
Pēc vienas sarunas secināju, ka arī šī ciba principā pauž tikai vienu. Visu var pateikt daudz īsāk un nekas netiks zaudēts - blāblāblā. Bet nopietni! :D šausmas, ja tā padomā. blāblāblā un viss. smejos. :D Current Music: Gåte - Knut liten og Sylvelin October 6th, 2009:
atradu 15/16 gadu dienasgrāmatveidīgos ierakstus. vāāāāj! :) traki naivi. reku būs viens: sodīti ar sa [jeb 2+2=5] 13. mai 18:43 | Komentāri: 3 un... ir tik sasodīti labi reizēm atļauties būt nebēdnīgam. ir tik sasodīti interesanti aizdejot pa Rīgas centra ielām un ieliņām ar savu visīstāko būtību. maza bērna un koķetas meitenes apvienojumā. un ir tik sasodīti labi aizlienēt no tēta senu bereti, kura savā mūžā tik daudz ko pieredzējusi, ka šādas skuķu padarīšanas to jau vairs nepārsteidz. ir tik sasodīti intriģējoši paslepus aizlienēt no brāļa visrūtaināko kreklu, kurā varētu ielīst pa diviem lāgiem. nospert kreklu un doties ielās. ir tik sasodīti jauki izvilkt no skapja arhīviem savus visskaistākos un sievišķīgākos svārkus, tos pasveicināt un likt vīties ap kājām un diet līdzi dejas soļos. viens, divi, trīs, hops! ir.. ir tik sasodīti sasodīti atrast baltas mežģīnotas zeķubikses, uzvilkt vispatriotiskākās kedas, atņemt mammai vispatriotiskāko mētelīti un.. un aizdejot. aizdejot, lai iepriecinātu. jā, un arī šokētu. bet.. bet ne par to! ir tik sasodīti reizēm aiziet prom no tā ikdienišķā, paspēlēt vieglu un pavisam nevainīgu teātrīti. mulsinoši, bet parādās visbērnišķīgākais naivums. un tā jau ir īstenība. ir tik sasodīti varonīgi iekāpt savās balles kurpēs un aizdejot prom, lai tikai redzētu Venēcijas ainiņas tepat. netālu. bez maksas. par spīti jau tā nodejotām kājām. ir tik sasodīti labi ļaut sajusties sev tik brīvam, cik nu vien ir jauda! ignorēt apkārtējo pelēkmasu neizpratnes pilnos skatienus, ļauties dziesmai, dejai, ķēpai ar vismīļāko saldējumu.. ir tik sasodīti apsveicami mācīties no jauna ieskatīties cilvēkiem acīs. no jauna. un arī svešiem cilvēkiem. un vēl sasodīti apsveicamāk ir tad, ja uzdrīkstos dāvāt arī savu smaidu. visīstāko. un to siltāko. un vēl vairāk pasmaidīt, ja otrs atbild ar to pašu! ir tik sasodīti labi atļauties būt bezrūpīgam un nebīties klīst apkārt. jā, pat tad, kad likums to vairs neatļauj! dejot, vērot visfantastiskākos mēness zīmējumus, atļauties nakts vidū nopirkt no Bastejkalna puķu sieviņas tulpes. un uzdāvināt tās pēc tam mammai. tā drīkst. ir tik sasodīti iedvesmojoši klausīties visu nakti to visskaistāko mūziku. mirkļa iespaidā. šoreiz īpašā vērība tikusi Baložu Pilniem Pagalmiem. un Dzelzs Vilkam. un mūžīgajai klasikai. neaizmirsīsim sveču mūziku pa akordiem - mi mažors, la minors, re mažors, sol mažors, do mažors, si septakords, atkal mi mažors.. ir tik sasodīti atvieglojoši iegrūst degunu pat vissintētiskākajā tulpē un sajust, ka tā aizvien ir dzīva. pat par spīti modifikācijai. pat tas netraucē! un ir sasodīti svēti iemācīt citiem pasmaidīt. bez sintētiskā pieskaņas. post scriptum vietā: dīvaini, bet uz mirkli pazuda vēlme aizbēgt. fobija no sabiedrības attieksmes vienam pret otru uz mirkli paslēpjas. Current Music: Air - African Velvet October 1st, 2009:
nu tā. ārā mērens vēsums, kaut kur gaudo sirēnas un debesis gaišpelēkām pūkām. nekādu dižo vēju gan tā arī neesmu sagaidījusi, bet tas nu tā. mierinu sevi ar domu, ka būs taču vēl arī novembra vētras. es ceru, ka līdz tam apkure būs pieslēgta. :D pirmīt nepieklājīgā daudzumā patērēju to vienu dziesmu.Nebūtu Grēviņa, vēl šodien tādu nezinātu. Runā, ka tā neesot sevišķi iepriecinoša un gaišām domām, bet - džīz! - tā jau katra paša darīšana, kā ko pieņemt. man tā ir mieram. tagad gan grūtāk izdomāt, ko gribu dzirdēt. vienkāršākais būtu ieslēgt swh, bet, kā sapratu, tad Egons šodien nav. Volfu nē - fū, pē. :D šobrīd kļūstu domīga par to, ka šis ieraksts varētu būt absolūti bezvērtīgs un bez jebkādas viedās domas, jo it kā nekas dižs prātā nerisinās. runāju ar mammu un viņa bija pavisam aizmirsusi, ka vecmammai drīz dzimšanas diena. viņa par to traki pārdzīvoja. bet vienvārdsakot - rīt prom uz laukiem sildīties. nupat atminējos, ka šo te stāstiņu par braukšanu uz laukiem biju rakstījusi 9. klases latviešu valodas eksāmena "rakstāmajā" [es nez, kā to citādāk nodēvēt. pārdomu darbs?] daļā. desmitajā klasē lv skolotājas nāca man klāt šņukstēdamas par to, ka savu mūžu neko tik aizkustinošu nebija lasījušas eksāmenā. nnais. :D sanāk, ka šis te pavisam noteikti nav svaigs izdomājums. sena patika tā nosēsties pie apaļās krāsns, salikt pamīšus malku/avīzes/skaliņus. arī avīžu plēšana ir īpašs pasākums, ko iemācīja vectēvs. pēc tam piešķilt sērkociņu un aizdedzināt papīrus. vienmēr jāsagaida ir pirmie sprakšķi - tad izkursies kā nākas. ta` nu liela māksla. [nēunmantiešāmnavvairskoklausīties.tomēr starp citu, neesmu te minējusi vēl vienu puisieti. kādu brīdi domāju, vai viņu pieminēt, bet - ja ir ieviesta tāda kārtība, tad izjaukt to nedrīkst. ar jaunskungu iepazinos 26. jūnijā. un 27. jūnija rītā sēdējām pie viņa , viņš bija savārījis ingvera tēju un vēl piedāvāja auzu cepumus un izkusušu-pētamatkalsacietējušu šokolādi ar riekstiem. šādi tas sākās un turpinājās apaļus divus mēnešus. jo septembrī taču braucu prom, septembrī izgaistu un ko nu tur daudz - laikus savā apziņā noslēdzu bezmazvai īres līgumu. pašausmīgi tā apzināties, bet spēle ir un paliek spēle. vai nu pieņem, vai izstājies. izbaudi doto laiku, ņem to labāko, dod to vērtīgāko un tā tālāk, un tā tālāk. trakākais laikam jau tas, ka tomēr nemāku tā pliki pieņemt noteikumus. nnu nemāku ar klikšķa palīdzību izsvītrot cilvēku no dzīves - tik un tā izjūtu nepieciešamību ij apjautāties, kā viņam klājas, ij paziņot visādas niecīgas vēstis un pārējos knibučus. mēģinu no tā atradināties. lai nu kā - tie mēneši bija dulli. jaunsksungs ir pilnīgi dulls, ja meitieša, kuru tikpat kā nepazīst, dēļ ir gatavs pēc darbadienas sēsties mašīnā, braukt viņai pakaļ 170 kilometrus un pēc tam vēl vest atpakaļ. tāpat vien! nemaz nerunājot par to, kā dauzīties pa jūras viļņiem! fakts kā tāds, ka man no jūras ir šausmīgi bail - tā šķiet tik milzonīga, ka pavisam skaidrs, ka ievilks mani, pazudīšu un tad tik varēs lasīt laikrakstos par kārtējo noslīkušo, āmen . gluži normāli. nu lūk, kad man jau liekas, ka mirstamā stunda klātu un peldēt uz krastu nesanāk, kāds aizķer aiz kājas, paceļ uz rokām un galu galā paziņo, ka te var nostāties uz kājām. aīj! un vēl - man nav ne jausmas, kam vēl izdotos man ieskaidrot, ka man labi izskatās viņa šorti un t-krekls, tāpēc šādā paskatā pavisam noteikti drīkstam aiziet uz tuvējo MC pēc pārtikas. Rīgas centrā un mužiku ūzās - nemūžam? ha! maldījos. :D varētu šādi gari un plaši izpausties. daudz spilgtu ainiņu. daudz pārsteiguma momentu. pāris fail`i, pa kādam epic fail`am, bet kopumā - nesmaidīt par viņu nemāku. nekādīgi. viņš gan runāja par broukenhārtiem, ka to piedzīvojis jau jūlija vidū, bet te nevaru saprast par sevi - vai nu palaidu garām, vai arī tagad lēnām izeju caur tā stadijām. ai, ciba, ar ko tik Tu nemēdz savest kopā epizodes. Current Mood: gurdens Current Music: SR September 30th, 2009:
rīt sola krusu, lietu, spēcīgas vēja brāzmas. aīj, kā visu to izbaudīt!!! pilnīgi noteikti negribu tupēt zem segas un drebināties. joņot pa āru, pamatīgi pārsalst [lai! nav žēl!], tad doties iekšā un priecāties, cik gan te ir silti. un tad savārīt upeņu tēju, piešaut klāt jēgerīti, tad sacept garšīgākās pankūkas un nozieķēt tās ar iebiezināto pienu. protams, to visu reizināt [jo cilvēkmīlestību nedala]. nelaime tāda, ka ne man jēgerītis un ne es māku garšīgas pankūkas cept. tomēr būs kaut kad jāmēģina. ==> jo nemīlīgāks laiks ārpusē, jo lielāks siltums un miers manī. piektdien braukšu uz laukiem pie vecmammas. skaidrs, ka nebūs neviena, kas aizved no stacijas uz mājām, tāpēc nāksies visu to gabalu cilpot kājām. tā stunda ceļā man patīk. mūzika, mazpilsēta, cilvēki, dūmu smarža. un tas brīdis, kad izeja ārā no pilsētas tai pagriezienā - kad var ieraudzīt māju. šķiet, ka katru reizi tur apraudos, jo redzu to ainiņu mājā ar vecmammu, kur zin, ka drīz būšu, tāpēc liek vārīties kafijai ūdeni, steidz sacept kartupeļus vai kas nu viņai kuro reizi ir. tā apziņa, ka viņam mūs gaida.. silti. un vispār - ka viņa vienmēr gaida, kad atbrauksim ciemos. šodien pat zvanīja un jautāja, kad būšu. un tā nu es zinu, ka ieraudzīšu to lauku sētu pļavas vidū, zināšu, ka tur pie siltas plīts gaida vecmamma, un man pilnīgi noteikti nebūs pacietības iet pa ceļu, bet bridīšu pa taisno - pāri pļavai. tas nekas, ka apavi, zeķes, kājas un viss, kas ar to saistīts, būs slapjš. toties būšu ātrāk nokļuvusi mājās. un to visu var izžāvēt pie mūrīša. nav jau nekāda bēda. ieradīšos mājās, tad tapšu informēta par visu, kas ir ledusskapī, tad runāšos ar vecmammu, tad iešu uz šķūni pēc malkas, tad kurināšu abas krāsnis. vecmamma skatīsies savus ikvakara seriālus, man būs iespēja daudz un dikti spēlēt klavieres. spēlēt klavieres un sildīties. vispār tikko zvanīja mamma un teica, ka braukšot uz laukiem sestdien pa dienu. un puikas būšot abi. tiesa, viņi pēc tam brauks atpakaļ, bet tik un tā - kāds tas būs prieks! jo īpaši tādēļ, ka vecmammai tai laikā ir dzimšanas diena un viņai nav leilākas laimes par to, kad visa ģimene esam pie viņas. vēl tikai vectēvu.. nu lab, šajā brīdī esmu jau sevi saraudinājusi un nav ne jausmas, kā lai liek tekstam punktu, bet ir jau vēls un vēl jāpaspēj aiziet uz veikalu. sesdien jāaiziet pie vectēva uz kapiem. September 28th, 2009:
lai tik sper mani nost visi zibeņi, bet nu netieku, nu netieku un viss vaļā no tā veidola, kas grib bezkaunīgi koķetēt un amzierēties. kas reiz pie tā pieradis, tam no tā tik viegli neatrast. un varētu jau tagad minēt, ka tas mēdz novest ne pie tā priecīgākā, bet nu.. vajag. :) jā, gribu uzvilkt kleitiņu, svārciņu, smuku kurpīti, sakrustot kājiņas un smaidīt šīssaules piemīlīgākos smaidus. un dulloties. izvērt lietussargu otrpus un gaidīt, kad tas sadomās planēt. šorīt grūti nācās piecelties uz rīta vilcienu. visupirms svētdienas vakarā apsaldēju apakšstilbus un tad naktī nevarēju aizmigt, jo sāp taču traki. sešos cēlos un prom uz vilcienu ar visu milzīgo alpīnistu somu [100l, ja?]. tā kā vilciens pustukšs, noliku to sev blakuskrēslā. konduktore - gatavais rausis - uzreiz sāka brēkt, ka šito jāceļ augšā. ha, pacel! un viss, lika svētu mieru. pēc kāda laiciņa nosēdēt vairs nekādīgi, tāpēc izpakoju no somas sarkano adīto šalli, izveidoju no tās "spilventiņu" un likos gulēt. kādu pusotru stundu no četrām nogulēju. un brīžiem man šķiet, ka vilcienā esmu piedzimusi vai kaut kā tā. ja pavisam godīgi, tad man nepatīk braukt ar vilcienu, bet kaut kā ir tik tālu saaugts, ka vairs nekur. tāda vajadzība būt ceļā. vispār jau koķetēriešanās tāda marmelāde vien ir. mirdzošas acis gan.. aha. :) jāāā!! September 27th, 2009:
klausos Röyksopp daiļradi un man nebija ne jausmas, ka tā mani tik spēcīgi iedvesmo. dod pārāko brīvības sajūtu. viegli, viegli, dancāt vajag. :) ja turpināšu tādā pašā garā, tad drīz vien lāstefemā mainīsies klausītākais artist. albuma "Junior" klausījumu statistika vien ir 360 reizes, "Understanding" arī - 336 reizes. Pamazām, pamazām. Šodien ir īstais noskaņojums. Un būs vēl jāsaliek ipodā pavairāk viņu dziesmu. Un jādīdās līdz novembrim, kad nāks gaisā "Senior". kas priecē, tas priecē. :) Current Music: Röyksopp taču! September 26th, 2009:
redz, ieminējos vakar, ka ilgojos pēc brāļiem. redz, rīts nāca ar vēsti, ka viens no viņiem oktobra sākumā brauc mājās. :) L būs atpakaļ. J vēl paliek. September 23rd, 2009:
laba meitene. :) trešdienas vakarā iegāja vannā. piena, piparmētru un medus vannā. un rīt kurpītes un rūtaini svārciņi ar kabatām. sev skaista. :) Current Music: the Corrs :
būt divatā kādā satumsušā virtuvē, ļaut lai sveces laupa skābekli un vēl tējīnu ar jēgermeistaru. nav taču tik neiespējami, vai ne? šovakar fotoaparātam bija labs noskaņojums, tāpēc šis tas sanāca pa bildēm. tagad jāpaskatās. un jāturpina domāt par virtuvīti, smaržām pildītu. September 9th, 2009:
mani dara domīgu fakts, ka aizsūtu vecākiem īsziņu ar priecīgu vēsti, bet pēc pāris stundām man atzvana un draud, ka atslēgs telefonu, ja turpināšu taisīt tik lielu rēķinu. un viss. šodien paziņoju, ka beidzot ir pieslēgts internets un nu mani var sadabūt rokā kā pie cilvēkiem, bet klusums. varu arī nestaigāt ar telefonu kabatā. :
taatad - sveiki, daargie. man nav veeleeshanaas kjekseet vislaik garumziimes un miikstinaajumus kaut-kur-no-tastatuuras-vidus, taapeec rakstiishu shitaa. nudien esmu prom, ir vakara suta taa, ka pat vienaa kruushturii seezhot veel jaaaizdomaajas, vai nav par karstu. mieriigs vakars. shodien piesleedza internetu. lillaa debesis, taalumaa spiid hotelis un sarkana ciparniica virs taa. shepat arii Eifelis. vispaar juutos nemieriiga ar internetu, jo gribu/negribu ieliist pierastajaa interneta videe palasiit jaunaako, bet neeneenee. labaak nevajag. karaajas degungalaa tas viss, bet nee. neveru. 6. septembris taa arii aizgaaja. ieprieksh, esot bishkj zem graadiem, pajautaaju, vai vinjsh buus. pat paarsteidza, ka vinjsh atcereejaas, kam tad buutu jaabuut [tas ir, man nebija jaaatgaadina]. teici, ka buusi, jo - kas soliits, tas soliits. sveetdiena naaca ar kaarteejaam tukshuma sajuutaam, kaarteejo beegtbeegtbeegt un viss. ne es Riigaa, ne kaada zinja no Tevis. Miers. riit braucam uz Riigu. taapat vien! piektdien gan ir viena lekcija [interesanta, grr], bet neko dariit. avantuura. ceru satikt to pavasara puikinju un vinju nedaudz pakaitinaat. :) labaa zinja - vismaz taada pindzele manii veel nav nomirusi. lab, pagaidaam pietiks paardomu. August 29th, 2009:
sveiki, dārgie! un tātad - itin veiksmīgi esmu ievēlusies piektajā rīta stundā. kontā nobimbāta filma, daudz izdzerta ūdens un secinājums, ka piedrāzt visu - braucu prom! "no rīta" sapakošu savas kurpītes [glabāju tādu naivu cerību, ka sākšu tās arī nēsāt, ne tikai priecāties un siekalu slienāt] un prom būšu. nekādu puikiņu, murrājošu kaķēnu lomiņu, nekādas čīkstuļpīkstēšanas, jo - džīz! - nav jau mirstamā vaina. bišķ [bišķ?] prātā jāpieaug un jāapdomājas. jestrākai ironijai atminējos par to vienu mūsu dziesmu, gribēju jau noklausīties, bet itunes library cītīgi apgalvo, ka esmu to izdzēsusi. nu lūk, vai nav brīnišķīgi? tāpēc aizvien palieku pie Lost In Translation - tā jau tāda Liepājas mūziciņa. lav is noiz un pēdējais laiks atmosties no tukšgaitas mocībām. eju ēst! Current Music: Air - Alone in Tokio :
sāku lasīt visādas cibas, blogus un aptvēru, ka brēcu tik par pupu mizām, ka ir tač simt un viena cita padarīšana, par ko uztraukties un ko uzturēt. ha! muļķību vairāk kā saprašanas. vēlāk būs filma, pagaidām aizrautīgi vēlreiz un vēlreiz klausos Lost In Translation skaņceliņu. Dikti mīļš. Atradu kaut kādas mistiskas bikses, ko pavilkt zem kleitiņas, lai kājas nesalst. Tā kā labāk ir, lai gan te - brr - tiešām nav īpaši silti. August 28th, 2009:
sadzerties nezinuko, lai tikai varētu aizmigt un nepamanīt, ka te neviena nav. vot tā. gribētos. tā vietā dzēšu ārā savu mūziku. :
vakars nupat tik sācies, taču jau paredzu tam gada skumju titulu. pēdējā nakts šaipus, nav neviena. viss ir savās vietās, tik nav ne mana spilventiņa, ne manas sedziņas. nepārprast, ja stundu gaitā šeit varētu parādīties amizanti ieraksti, jo, redz, krājas, krājas, krājas, krājas. sveicinātas, skumjas! August 21st, 2009August 20th, 2009:
pieķeru sevi, ka vēl arvien - tāpat kā pirms gada - e-pasta kastīti pārbaudu vairākas reizes dienā, cerot tur ieraudzīt kaut ko kolkveidīgu. ņemsim vērā, ka pat tīri teorētiski tas nav iespējams. August 18th, 2009:
viens vienīgs vārds cirkulē. laiks. Laiks. LAIKS. laiks. dimensijās sagājis un atpakaļgaitu ieslēdzis. lāst ef em negrib ar mani draudzēties un saka, ka tieši pirms gada neesmu neko dižu klausījusies. tāpat arī rudenī. gribēju kādu dziesmiņu nošpikot, bet tur nav nevienas nedēļas, kurā būtu klausītas, teiksim, vismaz 50 dziesmas. Current Music: ryan adams - nobody girl :
Ahoi! Pirms kādām trim, četrām dienām, tai dienā, kad puspiecos no rīta zvanīji L jaunkundzei, pamanījos noķert pamatīgu fail. Nebija ne jausmas, ka Tu varētu zināt šo cibu, bet nu redz, gadās. Šķita, ka cibas nelasi kā tādas, kur nu vēl šādu te atrast. Kā?!? Nu lūk, tā aizvien paliek mīkla. Pirmā reakcija - saķert galvu, klaigāt "fail!!!!", pārsmieties pašai par sevi un tā tālāk, un tā tālāk. Bet nezinu, varbūt tik traki nemaz nav. Neteiksim, ka esmu sajūsmā par šo faktu, bet kā ir, tā ir. redz, gabals arī nav nokritis, tātad - labi. Šonedēļ skumjas par pilsētas pamešanu. Gribētos šejienes rudeni, izošņāt pēc āboliem smaržojošos mazdārziņus, nepazaudēt cilvēkus un asociāciju dziesmas. Gribētos šonedēļ austiņās Grēviņa miermūzikas un bez steigas plūst pāri pilsētai. pat ja esmu Rīgā, vēl visu nedēļu būšu Rīgā, man JAU šejienes pietrūkst. un man nepatīk tā doma, ka Tu šo varētu kādudien izlasīt, jo tas nozīmē, ka nemaz ij nedrīkstu tagad pīkstēt, kā gribu asociācijdziesmu saslēgt kopā ar asociatīvo vidi un laiku. nepārtraukti ar kaut ko pilna, pēdējā laikā visvairāk ar tukšumu. tā kaut kā. salieku aipodā jaukdziesmas un gulēt bezsapņu miedziņā. August 4th, 2009:
vakaros sasedzos trim segām, no rītiem pamostos ar sāļu garšu mutē - jau atkal smaganas bij asiņojušas. esmu pārgurusi. un te nepareizā mūzika. |
|