jezzuītiņ, kas par mieru!
man ir sajūta, ka esmu atgriezusies vismaz 2007. gadā. Ne vien ar mūziku, bet arī ar domāšanu. Apstākļu sakritība, ne? Taisnība vien būs. Tas laikam bija laiks, kad tā pa īstam sāku iemīļot Rīgu [galu galā - 4 gadi kopdzīvē jau bija izžmiegti], ne sevišķi jauko Brīvības ielu un turienes jasmīnus.
Tas, ka ārā ir mella tumsa, vēl jo varāk ļauj noticēt, ka varētu būt vasara. Jo tā mūzika, jo tas, ka patērēju melnu un pārsaldinātu kafiju, jo, jo.. aīj. :) maiga bezrūpība atnākusi. Vēl tik vajadzētu atvērt logu un ļaut tiem jasmīniem kāpt iekšā. Par šo gan bišķiņ baidos, ka šeit to nebūs [tiesa - tai logā, kas uz ielu, pretējā pusē, šķiet, manīju krūmu, kas varētu būt ceriņš].
100 Baltas dvēseles, Keita Buša un vēl šādi tādi krikumi.
Mēģināju ko pielikt arī no ipoda, bet pilnīgs bezcers. Pēc nosaukumiem neatpazīstu kādus 80%.
Acis viegli sūrst un galva jau kuro stundu kā dulna, bet to miegu.. nēnnnē, vēl ne. :) arī tai 07-jā tas bija tā pieklājīgi sagaidīt rītu. un pirmā trolejbusa aizrēkšanu. varētu padomāt, ka rīt jādodas uz Lavīzes ielu, piemēram, pagarinātajā gadā fizikā. pat gribētos. ar prieku!