nu tā. ārā mērens vēsums, kaut kur gaudo sirēnas un debesis gaišpelēkām pūkām. nekādu dižo vēju gan tā arī neesmu sagaidījusi, bet tas nu tā. mierinu sevi ar domu, ka būs taču vēl arī novembra vētras. es ceru, ka līdz tam apkure būs pieslēgta. :D
pirmīt nepieklājīgā daudzumā patērēju to vienu dziesmu.Nebūtu Grēviņa, vēl šodien tādu nezinātu. Runā, ka tā neesot sevišķi iepriecinoša un gaišām domām, bet - džīz! - tā jau katra paša darīšana, kā ko pieņemt. man tā ir mieram. tagad gan grūtāk izdomāt, ko gribu dzirdēt. vienkāršākais būtu ieslēgt swh, bet, kā sapratu, tad Egons šodien nav. Volfu nē - fū, pē. :D
šobrīd kļūstu domīga par to, ka šis ieraksts varētu būt absolūti bezvērtīgs un bez jebkādas viedās domas, jo it kā nekas dižs prātā nerisinās. runāju ar mammu un viņa bija pavisam aizmirsusi, ka vecmammai drīz dzimšanas diena. viņa par to traki pārdzīvoja.
bet vienvārdsakot - rīt prom uz laukiem sildīties. nupat atminējos, ka šo te stāstiņu par braukšanu uz laukiem biju rakstījusi 9. klases latviešu valodas eksāmena "rakstāmajā" [es nez, kā to citādāk nodēvēt. pārdomu darbs?] daļā. desmitajā klasē lv skolotājas nāca man klāt šņukstēdamas par to, ka savu mūžu neko tik aizkustinošu nebija lasījušas eksāmenā. nnais. :D sanāk, ka šis te pavisam noteikti nav svaigs izdomājums. sena patika tā nosēsties pie apaļās krāsns, salikt pamīšus malku/avīzes/skaliņus. arī avīžu plēšana ir īpašs pasākums, ko iemācīja vectēvs. pēc tam piešķilt sērkociņu un aizdedzināt papīrus. vienmēr jāsagaida ir pirmie sprakšķi - tad izkursies kā nākas. ta` nu liela māksla. [nēunmantiešāmnavvairskoklausīties.tomērizdomāju]
starp citu, neesmu te minējusi vēl vienu puisieti. kādu brīdi domāju, vai viņu pieminēt, bet - ja ir ieviesta tāda kārtība, tad izjaukt to nedrīkst. ar jaunskungu iepazinos 26. jūnijā. un 27. jūnija rītā sēdējām pie viņa , viņš bija savārījis ingvera tēju un vēl piedāvāja auzu cepumus un izkusušu-pētamatkalsacietējušu šokolādi ar riekstiem. šādi tas sākās un turpinājās apaļus divus mēnešus. jo septembrī taču braucu prom, septembrī izgaistu un ko nu tur daudz - laikus savā apziņā noslēdzu bezmazvai īres līgumu. pašausmīgi tā apzināties, bet spēle ir un paliek spēle. vai nu pieņem, vai izstājies. izbaudi doto laiku, ņem to labāko, dod to vērtīgāko un tā tālāk, un tā tālāk. trakākais laikam jau tas, ka tomēr nemāku tā pliki pieņemt noteikumus. nnu nemāku ar klikšķa palīdzību izsvītrot cilvēku no dzīves - tik un tā izjūtu nepieciešamību ij apjautāties, kā viņam klājas, ij paziņot visādas niecīgas vēstis un pārējos knibučus. mēģinu no tā atradināties. lai nu kā - tie mēneši bija dulli. jaunsksungs ir pilnīgi dulls, ja meitieša, kuru tikpat kā nepazīst, dēļ ir gatavs pēc darbadienas sēsties mašīnā, braukt viņai pakaļ 170 kilometrus un pēc tam vēl vest atpakaļ. tāpat vien! nemaz nerunājot par to, kā dauzīties pa jūras viļņiem! fakts kā tāds, ka man no jūras ir šausmīgi bail - tā šķiet tik milzonīga, ka pavisam skaidrs, ka ievilks mani, pazudīšu un tad tik varēs lasīt laikrakstos par kārtējo noslīkušo, āmen . gluži normāli. nu lūk, kad man jau liekas, ka mirstamā stunda klātu un peldēt uz krastu nesanāk, kāds aizķer aiz kājas, paceļ uz rokām un galu galā paziņo, ka te var nostāties uz kājām. aīj! un vēl - man nav ne jausmas, kam vēl izdotos man ieskaidrot, ka man labi izskatās viņa šorti un t-krekls, tāpēc šādā paskatā pavisam noteikti drīkstam aiziet uz tuvējo MC pēc pārtikas. Rīgas centrā un mužiku ūzās - nemūžam? ha! maldījos. :D varētu šādi gari un plaši izpausties. daudz spilgtu ainiņu. daudz pārsteiguma momentu. pāris fail`i, pa kādam epic fail`am, bet kopumā - nesmaidīt par viņu nemāku. nekādīgi. viņš gan runāja par broukenhārtiem, ka to piedzīvojis jau jūlija vidū, bet te nevaru saprast par sevi - vai nu palaidu garām, vai arī tagad lēnām izeju caur tā stadijām.
ai, ciba, ar ko tik Tu nemēdz savest kopā epizodes.