pēc definīcijas skumjaRecent Entries | |
|
You are viewing 50 entries, 150 into the past June 30th, 2009June 26th, 2009:
čau! īsais kurss, ko redzēju sapnī. Uzaicināji mani ciemos, ierados ar`. Izdomāju, ka jāizmazgā mati. Aizdevos uz otrā stāva vannasistabu, vannoju matus, tad ienāca Tava mamma un teica, ka jūs visi tagad dosieties prom, vēl nezinat, kad būsiet atpakaļ. Tad seko "bet kāā, es taču tikko tik ierados!?". Par atbildi šim viņa man iedeva mājas atslēgas un teica, lai jūs sagaidu. atslēgu paņēmu un viss. tikpat mierīga arī pamodos. nēnulab`, tagad meloju. nemaz tik mierīga nepamodos. ō, jā! :D varbūt tiešām sāku iet pa kukū līniju, bet tās nebija nevienas citas, kā vien orgasmveidīgas jušanas. var gadīties, ka kaut ko jaucu, ka šādu pamošanos esmu nosapņojusi [tas ir, sapnī pamosties no sapņa. ir gadījies], bet kas to lai zina. šķietamība vairāk nekā vajag. attā, mīlīši! June 21st, 2009:
To zinu es, to zini arī Tu, kas būtu noticis, ja piektdien būtu Tev pievienojusies. To tā kā sauc par kontaktu. Pat ja tagad labuprāt kur triektos prom, ne mirkli nenožēloju, ka paliku mājās. Ne jau nu par spīti tā darīju, ne jau tāpēc, ka negribētu, bet gan tāpēc, ka bija uzradies apzinīgums par ko citu. Tā arī bija labāk. Starp citu, atkal sapnī gozējies. Šoreiz Tev bija līdzīga lapa kā šī, kurā raksti par to, kā jūties. Tur bija Tava interpretācija par to, kas notika piektdien. Vienvārdsakot, šoseja, Tev kāda meitene līdzās, Tu viņai paralēli savas domas klāstīji. Domas sakrita ar laiku, kad sūtīji konkrētās īsziņas. Biji gatavs kalnus gāzt, bet tad nezinu gan, kas notika, bet devies pie sava tēva, jo, sak`, nauda vairo aizsargātību un varu. Savādi, protams. :
tātad stāsts tāds, ka ceturtdienas vakarā saku, ka mums piektdien vecās taisnības vārdā vajadzētu aiziet kafiju padzert. Tu piekrītoši māj ar galvu un saki, ka tā ir laba doma. Negaidīti no Tevis, vai ne? Bet tad izrādās, ka nekādi nevaram saskaņot laikus, jo, kad esi pieejams, ceļoju ārā no Rīgas. Beigās nonākam pie secinājuma, ka "tad atliek svētdiena" un Tu saki, ka, kad nāks tuvāk tas laiks, dosi ziņu. Piektdiena, pusdivpasmit vakarā. Nupat esmu iebraukusi Rīgas teritorijā no Cēsīm. Pienāk īsziņa "ko Tu īsti šodien dari?". Vienvārdsakot pēkšņi no zila gaisa vervē mani, lai pievienojos Tev šovakar. Saku pretī, ka šādā laikā ne jau nu kafiju dzer. Vārds pa vārdam un zinu vein to, ka ne man spēka, ne īsti laika kur doties. Atsaku un novēlu jauku vakaru. Pretī saņemu "jaukāks būtu ar Tevi. Joprojām gaidu, kā jau vienmēr". Pirmā rekacija - koa? Kas tās Tev par mušām iekodušas?!? Vairākus mēnešus necelt ne ausi, bet tad šitā.. nu lab, neko nezinu. Pie tā arī palieku. Uz īsziņu neatbildēju, pēc kādas pusstundas saņēmu vēl vienu, trijos un astoņās minūtēs saņēmu "arlabunakti". June 19th, 2009:
saprotams, tas nebija īpaši gudri atkal to jūru kustināt, bet tā vajadzēja un tur neko vairs nevar padarīt. vajadzēja vēlreiz pārliecināties, ka vissvissviss. pie tā arī paliekam. :
labāk nerunāt, kā šobrīd visas atmiņas griežas. šodien gads riņķī kopš esam pazīstami vaigs vaigā. šodien arī cilvēkbērns pielika punktu tam, kas varēja sākties. tā skumji ir, protams, bet tā arī labāk, tiešām. te var būt tikai draudzība, nekas vairāk un galu galā attapos, ka vienīgais, ko no viņa gaidīju, ir mierinājums. Lai aizmirstu Tevi. pie reizes padalījos ar bildēm, kādu stāstu un tā tālāk, un tā tālāk. nezinu, vai tas bija gudrākais, jo jau stundas trīs balansēju uz robežas. brukt, nebrukt? pārlasīju atsevišķas vēstules, pārskatīju bildes. gribas plēsties prom, nebūt šeit. lasu vēstules, atgriežas tās visas sajūtas, kas bija tobrīd. karstā vasara, slēpšanās laukos zem palagiem, lai tikai mušas neapēd. klēpī portatīvais un uz priekšu. Vēstules par visu, kas notiek, kādas domas un tā tālāk. Pēc tam miegs, agri no rīta modos, jo, ja biji naktī vai iepriekšējā dienā ko sūtījis, tas pienāca tā ap astoņiem, deviņiem rītā. Cilvēkbērns mani iedrošināja, ka varbūt tomēr vēl ir vērts šo visu pakustināt. Jo Tev taču vajadzēja laiku, lai attaptos. Nu lūk, un laika bijis gana. Uzaicināju Tevi uz kafijas dzeršanu tieši tāpat, kā Tu to izdarīji pirms gada. Ciklam ir jānoslēdzas. Man taču nav ko zaudēt! Tas, kas pāris mēnešus stāvējis sastindzis, ir atdzīvojies. Itin nekas nav pabalējis. Šobrīd man ir žēl, ka izdzēsu no ipoda Tavu dziesmu, turklāt arī uz pc tās vairs nav. tas bij manējais zvana signāls, kad zvanīju. apvienojumā ar aizmigušu bildi. tā kaut kā. atgriezusies brīvība, kas grib pieprasīt Tevi. lūdzpiedod, ka es tā, bet pats vien teici, ka nekam nav punkts, ka vajag laiku. dzīvāka par dzīvu, ar piesardzību. ja ne, braucu prom. June 18th, 2009:
gribētos izmēzt ipodu tīru no dziesmām, no atmiņām, taču tad tur paliks tieši nekas, un ar neko negribu tā īsti draudzēties. tīru un svaigu, kā jaunu. nav ko šķaidīt. delīt, lai ir miers. vakarrīt bija tas gods līdz kādiem pieciem neaizmigt, vēl jo labāk - astoņos augšā. sapņi nepaspēja ieviesties. šodien bija grandioza fotosesija, īsti spēka vairs nav, tāpēc ir cerība ātri un nesāpīgi aizmigt. šodien ar cilvēkbērnu runājam skarbi un nejauki [es esot pseidointelektuālis, ha! :D]. nav jau problēma spēlēt līdzi, tā pat ir varen jautri, bet nu lab`. dažkārt. pilnīgs čau ar viņu. :) dziesmām delīt, mainu plati. gadalaiku dziesmas gan atstāju. June 17th, 2009:
arī internetvide šajā stundā nav īpaši runātīga, tāpēc nav citu variantu, kā vien rūpīgi izpucēt zobus, uzsmaidīt sev spogulī un nesteidzīgi doties pie miega. paklausīties mūziku, padomāt gaišas domas, padomāt, ko labu varu paveikt draugu labā, un tad arī aizmigt. un sapnī nesastapt Tevi. ja pats izvēlējies aiziet, tad arī nerādies, liec mani mierā. nevaru mūžīgi negulēt, eh. :
Sveiks! Tev šodien vārdadiena, man ir tas gods to piefiksēt. Tikpat labi varu teikt, ka vārdadiena ir arī man, jo tie taču ir tie paši burti. No Tava vārda sanāk manējais un otrādi. Tie paši burti, neviena lieka nav klāt. Žēl, ka nevar Tevi tā vienkārši izslēgt no apziņas. Žēl. Tāds bremžu pedālis, neļaujos nospiest sajūgu un ielikt ātrumā. Fuck. Tūlīt būs trīs naktī, bet man ir bail iet gulēt, jo atkal nāksi sapnī, būs Tava klātbūtne. Īsti nezinu, ko Tu sapņos dari, bet tas nu tā. Tur esi un neliec mieru. Nomodā vēl varu kontrolēt, kurā virzienā domas bīdīt, bet ne jau nu sapņos. Nemāku piespiest sevi pamosties tiklīdz kā sajūtu, ka tur būsi. Ikdienā man vairs īsti netraucē, esi nolikts attālākā plauktiņā un īpašu uzmanību nepieprasi. Izņemot gadījumus, ja cilvēkbērns ir šepat. Un aizvien nemāku izšķirt to robežlīniju, man ir bail kā pakustēties, jo TAD sanāk atcerēties par Tevi. Un viss. Un bremzes nostrādā. Atstājies no manis. Pamet manus sapņus, lai man nebūtu jābaidās no miega. Daudz laimes vārdadienā, Artūr! June 15th, 2009:
it kā būtu iezvēlusies tai pašā peļķē, it kā nebūtu mācījusies no savām kļūdām. bail, ka likšu vilties. liekas, ka jau esmu pievīlusi [bet šim "liekas" principā nav pamata, starp citu]. tad grib ieslēgties avārijas sirēnas, kas iepriekšējā piegājienā darīja visādas muļķības - ar prātu apzinājos, ka katrs solis, ko speru, ved vēl dziļākās auzās, bet arī nelikties ne zinis nav pa mācēšanas līnijai. tagad bail. bail pakustēties, ka nesašūpoju kāršu namiņu, bail ieelpot. viss sviests ir pašas prātā. tiec no tā vaļā un sāc vienreiz dzīvot. pēdējās 24 stundas tā vien nodzīvotas temperatūru svārstības, visas jūtamas. lielākoties saldējošas. tad nepanesama kļūst doma par ieritināšanos kūniņā, vēl jo vairāk - līdzās. nav saprašanas, kā kļūt labākai, lai neliktu nevienam vilties. June 14th, 2009June 12th, 2009:
vakardiena un viss tai piederošais izrādījās varen jestra padarīšana. sākotnēji visi bijām Ļeņingradā. Dzērām alu, triecām kārtis, klausījāmies mūziku un tā tālāk. lai gan ceturtdiena, bet bija traki maz cilvēku. ap kādiem diviem bijām mēs visi un vēl - khekhemm - daži. Ne vairāk. Tad nu bārmeņi lika visādus Nazareth "Love hurts" un tamlīdzīgus briesmonīšus, vī. Ap trijiem ļoti pasīvā solī sākām kursēt prom, pa ceļam piestājot MC. Biju es, bija L., R. un arī G. Gājām pie R. uz dzīvokli Zasulaukā. Pārčāpojām pār Vanšu tiltu un turpat zālītē pretī Preses namam atlūzām. Par laikiem nezinu - jebkāda izjūta bija pazaudēta. Haha, bet tāda gulšņāšana agrā piektdienas rītā.. der! Turpinājām ceļu uz dzīvokli, izmetām līkumu gar mūsu veco skolu. Lai nu kā, bet piecos bijām galā. Pa ceļam par manu pēdējo naudu nopirkām vīnu, kuru tad arī veiksmīgi realizējām. Vienistabas dzīvoklītī viens dīvāns un izvelkamais krēsls, uz kura pat vienam cilvēkam būtu pašauri gulēt, tāpēc nolemjam, ka nedalīsimies ne tur pa 2 vai trīs un viens, bet visi dīvānam šķērsām, piestumjot klāt izvelkamo krēslu - tas kājām. Īsti nezinu, kāpēc tagad visu to stāstu, bet lai nu paliek. Gluži saprotams, ka man tika tas gods gulēt blakus cilvēkbērnam, kurš, starp citu, jau atpakaļ no prakses. Ļoti silts rīts, vēl siltāks, ja kāds tā blakus saritinās. Nu, vai kaut kā tā. :) Ap divpadsmitiem bijām augšā, prātojām, ko varētu apēst, ja nekā nav. Ledusskapī vārīts kartupelis, divi banāni, margarīns, eļļa, sinepes, korvalols, saldskābmaizes gals, sešas olas. Saldētavā - žāvēta desa. Vēl atradām divus kartupeļus. Ēdienkarte. :D Cilvēkbērns ņēmās kaut ko no tā visa sataisīt un sacept. Būtu bijis pat tīri tā nekas, ja vien tas vārītais kartupelis.. kaut kas nebija ar viņu. Tad gājām uz istabu gulšņāt un nedarīt neko. Kādā brīdī minējām zviedru mīklas ar cerību, ka atminēsim lielo mīklu, mums paveiksies un laimēsim 50Ls.[kā tad! :D] Visu dienu neko nedarījām, tik rādījām savu inteliģenci blāblāblā. Ap puspieciem L. devās prom uz darbu. Palikām trijatā. vēl kādu stundu, vairāk gulšņājām, neceļot ne ausi. Puikas sāka spēlēties ar burkām un kamertoņiem. Interesanti tā vērot viņus ar domu, ka kas tik nevar piesaistīt uzmanību. :) Pēc tam spriedām, ka tā kā vajadzētu nomazgāt saķeckātos 4 šķīvjus un nedaudzās krūzītes, bet vispārējās nekā-nedarīšanas-eiforijā šādai atraktivitātei vajag nopietnu sagatavošanos, tāpēc vēl izspēlējām pāris duraka partijas. Pēc tam ilgi gaidītā trauku mazgāšana, tad arī došanās prom no "mājīgajiem" apartamentiem. Pusseptiņi vai pat vairāk vakarā. Ar cilvēkbērnu čāpojām uz trolejbusu. Aizvien ir kaut kāds pilnīgs ikss, marazms. Skaidri un gaiši apjaušu, ka tomēr ir sanācis pieķerties cilvēkbērnam. Tā, ka negribas laist prom. Taču nezinu, nemāku uztaustīt robežu. Gribas ķert aiz rokas, murmulēt visādas dullības un visādi citādi jandelēties. Kaut kādus kanālus turu ciet. Current Music: alice in chains June 10th, 2009:
Rīt/parīt vai kad cilvēkbērns būs atpakaļ [beidzot!], bet man ne vella tam neticas. Kaut kā jau bija pierasts ar Tevi, ka aizbrauci un ne man, ne Tev nebija jausmas, kad būsi atpakaļ - vai pēc noliktajiem diviem mēnešiem, vai varbūt pēc pusgada. Ar okeānu jau neko nevar zināt un tā pateikt, mīļie, man līgums beidzās - es braucu mājās!-, no okeāna vidus arī gluži nevar. Bet nu redz, šoreiz nav tik saasināti. Šoreiz cilvēkbērns vismaz ir uz zemes, turklāt tepat Latvijā. Tik dziļos laukos. [jāieiet 1188.lv un jāpalūko, vai tur kursē kāds sabiedriskais transports. intereses pēc. un ir pat trīs autobusi dienā no Rīgas! nav slikti, tā teikt :D] Pirms pāris nedēļām I.S. mani nopietni sabiedēja, bet, redz, vispirms es viņu esot nobiedējusi, jo viņa nodomājusi, ka tas-tur-līdzās esi Tu. Ka jūs esot traki līdzīgi. Raucu pieri. Tā nu gan nav. Līdzība? Vizuāli? Raksturā? Nekāda. Vienīgais, kas vieno - īsi pirms manis satikšanas abi krasi mainījuši frizūru, īsi pēc satikšanas aizbraukuši tāltālu prom. Hell, yeah! :D Toties no Tevis man tagad glabājas unikāls mantojums. Kad esi jūras vidū, bez sakariem, bez interneta, bet tomēr notiek komunikācija. Vinreiz dienā izsūta vēstules. 200 a4 lapas kopā. Divu bezrobežu mēnešu epopeja. Pavisam īsti! Bet nē, par šo it nemaz nevar tā divās rindiņās izstāstīt, tur vēl līdzās visi dzīves mežģi utt, nemaz nerunājot par tām dienām, kad vienīgais, kas Tev saprātu turēja, bija galvas dauzīšana pret metāla sienām un 50 Marlboro. Varbūt bija vēl dramatiskāk, bet tad Tu man to nestāstīji. Zināji, ka man pašai pietiek kreņķu. It īpaši tai nedēļā, kad vectēvs nomira. Pusdzīvs ģindenis no manis vien palika, turklāt bija jāgatavojas bērēm, un nekāda uz pilsētu-braukšana-pie-interneta nesanāca. Un nebija nemaz arī laika, kad Tev rakstīt - bija jādomā par viesiem, galdiem un tā tālāk. Traki smaga nedēļa, bet vienu gan zināju - rītos tā ap deviņiem no Tevis e-pastā ienāca ziņas. Rakstīji bezatbildes vēstules. Uzreiz otrā elpa, ka jāceļas, jādara, ka tā viņš ir un tur neko nevar padarīt. [galīgi nemāku par šo te pastāstīt, nemāku! piedošan`, varbūt citreiz] Tagad gan būtu bail to nedēļu pārlasīt. Varbūt arī nevajag. Pagaidām. Bet to kādreiz pavisam noteikti izdarīšu. Bet lab, tas viss ir bijis, laimīgi bijis un pagājis. Nepacietībā tirinos un skaitu bezmiega stundas, pat brīnos, kāpēc tā gaidu atpakaļ. Pieradums gaidīt? :) Var jau būt, ka tikai gribas pirmsmiega pie-vēdera-pievilcēju un to siltumu. Viss, esmu kaut ko nebūt teikusi! June 3rd, 2009:
sapnī bija vai visa mana famīlija un draugi. sākās ar to, ka spriņģojām pa visādām humpalām, meklējot visādas košas lietiņas un tā tālāk. Kādā brīdī tas pārslēdzās uz laukiem, kādā brīdī uz tēva brāļa mājām, bet kādā brīdī attapos, ka ar cilvēkbērnu ejam uz kino. nopirkām biļetes, līdz filmai vēl bija laiks, tāpēc izdomājām, ka jāaiziet uz bāru. domāts - darīts. vienā brīdī gan cilvēkbērns nozuda un man līdzās sēdēji Tu. Tad cilvēkbērns atgriezās un jūs sākāt mani dalīt. Principā. Tu biji tuvāk, izturējies tā, it kā nekas nebūtu noticis un viss ir kā parasti, uzsauci visu to dārgāko un tā tālāk, un tā tālāk. Kas tobrīd bija ar cilvēkbērnu, īsti nezinu, bet Tu uzvedies tik pašsaprotami, aj, tik pašsaprotami, ka esmu Tava lieta un viss. Nākamajā epizodē ar cilvēkbērnu bijām laukos, runājām ar vecmammu un taisījām ēst, bet īsti vairs neattapos tur esam, jo jutos pārāk sabraukta par pirmīt notikušo. Dies ar visām privātīpašumnieciskajām izpausmēm, dies ar to visu. tas pat nebija tā riebīgi, bez jebkādas pretošanās pakļāvos. šobrīd man tas nepatīk. būtu Tevi jāaizmirst. June 2nd, 2009:
šonakt būs jocīgi gulēt, jo pēc ilgiem laikiem neviens negulēs blakus, līdzās vai kaut kā tā. pat nezinu, ko iesākt. :D [apsveru domu neiet tik ilgi gulēt, kamēr nekrītu no kājām nost. nu tā - ar visu blīkšķi] neviens te nemodīsies no tā, ka roka notirpusi, ka deguns tiktāl matu mākonī paslēpts un jāsmok nost, vai arī no tā, ka ar segu ir pārāk karsti. brum. žēl. :) :
kā pietrūkst jelkādas komunikācijas ar Tevi. tā taču nav pieņemts - izraut vadiņus no kontakta!! tā.. tā neviens nedara. izņemot Tevi. Tu, kas baidies. Ja Tev bail, tad man sāk šķist, ka esmu monstrs, kuram nedrīkst citus laist tuvumā - nodarīs pāri. June 1st, 2009:
ne reizi vien esmu dzirdējusi viedokli, ka šo cibu esot neērti [kaunīgi?] lasīt - laužoties manī iekšā. bet nē, nekā nebija. te ir tik, cik atdodu un tālāk tāpat netikt. neiebilstu. izrunāju visas muļķības šitā acīm ciet, vismaz apkārtējie tad nedabū sev to pār galvu. arī Tu. te jūtos labāk kā tai īstajā cibā. :
un vēl - tieši pirms gada viss sākās ar jaunu sparu. to, kas pirms gadiem bijis - tas neskaitās. bet pirmā reunion vēstule no Tevis datēta ar 2008. gada 1. jūniju. drīz būs arī 19. jūnijs, tad vēl pāris datumi, vēl, tad arī 6. septembris, kad mums teorētiski būtu jāiet uz Kubu rums dzert. Vismaz tā nosolījāmies 2008tajā. Šo pat varētu īstenot, jo - kas solīts, tas solīts. Divas labas lietas man esi ieviesis. 1) Salitos + laims ir kas trakoti garšīgs. ja vēl būtu iepriekš atvēsināts, tad vispār pilna laime, bet derēs arī tāds silts. 2) Miegā ir jāatbrīvojas, tīri apģērba ziņā. Jo kailāk, jo drošāk. tagad man nepatīk, ja kāds man tiepj vilkt virsū visādus tur naktsundienaskrekliņus, bet nu jā. ne katrs sapratīs, ja kailu krūtežu gulēšu blakus. :D :
Tāda kā nodevēja un vīlusies sajutos. Tā - sevī vīlusies. Saslēdzos, cenzēju visu, ko saku un tā tālāk, un tā tālāk. Nemāku, nu nemāku vairs būt tā brīvā meitene, kas smej un dej par visu, kas apkārt, kas ar to māk citus celt augšā! Laika man gana bijis atžirgt, kaunējusies būtu. Dusmošanās uz sevi nelīdz, jo vairāk tāpēc, ka man ir bail kāpt kam pāri. Ja nekāpšu, nekas jau nemainīsies. Vēl vairāk bail, ka cilvēkbērns šo nesapratīs - nemaz negribas viņu pazaudēt. Vai no ādas jālien ārā, kā gribas būt tai, kas esmu - bez slēpņiem. Sanāca tā, ka sestdienas vakarā pie viņa aizbraucu [tas ir, vispirms gājām uz koncertu], bet šorīt no rīta tik braucu mājās. Bet šausmīgmīļi. Divus vakarus pēc kārtas mēģinājām skatīties raidījumus/filmu, tālāk par pusstundu netikām. Nē, nepārprast. :D Par laimi/diemžēl šorīt viņš devās uz praksi, būs prom desmit dienas. Tad manīs, kas notiks ar telefona rēķinu. Jāmēģina neiespringt. Negribu savas dumjības pēc saķēpāt cilvēciskās attiecības - jebkādas. Nemāku tā normāli komunicēt. Dot saprašanu.. dodiet saprašanu, lai varu būt cilvēks, ne butaforija. Rīgā pirmo ieraudzīju to pašu 16. autobusu. Nemainīgi. May 29th, 2009:
esmu bijusi pieklājīga un laba meitene, taču tik un tā nesmaržoju pēc sevis, tik nepierasti. tā sanāca, ka visu vakaru, nakti, rītu, dienu noganījos cilvēkbērna sabiedrībā. viss patiesībā bija traki jauki un pavisam noteikti tikai sajūsmināja mani, bet tā viena smarža.. ššššš. tas bij no mūsu repertuāra. es biju Tava kokopele, jo man bija kokosriekstu šampūns. Nu re, un šis cilvēkbērns, viņa mati smaržoja pēc kokosriekstiem. May 25th, 2009:
Vakar sastrādāju laikam pēdējā laika spontānākās lietas. No sākuma ciemošanās pie E, tad braucu mājās un pienāk īsziņa.. "braucam naktī - dabūju velo!". Man nebija citu variantu, kā vienīgi piekrist. Šā vai tā, paliekot mājās, neko lietderīgu nebūtu sastrādājusi. Saģērbos siltāk un ripoju ārā no pagalma. Brīvības ielā jau gaida cilvēkbērns. Laiks - kaut kādi desmit vakarā. Iepriekš biju teikusi, ka parādīšu, kā pa nakti pilsētā jābrauc ūtētē, nu man bija tāda iespēja. Nebiju par to tā speciāli domājusi, tāpēc pirmajā piegājienā vizināju uz Mežaparka pusi. Rezultātā - Ķīšezerkrasts, gaiša, sarkanīga debessmala, silts vējš un divcilvēki. Tā kaut kā. Sēdējām zālītē, dzērām alu [ko gan citu :D], runājām par visu un tā tālāk, un tā tālāk. Pārākais miers. Bet tik un tā sasaistos, kaut kas žmiedzas, īsti netieku atpakaļ savā veidolā. Tas biedē. Nosēdējām tur esnezinucik stundas. Ļoti iespējams, ka būtu sēdējuši līdz rītam, ja vien būtu mazliet siltāk saģērbušies un cilvēkbērnam šodien nebūtu svarīga skate. Tālāk velo, lēnām ripinamies, izdomājam samainīties ar tiem. Tieku pie velo, kuram aizmugurējā riepa ielocīta un nepārtraukti velk uz kreiso pusi. Cilvēkbērns tiek pie mana brīnuma un atzīst, ka sen nebija braucis tik viegli. Pārmaiņas labad nebraucam atpakaļ pa to pašu maršrutu. Braucam garām Mežaparka estrādei uz Jaunmīlgrāvja pusi. Samainamies atpakaļ ar velo. Šoseja uz Sarkandaugavu - tukša. Sarkandaugava, Ganību dambis, Dzirnaviela, diennakts pārtikas veikals. Cilvēkbērnam pelmeņus vajadzēja nopirkt. Nakts vidū sēdējām uz kādas mājas kāpnītēm un ēdām vafeles ar iebiezināto pienu. No pretējās ielas puses šurp atsteidzās strīpu kaķe . Piedāvājām vafeli, viņa apošņāja, bet neņēma. Nosēdās mums priekšā un cītīgi mazgāja ausi. Etaps numur divi - piedāvāt vafeli un iebiezināto pienu. Nostrādāja. Un viss, draudzene tagad. :) Pēc tam ceļš uz mājām. Te nonācu kaut kur ap trijiem. Nobraukti kaut kādi 22 kilometri - iesākumam pietiks. Salds miegs. Viss. Viņš ir pārāk labs pret mani, ne grama no tā šī maita nav pelnījusi. May 24th, 2009:
[2009.05.22. 0:16:18] G.: vai arī pūk, pūk, pūk [2009.05.22. 0:16:33] G.: tā saka pūce, kad iet pa meža taku. [2009.05.22. 0:16:38] G.: - pūc, pūc, pūc. [2009.05.22. 0:16:46] G.: uz katru soli viens pūc [2009.05.22. 0:17:49] A.: Tu saki? [2009.05.22. 0:18:05] A.: zini, kā ezīši saka? [2009.05.22. 0:18:06] G.: (nod) [2009.05.22. 0:18:21] G.: ež, puk, ež, puk. [2009.05.22. 0:18:31] G.: vai arī vnk ež, ež, ež [2009.05.22. 0:18:34] A.: un kā viņi saka, ja viņus apgriež ar vēderiņu uz augšu? [2009.05.22. 0:18:47] G.: že, kup, že, kup [2009.05.22. 0:18:54] G.: kup, kup, kupāti! [2009.05.22. 0:18:59] A.: (sun) Tu pazīsti ezīšus!!!!!!! [2009.05.22. 0:19:04] G.: tā radās kupāti. [2009.05.22. 0:19:07] G.: no ezīšiem May 23rd, 2009:
vēl jo vairāk.. nemaz nebija gudri šobrīd ieiet Tavā blogā paskatīties, kas jauns. Pirmo reizi visā pastāvēšanas laikā esi pieminējis mani, bet tā.. tā.. tiešā tekstā: "meitene, kuru es iemīlēju". Drebuļi un auksti. nevajadzēja lasīt, uzlieku klapītes uz acīm un ausīm, un mēģinu norīt to, kas kaklā. jātiek no tā vaļā, ja gribu virzīties uz priekšu. akdies, nu kāpēc gan?? vai arī tiešām nezinu, ko iesākt. nav vaļas palikt vienaldzīgai, tas ir pretdabiski. :
nē, man nerādās. pietiek redzēt Tavu autobusu, kas jau tā šajā laikā brauc LABI, ja reizi stundā. Protams, uztrāpu. Un vēl - kāpjot ārā no trolejbusa, pamanīju, ka blakussolā sēž Tavs labākais draugs KP. interesanti, interesanti. neko nesaku, tikai mēģinu nedomāt. bet nepiefiksēt šādu vajāšanos nav iespējams. May 20th, 2009:
fascinē, ka nestāvam uz vietas, ka atstāt to, kas bijis, un iet uz priekšu - vismaz tā spriežu pēc Taviem izteikumiem internetā, jo sazināties ar Tevi privāti man nav nepieciešamības. Cimdiņus man atdevi, jau paspēju pazaudēt, tātad auskarus atpakaļ neprasu. Nevajag. Tomēr vēl jau dursta, vēl dursta. Bāc.. bāc. vienīgais, kas vēl tur, tās ir atmiņas. Pati apzinos, ka, ja mēģinātu ko reanimēt, tad tā tas vislaik arī būtu - ar mākslīgo barošanu. Gudrāk ir atslēgties un iet katram savu ceļu. Man gan rodas iespaids, ka Tev galīgi nevedas. It nemaz. Trakākais, ka jūtu par to atbildību. Paradums? Nezinu. Automātiski sāku domāt, kā vērst ko gaišāku. Taču nē. Nē. Nedrīkstu, nav man tādas pieejas. Mūs nekas vairs nesaista. Palikt tikai kā draugiem arī izslēgts. Nemaz nevēlos tā, jo pati apzinos, ka vai nu visu, vai arī neko. Neko. Pasāpēs, pāries. Viss. Pārāk atšķirīgi. Man ir ļoti paveicies ar cilvēkiem apkārt. Ka viņi tomēr piedod, ja mēnešiem ilgi neliekos par viņiem ne zinis. [urrā! tikko pieslēdzies skype onlainā! :D] Ir divi cilvēki, kurus neesmu apsveikusi dzimšanas dienā - jā, tas ir nepiedodami. It īpaši tāpēc, ka viņi tā centās, kad man bija svētki. Bet nē. Domāju, ko darīt lietas labā, šādi nevar atstāt! Vispār.. kaut kāda otrā elpa atgriezusies. Sūrst jau, bet dzinulis ir. Par to vienam citam cilvēkam jāpasakās. Mani gan biedē, ja pieķeras.. nezinu, kā reaģēt, cik tālu laist. Gribas gan pieķerties domai, ka aizgājušo vislabāk dziedēt ar ko jaunu. [nevis ar "ko vietā", nu nē] Taisnības labad gan jāsaka, ka sen nav bijusi tik viegla komunikācija. Var runāt par jebko un jebkādos apstākļos, var nerunāt neko, bet tik un tā būs interesanti. Izdomāt plānus nākotnei, izsapņoties un tā tālāk, un tā tālāk. Ar Tevi nebija tik viegli, Tev pasaule ir daudz racionālāka. Ja kaut kur brauktu, Tu neļautu mums pa nakti palikt bez jumta uz galvas. Jau biju pieradusi pie tādām ērtībām, izlutināji. Tev līdzās biju skaistais papildinājums, būtiskajiem lēmumiem galavārds lielākoties piederēja Tev. Ar šo noteikti negribu teikt, ka tas bija slikti, ka jutos neapmierināta - tieši otrādi. Tāda atslodze, jo zināju, ka vienmēr parūpēsies. Varbūt šis visu sagāza, bet nu neko. Kas bijis - bijis. Šobrīd, prātojot par vasaras mēnešiem, ir tā garša, kas man patīk - ir mērķis, ir aptuvena nojausma, kā to varētu izpildīt. Nav paplātes apakšā. Ō, jā! Sajūtos vienlīdz atbildīga. Plāns ir gana pārdrošs, bet šis varētu izdoties. Izdosies, šim ir jāizdodas. Tikai nesalaid neko grīstē, meitene. Vienreiz mūžā paraugies uz savām kļūdām un izdari secinājumus. Viņš izturas pārāk labi pret Tevi. Neesi briesmīga, atdari ar to pašu. Tas taču nav nemaz tik grūti, ne? Es ceru, ka šajā visā nemetos iekšā tikai tāpēc, lai ātrāk aizmirstu Tevi. Ceru, ka tā ir jauna pieķeršanās. May 15th, 2009:
tagad iet gulēt, savu stundu slaucīt asaru pūļus segā un klausīties visīstāko pinkšķu mūziku. kaut kāda spēka man nemaz vairs nav, bet - jo vairāk - netieku skaidrībā, kas mani Tevī vēl pievelk. Nekā taču nav. Bet.. gribot nelaužas prom. trešdien atdevu dienu sev, un aizbraucu pie jūriņas, lai izpūš visas domas ārā. protams, nekas no tā īsti nesanāca, jo kur gan citur, ja ne pie jūras Tevi varēja gaidīt. Vasarā iebridi jūrā - esi pieskāries ūdenim, tātad šis signāls aizies arī līdz Tavam okeānam, Tavam līcim. Tā bija. Savienojuma līnija. Man bija bail pieskarties ūdenim, tikai noraudzījos. Nebija mierīgs, tāpat kā vējš. Piesēdos uz soliņa, pēc ilga pārtraukuma mēģināju ko pierakstīt sarkanajā kladītē. Jā, pat iznāca. Tā ļoti racionāli. Izskaitļoju, kas, kā, un kāpēc nulles līmenī. Izskaitļoju, ka jebkāda šībrīža čīkstēšana ir absolūti lieka, tā tikai vēl vairāk sevi velku atpakaļ. Nu un? Lai taču sāp! Man riebtos pārlasīt, ko tur sarakstīju. Tā neesmu es. Kā nesen lasīju kādā intervijā, tad mīlestību nevajag dalīt. Tā jāreizina. Lai nu kā, bet kaut kādā formātā pavisam noteikti Tevi ļoti mīlu. tūlīt plīsīs kakls, tur kamolu kumšķi iesprūduši. Gribu atpakaļ, vakarā izkāpt Tavā pieturā, drebelīgu sirdi brist pa meža taciņu, apzināties, ka Tu turpat aiz muguras ej, vienā rokā spīdini man aifona balto ekrānu, lai neaizķeros aiz kādas saknes, otrā rokā - Marlboro. kā vēlētos. meitene, neesi muļķe. atceries, ka nedrīksti ne skaņu iepīkstēties. Tu klusē, klusēsi. Aizmirsti. Lūdzu aizmirsti.. :
nepaveicās - atpakaļceļā braucām garām Tavai mājai. pa apvedceļu, tad tieši pie mājas nogriezāmies pa kreisi uz Rīgu. Mežiņš, caur kuru var redzēt logos gaismas. Viens no tiem bija Tavas virtuves. Neattapos, kurš gan - pārāk ātri. Tā varbūt arī labāk. Līst lietus. kliedz sev cik gribi, ka pārstāj domāt, nedomā, kas tur ir, kas tur ir pavadīts, kliedz cik gribi.. nedomāt - smieklīgi. vēl sastapām veselus divus jau tā retos autobusus, kas brauc uz Tavām mājām. Viens no tiem nebija izslēdzis tālos guņus. ceļš slapjš, lietus līst - neko neredz. kad tas beigsies? kā būtu ar mieru? nu.. kā? izlūgties? neiespējami. May 9th, 2009:
sarunājām, ka šodien tiekamies un nesteidzīgi beidzot izrunājam visu nepateikto, lai ir miers. tāpēc arī paliku Rīgā. Taču - nekā nebija. Esmu ieslēgta dzīvoklī, netieku ārā. Likteņa ironija? Nezinu, var jau būt. Varbūt nav lemts tikties un izrunāt. May 5th, 2009:
vakars izvērtās brīnišķīgāks, kā biju domājusi. teici, ka būsi Karamelē, tur arī Tevi atradu. braucu ar velo - šodien atvedu no laukiem, vajag ievingrināt. braucu ātri, daudz neskatoties apkārt, nost no trotuāra. neesmu jau pašnāvniece, lai gaidītu, kad kāds no vārtrūmes izbrauks vai kāds gājējs izlīdīs. pati nobrīnījos, ko tik ātri, tāpat arī Tu. Piebraucu pie Karameles, tur arī iekšā Tu biji. Iekšā nedevos [negribas jau velo atstāt], Tu iznāci ārā. Tāds saguris izskatījies, taču smaidīji. varbūt pat ne peispiedu kārtā smaidīji. Piegāji, apsveicinājies, cieši apskāvi. No šī sabijos - kā tāds sālsstabs. Tik dīvaini Tevi bija atkal satikt. Pat nebija piecas minūtes. Tik un tā uzreiz apjautājies, kā man klājas [sāku smieties], tad pārjautāji - zin, tomēr nopietnāk. Piecas varen dīvainas minūtes. Stāstīji, ko dari, ko vakar darīji un tā tālāk. Nopētīji velosipēdu - kas esot jānomaina [pat bez kritikas :D]. negribēju Tevi ļoti aizkavēt, tāpēc manīgi taisījos braukt tālāk. Neiebildi, jo, sak`, manu laiku kavējot. Šķīrāmies varen neveikli, bez pabeigtības sajūtas, taču - kas labi - bez skumjām. Bez garām ceremonijām, taču vairāk jau arī nemaz nevajadzēja. Braucu pa Antonijas ielu un ļoti smaidīju. Braucu tālāk ar velosipēdu prom uz Mežaparku ar vējiem skrieties, ar mūziku, ar pustumsu. Tā traukties pa celiņu, īsti neredzot, kas tev priekšā, traukties, luidot visam pāri. Jau tā ar lēcām pustumsā redze ir nelāgāka kā bez tām, tāpēc jo bīstamāk tā lidot pa asfaltu. Ne īsti bedres redzi, ne akmeņus. Tikai paļaujies un lido visam pāri. Izlāde. Tāda, kāda bija vajadzīga. Ar mūziku, ar to satriecošo piecpadsmit minūšu šedevru, ar Skanstes ielas saulrietu, ar visuvisuvisu. Vai zini, kā man pēc šodienas liekas? Aizvien mākam ļoti cilvēcīgi sarunāties, bez kaut kādiem šķībajiem skatieniem. Jā, šodiena atstāja tādu iespaidu, ka apkārt ir kaut kāda aizspriedumu sēta, ko paši esam radījuši. Sak`, ka tagad izdomājām, ka viss ir cauri. Sarunājamies tā, it kā sen, sen nebūtu tikušies, sajūsmināti stāstam par atklājumiem un tā tālāk, bet tad kādā brīdī atceramies, ka šitā jau vairs nav pieklājīgi. Tā līdz nākamajam teikumam, kad sajūsma un "gributevpastāstīt" atgriežas. Nepabeigtība. Viena vienīga nepabeigtība. Īsti nezinu, ko iesākt, bet tad jau manīs. Redz, nav tik viegli aizbēgt. Atslēdzies cik tik gribi, taču ne vella. Ne vella, mīlīt. Viņudien prātoju, kad pēdējo reizi redzēju Tavu mammu. Pirms Ziemassvētkiem, Adventes laikā, vēlā sestdienas vakarā. Piektdienas vakaru, visus sestdienu ciemojos pie Tevis, bet vakarā bija jābrauc mājās. Tava mamma strikti pret to iebilda un lūdza, lai taču palieku - ārā jau tumšs, ir auksti, un šeit taču esmu gaidīta. Tu ar mammu biji vienisprātis, taču nē - man vajadzēja izdomāt, ka noteikti nevaru palikt, jo biju taču savai ģimenei teikusi, ka būšu mājās. Tas bija vienīgais attaisnojums. Mani mulsina, ka varēju uz to paļauties. Nu lab`, vēl atceros, ka visam blakus bija arī laimīgdienas un sāpošs vēders, bet tā taču nav problēma! Pati labi zinu, ka šādā ziņā esi saprotošs, vienmēr parūpēsies. Kas toreiz lika rausties prom no siltuma, kur esi gaidīts, kas lika triekties prom? Ne jau par auksto nakti un tumsu. Vispār. Kāpēc toreiz bija jāatstāj Tevi, ja reāli tam nebija nekāda iemesla? Starp citu, aizvien zinu, ka uz Tevi var paļauties. Ja teikšu, ka man vajag Tavu palīdzību, Tu neatteiksi. Laba sirds. Nepieejama, skarba, grib būt vienpate, taču bezgala labsirdīga. Tevī cīnās divas dabas. Tā maigā ir no mammas - neapšaubāmi. Tas, kā viņa rūpējas par jums abiem ar māsu.. sargā, lolo, taču nebaidās parādīt, ka viņa ir arī cilvēks, ne tikai dzelzs mamma. Par tēvu.. nezinu, nepazīstu. Esi stāstījis par viņu. Sarežģīta personība. Tu teici, ka negribētu tēva likteni, un Tevi brīžiem biedējot tas, cik vizuāli vienādi esat. Lai Tevi nomierinātu, varu teikt, ka Tev ir mammas acis. To uzreiz gan tā nevar pateikt - ar laiku. Ar laiku pamana, cik daudz Tevī ir no mammas. Ne vien acis. Arī gādība. Tev negribēsies to atzīt, Tu jau esi stiprais un nelokāmais. Taču ir lietas, ko no malas redz labāk. Arī Tavu māsu pēdējo reizi redzēju tajā sestdienā. Viņa sēdēja virtuvē pie galda un lobīja apelsīnu, turpat kaut kur dega svece, TV rādīja daiļslidošanu. Mugurā pidžama [ja nemaldos, tās bikses bija sūnuzaļas un ar zvēriņiem], kājās zvēru čības. Arī viņa izbrīnījās, ka dodos prom, taču pasmaidīja un atgādināja, ka nākamreiz man būs jāpalīdz viņai puzli salikt. May 4th, 2009:
nezinu vārdus, lai iesāktu šo tekstu. "brīvdienas" ir cauri, bet - jo trakāk. nenoķert miera sajūtu. laikam nemaz nevar noķert to, kā nav. biju domājusi, ka aizbraukšu uz laukiem, atslēgšu domas un viss. taču nē. neiespējami. es Tevi neizprotu. sarunājām, ka ceturtdien satiekamies un Tu atdod manas mantas. ceturtdienas vakarā zvanu, ilgi necel klausuli. pēc tam pacel un saki, ka pēc 20 minūtēm pārzvanīsi. nepārzvani. piektdien vēlu vakarā saņemu īsziņu "piedo, ka es tā dumi nometu klausuli, bet tā man ar darīji, so vēlējos pamēģināt. Tu drošvien laukos, tāpēc mantas atdošu nākamnedēļ". ?? kua? neattopu, kas mani vairāk te izbrīna - vai tas, ka es tā būtu darījusi [starp citu, neatceros. bija tikai viens tāds gadījums, bet tad pat pēc 5 minūtēm atzvanīju un atvainojos], vai arī Tavs atbildes ātrums, vai arī.. kāpēc lai Tev būtu tagad man kaut kā jādara pāri, jāiegriež? Redz, kā tu man, tā es tev! Vienvārdsakot sviests. Neatbildēju. Nebija ko teikt. Tā jau Tava problēma, ja kaut kas nepatīk. Šā vai tā - nesaprotu, kam par godu esmu pelnījusi tādu attieksmi. Vai tad Tevi tagad aiztieku, morāli traumēju? Vispār.. klusums taču. Pats tā vēlējies. Lai kā man gribētos kliegt, taču klusēju. Ne skaņa nenonāk līdz Taviem apriņķiem. Tāds kā aizvainots liecies. bet lab, nav ko daudz domāt. šobrīd esi pieslēdzies internetam, braucu pakaļ savām mantām. viss, viss. viss. mēnesi nebūšu Tevi redzējusi. April 29th, 2009:
durstoši. ir tāda sajūta, ka kāds mani vados iesējis, nelaiž vaļā. Strāva. Tiklīdz kā sarod, tā to atjauno, atvelk atpakaļ tai pašā elektrošokā. Jo izmisīgāk centies atsvabināties, jo stiprāk sit. April 28th, 2009:
P pajautāja, kā man klājas, kā mums abiem klājas. Viņš jau neko nezina par šo visu. Beidzot arī pateicu. Tā briesmīgi palika. Sirds pa muti ārā lec, visa nosvīdusi, smagums. Tagad to zinās arī viņi. Jocīgi tā. Šobrīd daudzmaz miers. Lai gan.. cik vispār var būt miera. Tāds ietonējums par jēdzienu. Esmu nejauka, slikti izturos pret draugiem. Valdos, lai nesakliegtu, lai viņi atstāj mani vienu, ar savām domām. Egoistiski. Neko padarīt, ka tāda tā apkārtējā telpa. :
Tu esi vienīgais man zināmais cilvēks, kurš, veikalā iepērkoties, preci neizkrāmē no groziņa uz slīdošās lentes. Tu to izber, tā pārbiedējot pārdevējas. Tas sanāk tik dabiski, it kā tieši tā būtu jādara, ka pat pārdevējas neko nepurpina. Tava brīvība. April 26th, 2009:
Cirks turpinās. Līdz šim darbība "ej gulēt, tad pāries" strādāja itin efektīvi. Šoreiz diez cik negrib iet krastā. Palūkojies ārā pa logu, tur saule, tur vējš.. ziemas sākumā teicu, ka Tev tikai jāpārdzīvo mani ziemā, tālāk jau viss būs labi. Tik vien kā palika kaķim asti pārkāpt. Tāpat kā savulaik būtu šodien gājuši kādā varenā ekspotīcijā. Vai tur uz Torņakalnu, vai uz Sarkandaugavu. Tad atpakaļ uz centru kādu siltu tējiņu vai ko citu padzert, uzsist kārtis un uzvesties pavisam pieklājīgi. Tā bija. Ievērot - bija. Nezinu, kas ar Tevi un kur Tu, Nekur internetā neparādies. Par telefonsakariem nezinu. Nav iemesla sazināties. Ceru, ka ar Tevi viss ir kārtībā. :
tā fascinē, ka nedēļā vismaz reizi pilnībā salūztu. varbūt pat biežāk, īsti nezinu. bet periodiski gadās. pirmīt nebija izņēmums. kas mani tracina - ka šo nevar paredzēt. atnāk kā ar belzienu. un vienā mirklī attopies pussabrucis. tā jau diena bija varen darbīga un interesanta - ļaudis jautrojas, ir kustība, ir smiekli. Vienvārdsakot, tauta izklaidējas. Diennakts 24. stunda nupat iesākusies. Stāvam pieturā un gaidam autobusu uz centru. Tavējo autobusu. Vienīgo, ar kuru var pie Tevis aizbraukt. Tiesa, šis pretējā virzienā. Un tomēr. Pie Tevis pēdējo reizi biju Ziemassvētkos. Vēlu vakarā no centra skrējām uz pēdējo autobusu. Paspējām. Iekārtojāmies. Autobusā, izbraucot no pilsētas, tika izslēgts salona apgaismojums. Vienkārši gulējām. Tāpat kā pārējie pasažieri. Arī mājās klusums. Visi jau guļ. Pirmajā stāvā eglīte izpušķota, mirgo. Logā zvaigzne. Tāds klusums, ka varētu pat sadzirdēt to, kā ausis mēģina ko saklausīt. Nekādas filmas, šķiet, neskatījāmies, bet gājām uzreiz gulēt. Vairāk arī neesmu pie Tevis bijusi. Tūlīt divi mēneši būs riņķī kopš punkta pielikšanas, būtu laiks samierināties. Atbrauc autobuss, iekāpju iekšā. Acis ciet. Asaras pat tad nekautrējas birt. April 24th, 2009:
šovakar daudz labāk, daudz mierīgāk. atbraucis brālis - tāpēc. jūs abi esat stipri līdzīgi. abus mana pārlieku lielā pieķeršanās ir atvairījusi. abi esat klusētāji. internetā meklēju šaha figūriņu bildes [skolai], fonā uzliku Titānika soundtreku. Labs ar to, ka var ūjināt līdzi. Tā apmēram. :) Vairāk ne uz ko nepretendēšu. April 23rd, 2009:
vot šaize! :D smejos pilnā balsī. pirmīt mani apgaismoja, ka tam piektdiensestdienas puikam ir draudzene. saprotams, draudzene jau nav skapis - pabīdīsi-, bet nu tomēr.. to sauc par fail. :D man viņš likās jauks. un nekas no viņa uzmanības neliecināja par to, ka viņam varētu būt meitene. Lai L jaunkundze man pūš cik tik grib par to, ka viņa esot to man teikusi - ne zivi!! Tač nebiju tik dzērusi, lai neiegaumētu. Vispār - skaidrā. Labjaulab, turpinu smieties. Nabaga puika. :D Ceru, ka viņu tagad negrauž sirdsapziņa. Tiešām tā negribēju. Žēl. :P :
vienmēr esi teicis, ka Tev patīk gudras sievietes. dumja Tev tā ģevka bija, dumja. Aizvien kā muļķe sitos. April 22nd, 2009:
ļoti, ļoti salst. līdz jukšanai ved no prāta Liepāja. jebkādas domas, atmiņas, mājieni par to. atceros tukšās, vējainās ielas. jā, vēju. vējš vienmēr licies tāds īpašāks. tāds tas bija abos piegājienos, kad tur bijām. abās reizēs laikapstākļi bija vētras apmēros vai tuvu tai. nu ja. tas pirmais rīts. lai pēc naksnīgām izklaidēm septiņos no rīta pamostos? neizklausās iespējami. torīt gan pamodāmies. vējš, lietus, krusa - tas viss aiz loga. līdz vieniem jāatbrīvo numuriņš. līdz vieniem vēl ir laiks. un prieks par to. prieks, ka vari te sildīties zem segas, te, kur tepat Tu. man nav ko teikt. salst. tā pilsēta pati par sevi vienmēr šķitusi mazliet skumja, tāla. jau ceļš uz Liepāju - vienvirziena, pa ceļam tikpat kā nav apdzīvotu vietu. ceļš kā izšauta bulta, vientrajektorijas. un galā - Liepāja. pirms Liepājas esošie vēja ģeneratori [tā tos sauc?]. Viņureiz pastāvēju zem tāda. Traki baisi. Kā cirkuļa asā kājiņa. Šķita, ka tūlīt iedursies zemē un aizies uz jūru. Vēja pļavu vidos mājas. Nez, kā būtu tur dzīvot? Klajums, vējš, šoseja. Jā, tā man gribētos. Tā pilsēta ir maģija. Ar visu skumjumu tik pievelkoša. Lai gan.. nezinu. Varbūt turp velk atmiņas. Vēji, saltums, siltums, pēdējās oktobra lapas, kas krita. Mums ir daudz skaistu bilžu no turienes. Man ir Tava bilde, kur stāvi mola galā mēteli vaļā. Teicu, lai rādi, kā lido. Un nākamās dienas bildes - tā rīta, kad bija vērtra. Nolikām fotoaparātu uz taimeri, tad mēteļus vaļā un abi tā lidojoši dejojām. Saķertām rokām. Tikko pamanīju, ka otrā rīta bildēs mugurā man ir tieši tas pats, kas šobrīd. Vakar atradu savas vecās smaržas. Tā labi sajutos, iesmaržinoties ar tām. Tās, kas līdz šim.. nu, tās jau Tavējās. Sanāca tā, ka ar katru rītu JAU atcerējos par Tavu būšanu. bet arī vecās nav bez grēka. Jā, vecās - pat vēl jo vairāk, vēl ciešāk kontaktā. Teju asociācijas noslīcinās mani. Visa kā tik daudz. Lūdzu, lūdzu piedod, bet man nav varēšanas izņemt no ausīm ārā auskariņus, kurus man dāvināji. Kad tikko biji atgriezies. Nē. Nē. Nē! Par traku, traku. Aizverieties taču vienreiz!!! Noslāpēt jebkādas atmiņas, visuvisuvisu. Gribu runāt, stāstīt, kā mēs veidojāmies, ko piedzīvojām, visus nemierus un neaizmirstamākās atkalsatikšanās. Visuvisu. Pārņem prieks un miers to atceroties, bet tāds skumjš. Nezināju, ka prieks var būt sāpīgs. šobrīd rokas pārsalušas no taustiņu klabināšanas, pirksti stīvi, negrib tāpēc rakstīt. Bet gribas, gribas, līdz pēdējai pilītei. Visu ārā. Atbrīvoties. Atbrīvoties, bet visu atcerēties. Visu brīnišķīgo. Muļķības. Svārstos te nepārtraukti. Visu noslāpēt, bet atcerēties. Pat ja tāpat visu atceros. Līdz datumu precizitātei, līdz laika precizitātei, līdz tam, kā kurš kurā brīdī stāvēja, ko darīja, kas bija mugurā. Pilnīgi droši zinu, ka tad, kad atbrauci atpakaļ, pirmo reizi tikāmies 6. septembra vakarā tā ap deviņiem, pusdesmitiem. Tev bija izlādējies telefons, bet tik un tā s adabūji mani rokā, zvanīji no taksafona. Sarunājām, ka iešu pa Tērbatas ielu - viņš kaut kur tur būšot. Satrauktā solī nomaršēju visu ielu ar aizdomām aplūkojot ikvienu iztālēs redzamo pretimnācēju. Ja nu..? Taču nē. Neviens nebija īstais. Jau biju garām Saktas puķu tirdziņam - aizvien nekā. Silts, maigs vakars. Jau tumšs. Zvanīt Tev nav jēgas, jo telefons izslēgts. Jāmeklē risinājums.. kur lai paliek? Kurp lai dodas, lai kaut kur pa ceļam netīšām nesamainītos un nepaietu garām? Mēģināju iedomāties, kā Tu rīkotos. Gāju Tērbatas un Elizabetes ielas krustojuma virzienā, iepretim Vērmaņdārzam. Aizgāju un stāvēju. Viss. Tālāk variantu man nebija. Atlika gaidīt, kas nu būs. Īsti nezinu, cik ilgs laiks pagāja, taču drīz vien pamanīju, ka otrpus ielai, blakus Narvesenam un uz trotuāra malas sēž cilvēks. Ēnā. Drošs paliek nedrošs - tomēr nopētīju rūpīgāk. Nē nu.. nevar jau saprast. Vīrieškārtas cilvēks ir, bet tumsā, raugās tālumā pa Tērbatas ielu. Ā, hūte galvā. Pag, pag.. tu teici.. hūte? Nu ja!! Šajā brīdī Tu piecēlies kājās, sūtīji ielas pretējā pusē stāvošajai meitenei jautājošu skatienu, saņēmi atbildi, noliki Narvesen kafijas glāzīti uz trotuāra malas un planēji pāri ielai. TEv mugurā bija melnais Amsteradamas hard rock cafe krekliņš un pelēkā, svītrotā žakete [tā, kas vienmēr tāda saburzījusies izskatās], kājās melnās kedas. Tā. pienāci klāt, apjuki Tu, apjuku es. Neesmu pārliecināta, vai kādu vārdu pārmijām, bet zinu, ka apķēri mani. Vēl tagad atceros - tā diezgan kokaini, aizkustinoši kokaini. Tobrīd biju pārāk apmulsusi, lai vispār uz to kā adekvāti noreaģētu. Tobrīd neticēju, ka aizvien esi īsts, ka neesi nekur tālu prom okeānos, bet tepat, rekur līdzās, sasniedzams. ka esi reāli pastāvoša persona, ka Tavs vārds nav tikai tas, kas vēstulei beigās, ka Tavs vārds nav tikai tas, no kā saņemu īsziņas. Viss vakars, nakts tā arī aizgāja - apmulsumā, ka esi atpakaļ. Un vienlaikus ar zināmām skumjām, jo apjautu, ka vairs nekad nepienāks tādas ziņas, kā, piemēram, "ir trīs naktī, tumšs, sēžu uz klāja, uz virvju čupas. te ož pēc naftas. tālumā daudzas naftas torņu ugunis. gribu mājās". Ar to brīdi, kad apskāvi mani, izzuda Tevis mājās gaidīšana. Tu biji atpakaļ. Un tieši tādu Tevi iemīlēju. Tobrīd nedroši kokainu, bet ļoti labsirdīgu. Bij tāda sajūta, ka esi mani nosēdinājis uz burbuļa un tad centies to nosargāt, bet pats īsti arī baidies iet klāt. Mirdzošas acis - ko ķert, ko grābt, bet arī biji pārāk samulsis. Man šķiet, ka pietiks runāt. Šādi var gari un plaši. Var - un kā vēl. Vai prātīgi? Nezinu. Tagad jādodas gulēt. te ir pārāk trīcoši un stīvi. Atmiņas silda, atmiņas priecē, bet caur skumjumu. April 21st, 2009:
jaukiņa dieniņa, vī. vēh. lab, man nebūtu iebildumu. lai ir, kā ir šodien. lekcijas beidzās, devos uz 17. trolejbusa galapunktu. garastāvoklis pietiekami nekāds. uun.. še tev! pretī nāca Tavs labākais draugs KP. Nebija cita varianta, kā tikai novērsties. Negribu tapt atpazīta. Tas ilga vien dažas sekundes, taču dienu sagrozīja neizbēgami. Vēl tik atliek pareizās dziesmas noklausīties, un totāls tukšums ir klāt. Iedomājos, kā būtu, ja būtu - ja nebūtu novērsusies, ja būtu apsveicinājusies, apjautājusies, kā klājas, bet galu galā - kā Tev. Nav man drosmes ne Tev to jautāt, kur nu vēl K. Sadugums. Nav sakāmā. Tikai kaut-ko just un viss. Brīžam noticēju, ka viss būs daudzmaz pieciešami, ka gan pārdzīvoši, bet - re kā. Spars, kustība, nodarbinātība jau bija atpakaļ. Bez variantiem, kā tikai darboties, darboties, lai tikai nedomātu, nedomātu.. lai nedomātu. Lai caur nedomāšanu aizmirstu, lai apslāpētu sirds kliedzienus, piebāztu tai pilnu muti. Šodiena bija tā diena, kad pārējā pasaule sagāja pilnīgos ragos - visa kā ir tik daudz, tik pārāk daudz, ka nav spēka domāt. Klausīties mūziku, blenzt griestos, pārsalt. Viens variants. Numur divi. Cīnīties ar ikdienas nelabumiem - piebeigt darbu kalnus. [fiziski vairs šodien nevelku - nav precizitātes] Numur trīs. Kā vēlētos prom no ieslodzījuma. Lai ausīs skan iedomu mūzika, prom uz klajumiem, pie vējiem, prom, prom. Saķepums viscaur, mudžekļi - jāgrib izpeņķēties. Pie vējiem un pārsalt. Nekādu darbību, tikai ļauties plūsmai. Current Music: Rufus Wainwright - I Eat Dinner April 20th, 2009:
šodien uzzināju, ka kāds arī šo murdziņu lasa. :D tā jocīgi gan. dzīve rit uz priekšu, te kārtojas visādi plāniņi ar ņipro uzvārījumu vārīšanu un ciemošanos pie viena puisieša. viņš gan teica, ka negribot, lai tur ir vēl kāds puiks bez viņa. :D :
sen neko neesmu teikusi. te visādas lietas notikušas. Tu biji Liepājā, agri no rīta ar pirmo autobusu braucu pie Tevis. Atradu Tevi viesnīcas numuriņā, cieši aizmigušu, ļoti siltu. Iedevu buču, apsēdos gultā, sakrustoju svārciņos tērptās kājeles un gaidīju. Mierīgs Tev miegs - tāds, kādu vienmēr Tev vēlu. Kad biju izpētījusi vai katru Tavas aizmigušās miesas kvadrātvienību, sāku bakstīt Tevi. Uzliku zodu Tev uz ceļgaliem un šūpoju, un gaidīju. Kad nemodies, turpināju Tevi ik pa brīdim kužināt. Pēc laiciņa nostrādāja. Pacēli galvu. Izskatījies smieklīgs. :D Ne ar to vien, ka esi pārsteigts, bet arī ar paskatu - tumšie mati uz vienu pusi nogulēti, ģīmis morāli nobružāts. Šķiet, pārsteidzu Tevi, ka tiešām atbraucu. iepriekšējās nakts nospiedumi tik un tā bija redzami gan Tavā sejā, gan miegā, gan izturēšanās manierē. Turpināji miegoties. Ievilki mani sev blakus, pievilki cieši, cieši klāt. Kā kādreiz mēdzi naktīs darīt, kad Tev bija auksti. Apķerot vēderu un nelaižot vaļā. Arī tagad. Jo cieši. Raudāju sausām asarām - cik labi, ka to neredzēji. Lai nu paliek tas, kas notika tālāk, bet to īsti negribēju, tā nevajadzēja, bet ko nu vairs. Tā bija. Pēc laiciņa biji pietiekami atžirdzis, lai izietu ārpus viesnīcas apartamentiem. Gājām meklēt ēdamo. Tev auglīšus un saldējumu. Tad pavadīji mani uz a-ostu. Ieķēries rokā un gāji. Kaut ko murmulēji par miedziņu, smējies par vakardienu un visu pārējo. Jutos labi, ļoti labi. Jau brīvāk kā parasti. Jā, man ir problēma, ka Tavā klātbūtnē mēdzu noslēgties, būt neīstāka. Man kaut kādā ziņā ir no Tevis bail ir bail atklāties. Jo tā gribas pieķerties, tāds mīlīgums iekšā, ka pat nezinu izteiksmi, kā Tev to pasniegt. Man tā šķiet, ka tas arī noveda pie kraha. Bet nu neko. Iesēdināji autobusā un tā atbraucu mājās. Viss. Vairāk neesmu Tevi satikusi. Šis bija pirms dievām nedēļām. Pa šo laiku vienreiz esmu ar Tevi skype runājusi [aizvakar]. Pārējā laikā - klusums. Tev viss kādu brīdi bija aizgājis līdz kliņķim. Jā, šo es zinu, jo tad Tu neparādies internetā, nereaģē uz telefonzvaniem, nereaģē vispār. Esi kaut kur. Ne es vienīgā to biju pamanījusi. Varbūt kāds par to dusmojās, bet man noteikti nebija dusmu. Tev tas bija nepieciešams. Iziet no kliņķa. Tagad sakies, ka viss ir kārtībā. Bet nezinu. Vispār.. jo vairāk te darbojos, jo blāvāk paliek. Tā.. Jautāju, vai Tev nešķiet, ka kaut kas nav izrunāts, ka kaut kas nav beidzies, vai nav nepabeigtības sajūta, ka viss apstājies nevietā. Teici, ka ir gan. Nezini gan, kas tieši, bet kaut kā nav, kaut kam vēl jāseko. Kaut vai tikai kārtīga izrunāšanās. Jā, par to šobrīd pastāvu. Pat ne uz turpinājumu. Sarunājām, ka kādā brīvākā brīdī jāsatiekas. Kāpēc vispār te tagad kaut ko izdomāju ierakstīt.. Uz to pamudināja piektdienas pasākumi. Kur nu bijām, bet tur bija pasākums līdz rīta gaismai, brīnišķīgi jestrs. Tur pat ne alko-kvantumi vainojami, bet tīri publika. Kādā brīdī sēdējām virtuvē, triecām jokus, dziedājām visādas "Lauztās priedes" un citus skaistumus. Virtuve nebija bezizmēra, tāpēc nācās sarūmēties, lai visiem ir kur apsēsties. Tad nu šepat "no mūsu flanga" bija viens puisietis, atļāvos mīļuprāt ieripināties viņam uz ceļgaliem. Puisietis mums iedeva savu dzīves pierakstu kladi, lai atstājam tur kādu vārsmu, zīmējumu, vēstījumu. Turpinājām tā "ālēties", nežēlīgi joki par ziedu drīksnām, ik pa laikam mainījās publikas dekorācijas, ar pusieti uz pusēm dalījām to 95 grādu dziru, ko mums deva. Līdz pienāca rīts. Gājām visi uz blakusistabu dejot. Dejas ar palagiem! Ap deviņiem rītā - gulēt. Līdz šim jau biju paguvusi ar puisieti tā sadraudzēties, ka šis nekur vairs citur nesēdēja, kā tikai man klēpī [abpusēji :D]. Vienīgā pieejamā guļvieta - grīda. Četratā salīdām uz paklāja, cieši saspiedāmies, lai siltāk un piesedzāmies ar palagu. Protams, meitenes likās gulēt pa vidu, bet man pie otra sāna puisietis [nu ja, nu ja :)]. Nē, un viņš neko neuzstāja. Pat neradās iespaids, ka viņš varētu uz nez ko uzstāt. Tikai ļoti, ļoti piespiedās klāt, tikai ļoti labprāt labāk galvu lika ne uz spilvena, bet man uz krūtīm [tas ir, ne īsti uz vēdera, ne īsti uz pleca :D]. Paklājs nebija bezgalīgs un ļoti mīksts, tāpēc ik pa laikam sanāca mosties nospiesto sānu/muguras dēļ un ieriktēties citādāk. Īsti nevienam tur nebija ciešs miegs, tāpēc arī puisietis pa to laiku tad paguva "iekārtoties" kā viņam ērtāk. Viņš bija tuvu. Tā, ka elpa silda acu plakstus, ka svilst vaigi. Vai arī citreiz ar kājām apķēra manus ceļgalus sildīt [jā, tur TIEŠĀM nebija silti], vai arī apķēra ap vidukli. Ne tā gan, kā Tu. Visu rītu sildīja manu miegu ar savu elpu un ķermeņa siltumu. Vienā brīdī gan puisieti pieķēru. Biju gandrīz aizmigusi, tomēr jutu, ka ar plaukstas virspusi pārbrauca pāri manam vaigam. Ātri un vieglītiņām. Viss. Epizodes beigas. Man būtu gribējies, lai šīs pusmiega stundas būtu bijušas ilgāk. Arī puisietim ne vella negribējās celties, jo tā taču ir tik izdevīgi! Tik izdevīgi, tik patīkami ik pa brīdim saņemt maiguma impulsus. Pusmiega miegos vari nekautrēties no sevis. Kad piecēlāmies, tad gan sabijos. Tad vairs ne tuvu nebiju tas, kas esmu. Palika trakoti bail no sevis, no viņa. Īsti nezināju, ko teikt, katri vārdi likās muļķīgi. Žēl, ka tā, žēl, ka tādu stundu burvību var samīcīt ar dažu vārdu. Pilnīgs samulsums. Tomēr visi kopā devāmies pa savām transportpieturām, pusietis pavadīja mani līdz manējai, pavisam miermīlīgi iesēdināja mani 17. trolejbusā un prom biju. Saprotams, kad vēlāk iegāju savā draugiem.lv profilā, pie statistikas parādījās arī viņa vārds. Tā arī teicu viņam, ka tas nez kāpēc nemaz nepārsteidz. Vārds pa vārdam kaut ko runājām, tad man bija kaut kur jāzūd kokos. Ā, svārkus šūt. Jā, tā, lūk. Teicu "čau" un nodevos darbiem. Viss. Stāsta beigas. Tavā sakarā šo stāstu te gribēju. Tās stundas atbrīvoja. Mazuliet. Vismaz uz to brīdi. Nedomāju par Tevi. Un arī na par puisieti, arī ne par sevi. Par maigumu, par piekļāvību, kā tas var spēlēties. Vai arī būt kā suns, kas uzticīgi glaužas pie kājām. Torīt tāds gribēja būt tas puisietis. Viņam akurāt sanāca. Ar Tevi gan nē. Tev ir periodiskā pakļaušanās. Kad to vēlies Tu. Tava vienpatība. Var jau būt, ka man tur nav ko lauzties. April 4th, 2009:
atcerējos, ka savulaik pirms aizmigšanas mēdzi mani apķert ap vēderu, pievilkt sev tuvāk un tā aizmigt. naktī mēdzu pamosties no tā, ka esi apskāvis tik cieši, ka ne īsti paelpot. mēģināju kaut mazulietiņ atsvabināties, bet parasti pamodies, vēl apskāvi, iedevi buču un ieslīgi tālāk miegā. tādas, lūk, atmiņu ainas. priecājos. ai, tur pat nav par ko bēdāties! ir prieks, prrrieks. gaišas atmiņas. nekādu sēru un citu bēēē. nu lab`, vakar gan vienā brīdī gan salūzu. superkompānijā spēlējām kārtis, triecām jokus un visvisādi citādi gurķojāmies, bet pietiek ar vienu dziesmu, pietiek ar smaržu - kā izrādās. Bija Ozija Paranoid. Tavējā, ne? Un smarža. Bet nu neko. Parunājāmies skype. Aizvien tas pats secinājums - vajadzētu satikties. Puik, gribas pie Tevis. Kaut vai tāpat vien. March 31st, 2009March 30th, 2009:
pavasaris, saule, mūzika. pat nejūtu vajadzību Tev zvanīt, sazināties. Tik brīžiem. Var jau būt, ka beidzot Tev izdevies mani tiktāl sāpināt. Pietiek noklausīties atsevišķas dziesmas, pietiek ieraudzīt bildi. Datēta ar 27. septembri. Tad mani mīlēji. Tad vēl bija pilnīgākā tikšanās eiforija, vēl aizvien dzīvojies atpakaļatgriešanās svētkos un ķēri visu labo, ko dzīve piespēlēja. Tā viena bilde par daudz saka. Pārāk runātīga. Mirklis, kad gulējām uz asfalta, nostatījām fotoaparātu uz taimeri. Negaidīti noskūpstīji mani. Bilde ar pārsteigtu mani, ar tik pārliecinātu Tevi. Ka zini, ko dari. Ka tā tam jābūt. nezinu, kam ticu. apmātībai? mīlestībai? nezinu, kuru no šiem apvilkt. Current Music: those norwegians |
|