pēc definīcijas skumjaRecent Entries | |
|
You are viewing 25 entries, 200 into the past March 30th, 2009:
man nav spēka, lai cīnītos. nav. nekādu solījumu, nekā. aizvainojums, sāpes, spēka izsīkums, likteņa ironija. nolūzu. nebija spēka asarām. turi acis ciet - klusi rit. bez skaņas, bez sejas izteiksmes. lai paliek. March 27th, 2009:
neesi satikts veselu mūžību, bet nez.. nesaku, ka ir tik traki. aprod laikam jau. vakar gan ļoti protestēju, ka vajag satikties. sarunājām rīt. bet man patīk ievirze. nē, ne nu gluži satikties un mīļi papļāpot. nē. karstāk. jā, jā - pavisam karsti. viens no svarīgākajiem punktiem, kas mūs savelk kopā. it kā Tu būtu magnētus sarijies - netieku vaļā. kopumā mierīga nedēļa. kas man tiešām patīk, saziņa nepārtrūkst, aizvien esmu Tev mīļā meitene. plāni nezūd. var jau būt, ka šī ir atelpa. viņudien teicu, ka redzēju Tevi sapnī. Gana erotiskā. Tu atļāvies teikt, ka mani gan redzi pussapņos, pirms aizmigšanas. ar piebildi, ka vajadzētu kādudien satikties. nu, mīlīt, it kā nezinātu, kas Tev aiz ādas!! :D tas pats, kas man. Ir parādības, kas nemainās. Savstarpējā patika un uzvilktība. Kaut kas Tevī ir. Ļoti. March 22nd, 2009:
man ļoti nepatīk, ka kļūstu skaudīgi nikna uz saviem draugiem. un tikai tāpēc, ka viņi ir laimīgi kopā, viņi visur kur dodas kopā un tā. un tad viņi jautā, kā mums klājas. man jau nepietiek drosmes pateikt. un nemaz arī nevajag. ja teikšu, kā ir, būs līdzjūtīgie skatieni. nu labi, viņi ir mani draugi, nozīmīgi draugi, bet paldies, šo gan negribu. nu nē. tāpēc turpinu uzklausīt viņu jūsmīgos stāstus, ko tik viņi nav darījuši, turpinu "kaut ko" atteikt par Tevi, lai vairāk nejautā. šodien gribējās uzbļaut, asarām būtu labpaticies šķīst, taču nē. noriju visu un uzklausīju. ir taču jāpriecājas, ka draugi ir laimīgi. :
atzvanīji. pat nebiju gaidījusi, tāpēc pavisam samulsu, tāpēc pavisam kaut ko dīvainu pateicu, bet atvainojos. Tu īsti nesaprati, par ko tad. Paskaidroju. Jautāju, vai nedusmojies. Tā ne īpaši. Pie vella, tas tomēr nenozīmē neko labu. Gribu būt brīva Tev, gribu Tevi skūpstīt un darīt priecīgu. :
tas, ko vakar izdarīju, tiešām bija stulbi. lab`, tagad pārlasot saraksti, neliekas tik traki. neko jau šausmīgu nepateicu. tik tas viens jautājums, kuram ļoti neveikls formulējums, kas visu sarežģīja. tomēr man bail, ka ar šo esmu pazaudējusi Tevi. iespēju Tev tuvoties. sajutos tā brīvi, it kā atkal drīkstētu runāt ar Tevi, kad vien vēlos. kaut vai trijos naktī. nu.. nebija laba ideja. nebija. vēlēttos, kaut neko nebūtu teikusi. jau likās, ka pamazām, pamazām atdzimsim. tas pēc piektdienas sarunas. protams, arī bija puņķi un asaras, atklāti teksti sejā, bet tā vajadzēja. bija ko pārdomāt. lai nepieļautu tās pašas kļūdas. bet eku-reku jau pamanījos vienu atkārtot. kaut kad jau iepriekš biju pamanījusies dzērumā visādas dumjības sarunāt. nu lab, šoreiz dumjības nesarunāju, bet vienkārši tas bija ļoti nelaikā. nu nedrīkst tā, nedrīkst. lūdzu atvaino, cilvēkbērn, ka es tā. pirmīt mēģināju Tevi sazvanīt. Vai nu nedzirdi, vai nevēlies runāt, vai es nezinu. Gribēju atvainoties. Zinu jau zinu, ka atkal tad Tev uzbāžos, nelieku mierā, bet.. lūdzu piedod. Es mācos no kļūdām. Cenšos. :
piedod, zaķi, negribēju Tev tikko uzbrukt. mazāk šampanieti, tad nebūs nekādu jocīgu jautājumu trijos naktī. nu fail, ka tā var. lūdzu piedod, ka es tā. nespēju īsā laikā adekvāti reaģēt. Tu brutāli novēlēji labnakti un izgāji no skype. uzreiz gribēju sūtīt Tev sms, sak`, atvaino, ka es tā, bet tad apdomājos. nē, labāk nē. ja jau tā izgāji, tad šobrīd it nemaz nevēlies neko no manis dzirdēt. lab, sūdā ar visu, bet nu gadās. lai nu kā, vakar runājām skype. daudz. un pa īstam. gāju gulēt ar lielāko smaidu, kādu vien varu iedomāt. un sapņoju. redzēju Tevi sapnī. skaisti. [viss, pietiek rakstīt. tāpat nekas sakarīgs neveidojas. promiles vēl uzdarbojas] piedo, zaķi, laikam pārāk mīlu. Tevi. March 20th, 2009:
puika mīļais, ar Tevi galīgi kaut kas nav lāgā. tiešām aiznekodarīt piedāvāju, vai nevēlies tāpat vien satikties, padzert tējiņu, parunāties. atteici, ka negribi mani atkal saraudināt. ja godīgi, līdz tam nebiju aizdomājusies, bet lai nu paliek. šodien nē. citudien. Tev nav labi. Ok, viens ir tas, ka ar skolu kādas tur problēmas. [solījies pastāstīt klātienē, kas par lietu] nepavisam nav pēc Tevis.. var jau būt, ka Tev tā tāda taktika, lai varētu Tevi ātrāk aizmirst - tā atbaidīt. bet tā... ne tač`! Tev nav labi, zebrai tumšā svītra uznākusi. Zinu, ka [sev] solījos, ka likšu Tevi mierā, netraucēšu ar saviem "komentāriem", bet man liekas, ka šoreiz nedrīkstu palikt malā. Jāparāda, ka tepat vien esmu. Var jau būt, ka šī iepriekš ir trūcis. Nebiju un domāju "es, es" līmenī. Sarunājām vēlāk tikties skype. bet atceries.. lēnām, ar mīlestību. :
Ir tik daudz mīlestības pret Tevi. Kliedzu. Lūstu. Līdz šim daudzmaz turējos, bet šodien - šodien nekā. Nesanāk tā būt. Darbojos, nokraujos ar visa veida darbiem. Tagad katru dienu kāds koris vai kas sanāk, pēc iespējas ilgāk nodarbinos, lai mazāk aizvirzītos domas. Bet arī nekā. Šovakar pat braucu no kora mājās. Pieturā stāvēja puisis, šķietami līdzīgs Tev. Ar to "šķietami" pietika. Tad līdzīgi sāka šķist visi. Visi apkārt. Vienam ir tas no Tevis, otram tas, vēl kādam - vēl kas cits. Saliec dzīvo puzli. Tikai Tu tur neparādies. Brutāli aizmuku ātrāk prom no draugu pasēdēšanas, metos prom uz kori. Nezinu. Vairs nebija elpas, smakšanas pazīmes. Nebraucu ar trolejbusu, bet gāju kājām. Cauri Bastejkalnam, Kronvaldparkam. Auksts, spēcīgs vējš. Mūzika. Cilvēki nāk pretī. Pētoši vēro, it kā man kas uz pieres būtu rakstīts. It kā viņi dzirdētu to kluso izmisuma kliegšanu. Es nezinu, kas notika, kāpēc tā pēkšņi salūzu. Manī ir tik daudz mīlestības pret Tevi. Un tik ļoti alkstu ar to dalīties. Redzēju Tevi sapnī. Mūs abus. Laimīgus, līdzās. Starp citu, pēc asarām pārņem miegs. Tāds salds. Tad gribas aizmigt. March 18th, 2009:
tik neloģiski liekas, ka esi skype onlainā, es esmu skype onlainā, bet tālāks kontakts neveidojas. nu neomulīgi. tāpēc paslēpu savu onlainu. tas pats jau sanāk arī, ja Tev ir ieslēgts telefons un man ir ieslēgts telefons. Taču ar to ir vienkāršāk tik tāl, ka esmu pamanījusies pie tā pierast. Viss. Šodien esmu par daudz teikusi. Tavu vārdu klusām neizlūgties. Klusāk, meitene. Jo tikai klusām ar mīlestību kas atmaigs. :
minci, turpini mani pārsteigt. nē, šodien ir klusā diena, bet tas nu tā. vakar vakarā sanāca mini saruna par tēmu "cimdi", bet tas tāds sīkums. šā vai tā pa starpai pamanījies pastāstīt, ko dari, kā klājas ūtētē. beigās novēlēju Tev labunakti, man atteici ar tekstu "labunakti, mīļā". ja es būtu tā, kas vecā "es", tad noteikti būtu atbildējusi kaut ko no sērijas "drukas kļūda?", taču nē. klusēju. lai tā arī paliek.. man gribas būt Tavai mīļajai. Ļoti vēlos. Acīmredzams.. kādā mirklī neesmu aizkūlusies ļoti tālu no šī apzīmējuma, statusa. Kādā brīdī esi tas pats cilvēkbērns, kurš mani mīlēja. Tas pats veidols Tev. Mēģini bēgt no tā. Starp citu, ko te pirmīt izdomāju.. labu laiku atpakaļ šopēcpusdien devos no skolas uz kādu transportu, gar centrālstaciju svilpoja tāds nikns, bet silts vējelis. gaišpelēkas debesis. kopumā - silta sajūta. izķeksēju no kabatas ipodu, uzliku autsiņas, ieslēdzu un.. mūsu dziesma. tā pirmā, tā, kas The Verve. Nekaunīgā skaļumā. Laba sajūta. Neticami labi bija. Smaidīju. Nezinu, vai par atmiņām, vai par to, ka tomēr kaut kur esi.. nezinu. Atļāvos Tev aizsūtīt īsziņu, ka nupat šī dziesma mani iepriecināja. Neko gan neatbildēji, bet tas nekas. Tik un tā priecē. Ļoti, ļoti ticu, ka atgriezīsies. March 17th, 2009:
Lielie tempi turpinās. Vakar kļuvu par emocionālo graustu. Profolaksei laikam. Sarunājām tikties un aiziet uz kādu filmu. Domāts - darīts! Pussešos pie foruma. Biju tur desmit minūtes pēc noliktā laika, jo, kad braucot uz kino, autobusam degungalā avārija notika, tāpēc satiksme nobremzējās. Bet ne par to. Ieskrēju kino, jau biji klāt. Sēdēji un bakstīji telefonu. Piecēlies, sasveicinājies. Bez satikšanās bučas. Par šo iepriekš domāju, kā būs, ko darīt. Biju izdomājusi neizrādīt iniciatīvu, neuzstāt. Ja vien nebūtu kaut kā automātiski izvairījusies, būtu ij satikšanās buča. Bet dies ar to visu. Kino. Bija vēl stunda līdz filmai, tāpēc izdomājām, ka jāapmeklē kāda no fc kafejnīcām. es taču uzsaucu. 6. stāvs. virs Rīgas riet saule. Tev aliņu, man rumu. Tā sēdējām, vērojām Rīgas jumtus un runājāmies. Par visu. Par to, kā iet, kā mammai, māsai, kas jauns, kā jaunais fotoaparāts. Jautāji, ko labu esmu sadarījusi, kā ar ģimeni un tā tālāk. Principā - nekas nebūtu mainījies. It kā. Kā gaidam vasaru, kad būs daudz gaišuma, kad varēs diennaktīm apkārt dauzīties. To arī. Man radās sajūta, ka aizvien to uztveram kā ko kopīgu, it kā mēs nebūtu dalāmi. Vēl aizvien. [tikko Ieva atrakstīja meilu. pavsaris gan jau drīz būs. es bez viņa viarāk arī nevaru. sāp visa labā puse un rok tirpst - da nez, ko tā ziema dara. ufff. un darbi nedarīti. fuj. gribas cukursaldu smaidu. siltu skāvienu. un skumjas skumjas acis] Saraudināja. Bet ne par to. Es par Viņu, par Tevi gribēju. Sēdēji man pretī, klausījies, ko tur murkšķu un tā. Bieži vien skatījies garām, jo tur tv, kurš rādīja filmu treilerus. Darīju tieši tāpat. Tā dumji sanāk. Vienubrīd gan skatījies acīs. Daudz. Un ar smaidu. Kā senāk mēdzi. Jā, jā - tieši tāpat! Atšķirība - pēc tam mēdzi saķert mani un iedot buču. Bet tik un tā.. tāds dzīvības smaids. It kā Tu būtu tas pats vecais cilvēkbērns, kurš mīlēja mani. Diesvienzin, kas ir tagad. Tomēr.. ir mirkļi, kad noticu. Noticu, ka jācīnās. Jācīnās, liekot Tevi mierā. Saprāta robežās. Nebija nekā skumjāka par filmu. Ok, muļķības, kas un kā. Bet tā apziņa, ka sēdi man blakus, ka tepat vien esi, bet nedrīkstu ne piedurties. Apkārt ir vēl cilvēki, bet jūtu Tavu smaržu. Nē, ne smaržas, bet smaržu. To pašu, kura vienmēr nomierināja bezmiega naktīs. Kad kārtējo reizi uztrausies no miega, ieelpo un sajūti. Jā, Tu esi tepat blakus. Tātad viss ir kārtībā. Tava siltuma smarža bija tepat blakus, bet pilnīgi neaizsniedzama. Protams, varēju jau ķert Tevi aiz rokas, sameistarot žēlo skatienu, bet saprotu, ka tā tikai aizgrūstu Tevi tālāk no manis. Ja jācīnās, tad klusi, nemanāmi, tik ilgi, kamēr iekarots. Un tā, lai Tu nemaz to nepamani. Protams, nekas neizgāja tik gludi. Arī filmai pienāk beigas. Attopos, ka tūlīt, tūlīt dosies savā virzienā. Vēl ieskrien Stockmannā pārtiku nopirkt, mani paķer līdzi. Čāpojam lēnām, ļoti lēnām uz pieturu. Neko daudz nerunājot. Šajā brīdī sevi nodevu. Nodevu, ka nekas, itin nekas nav kārtībā. Ka nespēju būt vienaldzīga, ka nevaru notikušajam paskriet garām kā nekam. Šoreiz pavadīji mani līdz pieturai. Vienmēr jau bija tā, ka es Tevi pavadīju, jo Tev katrreiz izdevās ieskaidrot, ka iepriekš Tu mani esi pavadījis. Jaukais cilvēkbērns - ļāvos Tavām mahinācijām. Teicu, lai ej uz savu pieturu, ko nu te daudz, bet teici, ka gribi pārliecināties, ka sagaidu autobusu. Stāvējām viens otram pretī, pa vidu soliņš un baltais iepirkumu maisiņš. Te vairs nemāku būt bezbēdu meitene, jo zinu, ka tūlīt Tu vairs nebūsi līdzās. Zin`, kamēr bijām kafejnīcā, sajutos ļoti labi. Ļoti mierīgi. It kā atkal miera sliedēs. Šeit, ārā, iestājās trauksme. Nekādi vārdi nenāk ārā, varu vien aizgriezt galvu prom, lai Tu neredzētu asaras - nodevējas. Jautāju otrreiz, kāpēc neej uz savu busu. Paklausīji un gāji. Tu aizvien nemāki. Neveikli izstomīji "lllai tev jauka.. nedēļa!" toutalī. viens gan nebija neveikli. uz atvadām noskūpstīji. pieri. uzticības zīme? aizgāji. nekādi luksofori, tuneļi, bet vienkārši planēji pāri ielai. ar visām aizsargbarjerām. Tev nav robežu. Tūlīt pat atbrauca mans autobuss, tūlīt pat atbrauca Tavs. Trešie, tik pretējos virzienos. tukšums. tukšuma grausti. gribu kliegt, kā vajag Tavu klātbūšanu. Cik bezjēdzīgas šķiet dienas, kad no rīta vairs nesaņemu "lai Tev jauka diena, mana saule! buča!" kā Tevis..trūkst. līdz izmisumam. līdz izmisumam. nedrīkstu kliegt, nedrīkstu. raidīju Tevi ātrāk prom, jo negribēju, ka redzi manas asaras. Pretruna. Gribēju vēl izjust Tavu klātbūšanu, bet baidos to pazaudēt pavisam. Tev nav jāredz asaras un skumjas. Bij Tava priecīgā meitene. Šodien kāds cilvēkbērns "uzcēla" augšā šo dziesmu, šo videoklipu. http://www.youtube.com/watch?v=mhxK2IOy Man Tevis pietrūkst, mans puika. Tukši ir naktī pamosties bez kaut kādas smaržas. Tikai ar atmiņu, kā bija. Man. Tevis. Pietrūkst. Klusē, meitene. March 16th, 2009:
sirds ir pilnāka kā varēju iedomāties. vēl šodien, braucot vilcienā trīs stundas, man bija laiks visu tā vēsi, bez uzslāņojumiem izkalkulēt. vēsi sanāca. ar domu, ka dzīvos un aizmirsīs. un viss. tā izdomāju, vēsi uztvēru. uztvēru pagātnē saku. šobrīd sirds pilnāka kā varu iedomāties. iepriekš prātoju, kam man Tevi vispār, kas no tā tiek. Neko konkrētu nevarēju nosaukt. Līdz ar to izsecināju, ka principā man no Tevis neko nevajag. Muļķības. Tevi nevar tā izskaidrot, izkalkulēt. Sapratu arī, kas ir skumjākā latviešu dziesma. Nē, nekādi tur Apvij rokas. Tavas mājas manā azotē. Vēl viens mirklis un tu aizlido, es tevi redzu, bet nezinu, kurp tu klejo. Tā. Smags skumjums. Viscauri. Jūtu, kā tas izaug cauri visam oranismam, kā veido šķiedras un tīklus. Skumjas sasien ķermeni. Vakar vakarā nenoturējos un aizsūtīju Tev ziņu. - Vai drūkstu Tev ko teikt? - Lūdzu. :) - Nezinu, vai tā maz drīkstu, bet man Tevis pietrūkst. Kaut vai tikai no cilcēcīgās puses. - Kādā momentā man Tevis ar`. - Aizejam kādudien uz kino? Es uzsaucu. - Ok. Tāda saruna. Īsi, pārāk daudz pasakoši. Kad pajautāju, vai drīkstu ko teikt, atbildēji nekavējoties, pat nepaspēju telefonu nolikt. Uz otro.. jau ilgāk. krietni. Biju domājusi, ka neatbildēsi vispār. Naktī no piektdienas uz sestdienu redzēju sapni. Bija vasaras diena, gaiša. Ne ļoti karsta. Tāda patīkami silta. Zvana telefons. Nepazīstams numurs. Otrā galā - Tavs draugs Andis. Jautā, kā man, kā mums klājas. Saku viņam, kas un kā. [šajā sapņa brīdī jau pārslēdzos uz citu pasauli, no kuras Andis "zvanīja". Lielbritānija. ejam pa ielu un sarunājamies] Viņa teksts: "nu bet kā, tas taču nav iespējams!! ne jau nu šajā gadījumā! jau gaidīju, kad ziņosiet par kāzām.. zini, meitene.. cīnies. cīnies!! aizejat uz kino. aizved viņu uz laukiem. bet galvenais - cīnies!" Nedrīkstu Tev neko teikt, nedrīkstu Tevi aiztikt, nezinu, kā cīnīties. Tāpēc sapnis iespaido. Uz laukiem jau sen kā Tevi solīju aizvest. Jā, mēs brauksim. To pats teici. Pat pēc visa šī ļembasta. Teici, ka uz laukiem brauksim. Man vajadzēja pie kā pieķerties, vajag atbalsta punktu, tāpēc uzticos sapnim. Amizanti, ka tas bija Andis - cilvēks, kurš pat īsti nezina manu vārdu. Auklēju telefonu kā tādu bērnu, neskaitāmas reizes dienā pārbaudu epastu. Gaidu. Iespējamība - praktiski nulle. Ir kā kuru dienu. brīži, kad neesi domās. tad ir viegli. nav nekādu emociju. Mēģinu izvairīties no apzinātas sevis raudināšanas, no asaru kultivēšanas. Man to nevajag. Tāpat pietiek, lai vēl apzināti izraisītu.. ē? nē. piedāvāju, ka varētu rīt iet uz kino. neko neatbildēji. vispār.. nav ne miņas no Tevis internetā. Tevi jūtu, bet nezinu, kur Tu esi. Zinu, ka Tev nav labi, neesi laimīgāks. Nezinu, kā būtu Tevi satikt. Kaut vai kino. It kā sēdi, skaties filmu un viss. Bet tomēr.. Vienmēr bijis tā, ka kāds saķer ķada roku, pasnauž uz pleca un vēl citādi piekļaujas. Tikai piekļaujas. Kā būtu tagad? Bail netīšām to izdarīt. Beznosacījuma reflekss. Ai, puika, kaut kas no manis pārāk ieķēries Tevī. Nav dabūjams rimties. Un, vai zini, no kā man visvairāk bail? Ka uzradīsies cita. Tad vairs nedrīkstēšu par Tevi cīnīties. toutalī. March 14th, 2009March 13th, 2009:
cik mierīgi sanāca.. pat aprunājāmies iekš skype. biju domājusi gan tikai aizsūtīt dziesmu un viss. jau kādu nedēļu stāvēja, vislaik piemirsu, ka jāaizsūta. dziesma gan bija veiksmīgi paspējusi pazust, teici, ka nekur nesteidzies. un sāki stāstīt, kā Tev šodien gājis. šššš.. Jautāji, kā man, kas jauns. Ššššš. Nebiju gaidījusi tādu runāšanu. Pats izrādīji iniciatīvu. Necenšos Tev pārāk daudz ko jautāt, jo man ir bail uzstāt, bail Tevi nomākt, jo - kā saprotu - tā nomākšana ir viens no iemesliem, kāpēc neesam vairs vienā veselā. Tev vajadzēja brīvību. Devu. Ja vēlēsies, runāšu ar Tevi. Bet nemēģināšu par katru cenu "kas, kā, kāpēc tā". Netipiski man, ne? Taču vienmēr tā uztraucos par Tevi, vienmēr. Laiks rādīs, kā būs. Šodien esot bijis ne darbā, bet skolā. Nokārtot parādus no nedēļas, kad slims nogulēji mājās. Tā gan. Ticu. Cerams, ka nokārtoji sekmīgi. Man pietrūkst Tevis, bet nevaru un nedrīkstu to skaļi paust. Ar Tevi ir miers. :
bija sarunāts tikties. protams, ka nekas no tā nenotika. intuīcija jau iepriekš teica, ka netiksimies. šodien ne. taisnība vien bija. teici, ka Tev bijusi gara un grūta darbadiena, tāpēc vēlies doties mājās un atpūsties. ne man tiesāt un spriest, cik no tā ir taisnība vai arī, ka vienkārši nevēlies mani satikt. tā nudien nav mana darīšana. pie reizes pajautāju, kā Tev klājas. Atbilde: "ja godīgi - sūdīgi". viss. bez vārdiem. man šķiet, ka nedrīkstu tālāk Tevī iejaukties. protams, nevarēju nepajautāt, vai tās kādas lielas ziepes, nepatikšanas vai vienkārši slikts garastāvoklis. Teici, ka kopumā sūdīgi. Nekādas ziepes nedraud, bet visādi citādi labi nav. Ai, puika.. šis īsumā. vairāk nekā. pamazām. šķiet, nemaz vairs Tevi nesaprotu. March 12th, 2009:
šodien. nekā. rīts tukšs. skola. viss pārējais. mierīgi un nekā. līdz pusdienlaikam. tikai pusdienoju, tikai secināju, ka nav garšīgi, līdz ne no šā, ne no tā asaras. pat nedomāju tobrīd par Tevi. un tad, protams, panesās. skumjās domas atkal bija klāt. devos atpakaļ uz skolu, tuvu izmisuma robežai, tuvu. viena lekcija nenotika, tāpēc pēdējo pacēla uz augšu. mums bija jāzīmē visai ķēpīgs ornaments, ko arī pusotru stundu darīju. nezināju, ka tas var būt tik nomierinoši. sākumā sapūtos, ka ko tādu liek darīt nedēļas pēdējā lekcijā, bet nē. dikti nomierināja. šodien uz e-pastu atnāca ziņa, kurai saņēmējvārdā bija Tavs vārds/uzvārds. tātad no Tevis. izbijos, ja godīgi. bail vērt vaļā. tajā biji "atbildējis" uz vēstuli, kuru aizsūtīju Tev otrdien vakarā. Tā ar stāstu par likteni, kā man vecmamma stāstīja. nebija ne vārda no Tevis. atsūtīji bildi. pirmdienas, kad sēdējām kafejnīcā. teici, ka esi atsācis staipīt fotoaparātu līdzi, lai ķertu mirkļus. noķēri mani. tagad man ir tā bilde. protams, šādu atbildi varu visvisādi interpretēt, sak, cik daiļrunīgi, taču nē. vienkārši atsūtīji man bildi. ja godīgi, nav nekādu emociju. bilde. kautri smaidu Tev un maisu tēju. nolēmu atbildēt uz šo ziņu, sakot paldies par bildi un pie reizes apvaicājotes, vai rītdiena vēl pastāv spēkā. es zinu, ka tā nav labi, nav labi atgādināt, bet ko nu vairs. šā vai tā - šīs dienas kopš otrdienas neesmu devusi ne ziņu. arī šī īsti nebija nekāda ziņa. apmēram tā, it kā pajautāt pretimnācējam pareizu laiku. viss. nav un nebūs viegli. par Tevi atgādina smaržas. nē, ne nu gluži tās, kas flakonā, nē. kaut vai atsevišķi cigarešu dūmi. ne visi. [lai gan neticu, ka māku atšķirt to tur zeltīto marlboro no, teiksim, jebkurām citām] zinu, kā Tu tad smaržoji. pirmas brītiņa tepat mājās iečāpoju vannasistabā, kurā kāds tikko bija mazgājis zobus. smaržo pēc Tavas zobupastas, Tavas vannasistabas, lai gan lieto Sensodyne, kas pavisam noteikti nav šeit. var jau būt, ka tikai prāts liek visur sasmaržot, atgādināt. lai gan.. pat telefonā īsziņas neskatos. lai neskumdinātu, lai nedomātu, kāpēc bija tā, kā bija. starp citu, šeit rakstot, man tas tā neatsauc atmiņas ar skumju nokrāsu, tās atmiņas ir gaišas. šeit uzrakstot, pēc tam nebēdājos, neskumstu. katrā ziņā - paliek vieglāk. tagad būs jādodas gulēt, jo ir nogurums un šausmīgs drebulis. kā izskatās pēc visādiem internetresursiem, šovakar neesi mājās. gan jau uzdzīve. nē, es nebēdājos, ka neesi aicinājis mani līdzi. Tev tā vajag. tāpat zini, ka neturu uz Tevi ļaunu prātu, neesmu dusmīga. Nav jau par ko. Teicu šo Tev, vēl teici paldies. Augstu to vērtē. Arī zinu. Bet tagad - pie miega. Zini, ka vēlu arī Tev mieru un miegu. Pat ja nesaku to skaļi, vienmēr nodomāju Tev gaišas domas. Tad sirds paliek mierīgāka. March 11th, 2009:
nu ko, mincīt. visu vakaru ļoti labi turējos. tā smaidīgi, smējos. tiešām smējos. bet uznāk klikšķis. klikšķis un viss. un panesas raudas, sirds sadumpojas un viss. neko nepadarīsi. redzu, ka visu vakaru esi skype online, kas ir Tev neraksturīgi. gribas vismaz uzsist uz pleca, kaut kādu ziņu padot. gaidu brīnumu, ka pēkšņi viss būs kārtībā, ka runāsim atkal kā senos laikos. kā vēlos, kaut atrakstītu kaut ko no sērijas "heihei! kā iet kas jauns? :)" kā gaidu.. redzēt Tavu vārdu, kuram blakus zaļš ķeksītis. un nesaņemt ne ziņu, ne mājienu. šodien vispār.. telefons zvana daudz un bieži, skype logā arī visu laiku parādās jauni ziņojumi. bet neviens... neviens nav tas. katru reizi satrūkstos, ka, ja nu tas esi Tu? [un tikko skype izdarīja māņu gājienu, ka kāds man raksta. neviens neraksta] nav iespējams izlūgties asaras, lai nebirst. viņām pašplūsma. uznāk, kad vēlas. ne aicinātas, ne sauktas. negrib stāties. negrib. negrib, negrib. varu tām lūgties, bet šīs jau negrib. turpina pašplūsmu. un Tu, sirds? :
nevaru iedomāties vēl skumjāku mūziku par cocorosie. šodien tā pagadījās. turos, nerakstu Tev. ikreiz, kad telefons novibrē, raustos. ja nu? ja nu zvani, lai lūgtu, lai aizbraucu pie Tevis? bet nē. tad jau siena būtu pretimnākošāka. vibrē salīdzinoši bieži, tik no Tevis klusums. Man ir sasodīti auksti. sevis pārliecināšana, ka šis ir tikai uz laiku, īsti nedarbojas. izplūstu asarās. es zinu - tā nav labi. sacīji, ka Tev nepatīk redzēt mani raudam. bet es būšu stipra, ne uz vienu pusi neplēsīšu, kā man sāp, kā sirds kliedz pēc Tevis. nedrīkstu to izrādīt. nedrīkstu par Tevi ne ieminēties. Ja mīlu, man tas jādara. Varu tik klusiņām pie sevis. Nekad iekšā nav bijis tik trausli. Tevī ir tik daudz pretrunu, Tu cīnies. Pats ar sevi. Man tur nav vietas. Lūdzu neļauj man tur šobrīd iejaukties. Labs ir - sarunāts piektdien tikties un izklaidēties. Vai nav savādi? Mēs nemēdzām tā darīt. Kopā. Bet tagad - jā. Tagad tiekamies piektdien. Lūdzu neļauj man kādā brīdī parādīt vājumu, es negribu, lai redzi manas asaras. Un zinies.. šādi man paliek vieglāk, ja uzrakstu. paspēju visu ko pārdomāt. Tu, svārstīgais cilvēkbērn. Varbūt esi vēl par jaunu. Nezini īsti, ko no manis gribi, ko vispār vēlies. Varbūt esmu pārāk uzbrūkošia. Vakar te saķēri manu roku, te kā sadzelts atrāvi. Te karsts, te ledains. Brīžam nav ticības, bet ceru uz to labāko. Liktenis gana izjokojies. Vienlaikus ticu un neticu, ka reiz būsim atkal. Neticu, jo pēdējos mēnešus esi tā vairījies no manis, dzenot izmisumā. Tās pēdējās agonijas, tie bija izmisuma soļi. Kas arī noveda pie šāda rezultāta. Vai tā vaina - nezinu. Varbūt tā vienkārši bija jānotiek. Ticu, jo vēl vakar uz atvadām noskūpstīji man pieri, jo iepriekš, kad braucu pie Tevis ciemos, Tev telefons pēkšņi atteicās pieņemt zvanus, Tu nevarēji atnākt man pretī uz pieturu sagaidīt. Bija norunāts, ap cikiem varētu būt, taču autobuss brauca ļoti ātri, tāpēc ierados minūtes divdesmit pirms aptuveni noliktā laika. Atceros Tavas izbrīnītās acis, kluso "ūū!", slapjo buču un ar fairy noputotās rokas vismaz līdz elkoņiem. Tobrīd steidzi mazgāt traukus un berzt katlus, un uzpucēt virtuvīti. Pat biji aizgājis uz veikalu pēc kā ēdama [lai gan labākajā gadījumā Tev ledusskapī bija alus un piens]. Bet zinu, ka iepriekš, kad vēl sakari strādāja, jautāju, ko Tev atvest. Neko konkrētu neatbildēji. Bet man visupirms bija ideja aizvest kaut ko no augļu nodaļas. Mēģināju pa Tavai loģikai izfunktierēt, ko Tu neatstātu neapēstu. Ja vestu, teiksim, apelsīnus, tir tur tā arī paliktu, ja neviens Tev nenomizotu. Tātad neder. Ābolus vai kaut ko tikpat defaultu negribējās vest. Neuzrunā. Kopsaucējs šim visam pa manai rotai sanāca vīnogas. Pa ceļam man nav jēdzīgas bodes, kur tās iepirkt, tāpēc šī doma atkrita. Domāju tālāk. Kas vēl būtu tāds ne sevišķi smagi apēdams [i mean, gaļa], garšīgs. Tāds, kas iederētos mūsu vakarā. Saldējums! Protams! Tik.. skāde. Pie Tevis no manām mājām jābrauc teju stunda, saldējums būtu izkusis. Arī ideja atkrīt. Pa dienu biju ciemojusies pie Lindas. Cepām grauzdiņus un dzērām ingveralu. Veikalā nebija Salitos, tāpēc nācās pirkt alu.Taču to šeit tuvumā nekur nepārdod un dizein vai arī būtu to vedusi. Ēdamu taču teicu! Beigās izdomāju Tev aizvest zobārstu mīļākās konfektes - "Zelta teliņus". Domāts - darīts! Veikalā gan bija tikai knapa saujiņa palikusi, bet ar to bija gana. Kāpēc tā stāstu par visādām kaut-kā-garšīga variācijām.. ierados pie Tevis, ieraudzīju iepirkuma maisiņu, ielūkojos tajā.. un tur bija i saldējums, i vīnogas, i salitos. vārds vārdā. Tas bija skaists vakars, mierīga nakts. Vēl nekad nebiju tik labi pie Tevis gulējusi. Tovakar izjutu, kā smaidi man. Puika mīļais, cīnies. Izcīnies. Tu zini, ka vari man uzticēties. Pat ja sirds ir kliedzoša, tā uzticas. Vēl jo vairāk.. mīlu Tevi. Turies. March 10th, 2009:
kā tukšums sāpēs. jau tagad. šodien satiku Tevi, mēs runājām. Ne daudz, jo biju izrāvusi Tevi ārā no jaukās pasēdēšanas. Klupdamkrizdama skrēju uz turieni. Lai redzētu, satiktu Tevi. Mierinoši. Nudien. Tik sāp. Kā sapratu, vēl var būt, ka ir kas glābjams. Pats teici, ka šis nav "nē". Tev vajag laiku. Lai pabūtu tāds, kāds biji pirms manis. grūtākais būs nezvanīt/nerakstīt Tev. līdz šim tas bija tik organiski. bet pati saprotu. ja gribu atgūt, tad jādod Tev miers no manis. jāpārtrauc Tavs moku kambaris. protams, pirmā reakcija ir "nē, tač nelaidīšu tā vienkārši, fiziski nespēšu!!", bet tā padomāju.. ja mīlu, tad atlaidīšu. pārcilvēciski, bet nav variantu. ir.. savādi. ir tukši. atrauts skābeklis. bet teici, ka piektdien tiksimies. iesim izklaidēties. un tā, ka saka visu otram sejā, ne noklusē. lūdzu neaizmirsti to. :
Saka, ka, ja cilvēks skūpsta pieri, tā ir uzticības zīme. Tu tā darīji. Vēl pirms nedēļas sēdējām viens otram pretī, Tu biji aizvēris acis, atglaudu Tev matus, skūpstīju. Pirms tam mūždien nevarēju saprast, kurā brīdī Tu smaidi, bet kurā - smīni. Tad pavisam noteikti zināju, ka smaidi. Silti. Sev un man. : un tomēr tomēr tās bildes ir pagātnē. kopš vakardienas. viņš mani mīlēja. to es zinu, to es jutu. tukšums, aukstums, pat mūziku negribunegribu. sarunājām, ka vēl būs kārtīgi jāizrunājas. ne nu vairs gluži "laimīgi kopā" statusā. to nokavējām, lai gan teicu - ai, kā teicu! -, ka, mīļais, mums ir jāizrunājas. kaut kas nav īsti tīrs. sabiezinātas krāsas, Tu aizvien pārņem mani ar savu esību. savu veidolu. savu tumšumu. pietrūkst Tavu roku, kas steidz sasildīt manējās. kā tajos brīžos mēdz izlīst no savas aizsargčaulas. gribējās ticēt, ka šī beigas būs jaunā sākums, bet tas bija vakar. tā domāju vakar. es zinu, ka pēc mūsu tikšanās aizgāji uz bāru un vienkārši piedzēries. un tad teici, ka kādreiz mani mīlēji. ļoti. Tu saki, ka Tev laiks atgriezties vecajā ādā, kāds biji pirms manis. Man negribas to pieņemt, ne par ko pieņemt, jo sacīji, ka mana klātbūtne maina Tevi. Ar gaišām domām. Vēl pirmīt, vēl tik tikko tā teici.. daudz kas palika nepiepildīts. aprāvās nesācies. nepateikts. un tomēr, kas modina cerību.. jautāju, vai tas nozīmē, ka mēs pavasarī nebrauksim uz Tallinu, vai vasarā nebrauksim uz maniem laukiem? Un Tu.. "to es neteicu". Tava vismīļākā meitene. March 8th, 2009: tam apr godu neviena šobrīd nav mājās, tāpēc varu atļauties jo skaļi klausīties mūziku un dziiiedāt līdzi. situācija brīžam liekas pavisam nepavelkama, bet pats spožākais, ka nav ne jausmas, kāpēc tādas situācijas rodas. šonakt izdomāju. tiesa, ar viņa palīdzību. tātad - ņem visu vieglāk, meitēn, un pārstāj taisīt problēmas tur, kur to nav. taisnības nostiprināšanai skatos bildes. ja kaut kas te būtu tā for fun, tad nebūtu tādu bilžu. aizkustinošu. smaidu un gaidu pavasari, kad atkal varēsim kur nebūt rauties ārā, līst pa ne sevišķi atļautām taciņām un tā tālāk, un tā tālāk. :) brauksim pie manis uz laukiem, runāsimies ar brāli [liekas, ka viņiem būtu jāsaprotas itin labi. kā nekā - man mīļākie vīrieši], būs gastronomiskās izvirtības, visa veida sirojumi, filmu skatīšanās un citas sazvērestības. Jā, mīļais, Tev būs jānoskatās vakar pieminētās B. Dž. dienasgrāmatas. :D Nedomāsim par ikdienu, būsim sev. Mīlēsim ilgi, silti, ar bezcerīgo maigumu. Būs Tev tā meitene, kuru iepazini, kura šobrīd ir iesnaudusies, ne īsti viņa. būs. apsolu. July 29th, 2008: nu lūūūdzu aizvediet mani prom no pilsētas, labi patālu, kur klajumi, kur vēji, kur stihijas. ļaujiet izbrēkt visu sirdi, kas fucking pilna ar draņķiem, ļaujiet nopīpēties pirmoreiz mūžā tā, ka bimba nāk nemetoties. aaizvediet. tagad. negribu visu vakaru klausīties wham - club tropicana!!!!!! May 12th, 2007: 2007. gada 6. februārī, plkst. 23:25 "Laika mirkļi šonakt tik nesteidzīgi rāmi, ka ne pamanīt tā ritējumu vispār. Šķiet, pasaule iepeldējusi citā dimensijā. Jā, varbūt mani šobrīd fiziski plosa aukstums un drebuļi, seja top karsta, bet iekšā tik un tā silti. Silti un klusi. It kā mazs, nupat piedzimis dūnu putnēns tur ieritinājies un aizmidzis. Silti viņam, silti arī man. Jau atkal esmu atstājusi vaļā aizkarus. Tas lai vērotu tos brīnumiņus, kā arī tāpēc, lai man būtu jel kāds apgaismojums. Starp citu, tie brīnumiņi ir pārsteidzoši! Šķiet, tie pie loga mazliet sabremzē, pieplok tuvāk rūtij un mēģina ieraudzīt šejienes brīnumus. Kā miega peles nāk ciemos. Jā, vēl kas! Ir taču klusums... bet dzirdu sniegpārslu simfoniju. Katrai pārslai savs dziedājums, bet visas tā saskan! Izcila mūzika. Gribētos mācēt elpot vēl klusāk, lai varētu vairāk izjust mūziku, bet sāku elpu uztvert kā pašsprotamu - arī taču dabas bērns! Šodien iepazinu dīvainu puisi. Pat nezināju, kā viņš vārdā, bet ~ pirmais, ko viņš izdarīja (t.i. mēs) --> izdauzījāmies pa sniegota paugura nogāzi. Kurš kuru! It kā viss sākās vienkārši ar kūleņošanu lejup (kur neviens negribēja būt pirmais), tad sanāca tā, ka nokūleņojām abi kopā. Ar domu, ka pārveļas viens, tad tam pāri otrs.. Īstas sniega kaujas! Pēc tam abi balti kā..sniegalāči(?) smējāmies un tīrījām viens otra virsdrēbes. Patiesi. Patiesi skaisti. Rodas sajūta, ka esi atradis sev brāli. Brāli, kurā drīksti uz mazu mirklīti mazulietiņ iemīlēties. Kā māsa. Labnakt, mīļie! plkst. 23:40, skanot simfonijai" Šo te vēstuli(?) atradu, pārcilājot mantas. Lai vai kā, tas bija bezgala skaisti. Current Music: Air - Somewhere Between Waking and Sleeping March 18th, 2007: made in china patiesības labad atzīšu, ka nezinu, vai sevi kaut mazlietiņ ienīstu vai tomēr ne. nē, neienīstu. drīzāk mēdzu sakaunēties par savu būtību. lēta. esmu pavisam lēta. lēta un spoža. tik labprātīgi [un labpatikā] izgrozos apkārtējo priekšā, uzvedos kā lēta koķete. kaitinoši. kaitinoši, jo man tas pat patīk. bet sāpīgi, jo apzinos, ka šādi izspēlējos, izspēlējos ar cilvēka jūtām, ļauju cilvēkam sapņot, bet jau nākamajā brīdī pati savām kājiņām samīdu viņa sapnīšus. bezgode. kur paliek sirdsapziņa? nē, patiesībā sirdsapziņa nepārtraukti kunkst un pretojas šīm darbībām, tā mēģina mani labot, bet diez kas tai nesanāk. tās sāpes paliek tikai mana prāta apziņas līmeņos. tik vien kā apzinos. lai man piedod cilvēks. bet tam pat ir iemesls, kāpēc tā mīdu. nē, negrasos meklēt attaisnojumus. gluži vienkārši apzinos, ka neesmu tā vērta. esmu lēta un spīguļojoša mantiņa. a`la Made in China. |
|