cik mierīgi sanāca.. pat aprunājāmies iekš skype. biju domājusi gan tikai aizsūtīt dziesmu un viss. jau kādu nedēļu stāvēja, vislaik piemirsu, ka jāaizsūta. dziesma gan bija veiksmīgi paspējusi pazust, teici, ka nekur nesteidzies. un sāki stāstīt, kā Tev šodien gājis. šššš.. Jautāji, kā man, kas jauns. Ššššš. Nebiju gaidījusi tādu runāšanu. Pats izrādīji iniciatīvu. Necenšos Tev pārāk daudz ko jautāt, jo man ir bail uzstāt, bail Tevi nomākt, jo - kā saprotu - tā nomākšana ir viens no iemesliem, kāpēc neesam vairs vienā veselā. Tev vajadzēja brīvību. Devu. Ja vēlēsies, runāšu ar Tevi. Bet nemēģināšu par katru cenu "kas, kā, kāpēc tā". Netipiski man, ne? Taču vienmēr tā uztraucos par Tevi, vienmēr. Laiks rādīs, kā būs.
Šodien esot bijis ne darbā, bet skolā. Nokārtot parādus no nedēļas, kad slims nogulēji mājās. Tā gan. Ticu. Cerams, ka nokārtoji sekmīgi.
Man pietrūkst Tevis, bet nevaru un nedrīkstu to skaļi paust. Ar Tevi ir miers.