Tāda kā nodevēja un vīlusies sajutos. Tā - sevī vīlusies. Saslēdzos, cenzēju visu, ko saku un tā tālāk, un tā tālāk. Nemāku, nu nemāku vairs būt tā brīvā meitene, kas smej un dej par visu, kas apkārt, kas ar to māk citus celt augšā! Laika man gana bijis atžirgt, kaunējusies būtu. Dusmošanās uz sevi nelīdz, jo vairāk tāpēc, ka man ir bail kāpt kam pāri. Ja nekāpšu, nekas jau nemainīsies. Vēl vairāk bail, ka cilvēkbērns šo nesapratīs - nemaz negribas viņu pazaudēt. Vai no ādas jālien ārā, kā gribas būt tai, kas esmu - bez slēpņiem.
Sanāca tā, ka sestdienas vakarā pie viņa aizbraucu [tas ir, vispirms gājām uz koncertu], bet šorīt no rīta tik braucu mājās. Bet šausmīgmīļi. Divus vakarus pēc kārtas mēģinājām skatīties raidījumus/filmu, tālāk par pusstundu netikām. Nē, nepārprast. :D Par laimi/diemžēl šorīt viņš devās uz praksi, būs prom desmit dienas. Tad manīs, kas notiks ar telefona rēķinu. Jāmēģina neiespringt.
Negribu savas dumjības pēc saķēpāt cilvēciskās attiecības - jebkādas. Nemāku tā normāli komunicēt. Dot saprašanu.. dodiet saprašanu, lai varu būt cilvēks, ne butaforija.
Rīgā pirmo ieraudzīju to pašu 16. autobusu. Nemainīgi.