atcerējos, ka savulaik pirms aizmigšanas mēdzi mani apķert ap vēderu, pievilkt sev tuvāk un tā aizmigt. naktī mēdzu pamosties no tā, ka esi apskāvis tik cieši, ka ne īsti paelpot. mēģināju kaut mazulietiņ atsvabināties, bet parasti pamodies, vēl apskāvi, iedevi buču un ieslīgi tālāk miegā.
tādas, lūk, atmiņu ainas. priecājos. ai, tur pat nav par ko bēdāties! ir prieks, prrrieks. gaišas atmiņas. nekādu sēru un citu bēēē.

nu lab`, vakar gan vienā brīdī gan salūzu. superkompānijā spēlējām kārtis, triecām jokus un visvisādi citādi gurķojāmies, bet pietiek ar vienu dziesmu, pietiek ar smaržu - kā izrādās. Bija Ozija Paranoid. Tavējā, ne? Un smarža.
Bet nu neko. Parunājāmies skype. Aizvien tas pats secinājums - vajadzētu satikties.
Puik, gribas pie Tevis. Kaut vai tāpat vien.