lai tik sper mani nost visi zibeņi, bet nu netieku, nu netieku un viss vaļā no tā veidola, kas grib bezkaunīgi koķetēt un amzierēties. kas reiz pie tā pieradis, tam no tā tik viegli neatrast. un varētu jau tagad minēt, ka tas mēdz novest ne pie tā priecīgākā, bet nu.. vajag. :) jā, gribu uzvilkt kleitiņu, svārciņu, smuku kurpīti, sakrustot kājiņas un smaidīt šīssaules piemīlīgākos smaidus. un dulloties. izvērt lietussargu otrpus un gaidīt, kad tas sadomās planēt.
šorīt grūti nācās piecelties uz rīta vilcienu. visupirms svētdienas vakarā apsaldēju apakšstilbus un tad naktī nevarēju aizmigt, jo sāp taču traki. sešos cēlos un prom uz vilcienu ar visu milzīgo alpīnistu somu [100l, ja?]. tā kā vilciens pustukšs, noliku to sev blakuskrēslā. konduktore - gatavais rausis - uzreiz sāka brēkt, ka šito jāceļ augšā. ha, pacel! un viss, lika svētu mieru. pēc kāda laiciņa nosēdēt vairs nekādīgi, tāpēc izpakoju no somas sarkano adīto šalli, izveidoju no tās "spilventiņu" un likos gulēt. kādu pusotru stundu no četrām nogulēju.
un brīžiem man šķiet, ka vilcienā esmu piedzimusi vai kaut kā tā. ja pavisam godīgi, tad man nepatīk braukt ar vilcienu, bet kaut kā ir tik tālu saaugts, ka vairs nekur. tāda vajadzība būt ceļā.
vispār jau koķetēriešanās tāda marmelāde vien ir. mirdzošas acis gan.. aha. :) jāāā!!