blāblāblā, vajadzētu atņemt internetu, telefonu, aizmirst visas adreses un durvju kodus, izskrāpēt acis, nocirst pirkstus, aizštopēt ausis, i tad būtu miers. nevienu netraucētu un neviens nevarētu dusmoties tāpēc. ka draugs no manis nekāds.
toties svētdienas rīts bija kaut kas mistisks. vienā jaukā mirklī tā ap septiņiem no rīta attapos sēžam ar vienu puikiņu gandrīz tukšā 5. tramvajā, ceļā uz Mīlgrāvi. dziedājām cauri visu dziesmsvētku repertuāru. nēnupasmukojau.. 1. tenors un 2. alts. :D kādā brīdī gan man tas sāka nepatikt, jo jutu, ka mēģinu viņu savervēt, lai nāk dziedāt. nav jau nav tas nekas slikts, bet enīvei - tā ir vienīgā dimensija, kas mani uztrauc.
un man nepatīk, ja manis dēļ puiks iztērē pēdējo latu [jū nou, NOPĒRK ŠOKOLĀDI, kuru simtu gadu nevajag], kā dēļ viņam tagad būs jābrauc mājās par zaķi. tizli un riebīgi.