Ahoi!
Pirms kādām trim, četrām dienām, tai dienā, kad puspiecos no rīta zvanīji L jaunkundzei, pamanījos noķert pamatīgu fail. Nebija ne jausmas, ka Tu varētu zināt šo cibu, bet nu redz, gadās. Šķita, ka cibas nelasi kā tādas, kur nu vēl šādu te atrast. Kā?!? Nu lūk, tā aizvien paliek mīkla.
Pirmā reakcija - saķert galvu, klaigāt "fail!!!!", pārsmieties pašai par sevi un tā tālāk, un tā tālāk.
Bet nezinu, varbūt tik traki nemaz nav. Neteiksim, ka esmu sajūsmā par šo faktu, bet kā ir, tā ir. redz, gabals arī nav nokritis, tātad - labi.

Šonedēļ skumjas par pilsētas pamešanu. Gribētos šejienes rudeni, izošņāt pēc āboliem smaržojošos mazdārziņus, nepazaudēt cilvēkus un asociāciju dziesmas. Gribētos šonedēļ austiņās Grēviņa miermūzikas un bez steigas plūst pāri pilsētai. pat ja esmu Rīgā, vēl visu nedēļu būšu Rīgā, man JAU šejienes pietrūkst.
un man nepatīk tā doma, ka Tu šo varētu kādudien izlasīt, jo tas nozīmē, ka nemaz ij nedrīkstu tagad pīkstēt, kā gribu asociācijdziesmu saslēgt kopā ar asociatīvo vidi un laiku.
nepārtraukti ar kaut ko pilna, pēdējā laikā visvairāk ar tukšumu. tā kaut kā.
salieku aipodā jaukdziesmas un gulēt bezsapņu miedziņā.