Garastāvoklis:

exhausted

Īgns ņurdiens
Man nepatīk, ka arī it kā tolerantās sabiedrībās pastāv tāda lieta kā "pieļaujamie mērķi", par kuriem drīkst ņirgāties. Kaut kā nomācoši, kad vēlme pēc pretinieka, kuru "klapēt", izrādās lielāka nekā vēlme to padarīt par līdzīgi domājošo. Cilvēki nemēdz ieklausīties tajos, kas par viņiem ņirgājas.
Vēl pārāk bieži pēdējā laikā dzirdēts "kaut šitie pajoliņi nosprāgtu", nevis "kaut šitie pajoliņi nāktu pie prāta". Laikam taču patīkamāk tomēr redzēt savu pretinieku sakautu, nekā mainījušos. Ja agrākais pretinieks kļūst par sabiedroto, veidojas sarežģītas situācijas. Tīri emocionāli - nav viegli sākt uzticēties kādam, kas mainījis lojalitāti. Vēl jau grūti saprast, kāds ir konstruktīvs sods par pārkāpumiem, kas veikti citu pārliecību ietekmē. Destruktīvi sodi mazina iespēju, ka, attapies sev vairs nepieņemamā situācijā, cilvēks mēģinās to mainīt uz labu.
No otras puses, tāda jau ir cilvēka daba - dalīt savējos un svešajos, svešo cilvēcīgos aspektus ignorējot, lai mazāki sirdsapziņas pārmetumi, kad tos mēģina iznīcināt.

P.S. Neesmu nekāds eņģelis, arī sevī cīnos ar šīm tendencēm.