Trīs runči kādā krogā

- Vakar klausījos vaski. Tur ir spēks. Tāds īsti latvisks. Tur viss tāds vienkāršs, nesamudrīts. Nu gluži kā filips glāss.
– Tev vajadzētu paklausīties arvo pērtu, viņš ir tāds vēl minimālistiskāks. Tāds vecs igauņu kraķis. Ne tā kā sofija gubaiduļina.
- Jā, tā ir pilnīgi nebaudāma. Galīgi garām. Ā, atceros, jā man bija viens viņas gabals ierakstīts. Tādā vecā kasetē.
- Tu domā to kronos kvartet „šort storīs”, ko mēs toreiz kojās klausījāmies?
– Jā, jā to pašu. Pilnīgs sviests.
- Vo, vo! Es vēl dzirdēju vienu viņas skaņdarbu koncertā. Filharmonijā.
- Tad jau labāk kora mūzīka. jāzeps mediņš. Vo tā ir īsta lieta. Tur jūt saknes.
- Da švābu saknes, vot kas tas ir!
- Nu, labi, emīls dārziņš, piemēram.
- Jā, tur ir kaut kas ziemeļniecisks, somisks. Bet saki, ko gribi, bet virsotne ir „dzejnieks un nāra”. Pie upes beidzas skudru ceļš un sākas zivju ceēļš..
- kalniņš? Zinu. Man kaut kur mētājas tas ieraksts. Man nepatīk.
- Netirs, tas nemaz nav tagad izdots. Vienīgi 80tajos uz vinila. Ar elzu brahmani un jāni sproģi solo. Soprāns un tenors. Kaut gan tie soprāni baigi dod pa nerviem. Dzirdi tādu, un sajūta it kā pie plikām drātīm būtu pieķēries. Man jau patīk tie alti. Nu un vēl baritoni. Tad vēl dažkārt kontrtenori.
- O, jā, tie alti uzlādē. Noklausies un ir enerģija uz visu nedēļu. Katra šūna pēc tam vibrē. A’ tās augstās frekfences dod tik pa bungādiņām. Piekliedz pilnas ausis, skaļums ir, bet nekas paliekošs nepaliek.
- Es te biju aizgājis uz „kamēr”. Bija viņiem tāds divdaļīgs koncerts. Pirmā daļa bija baigi okei, otrā tāda diezgan sviestaina. Tur pauls, bundziņa, kontrabass un koris bahu dubināja. Tā dubi dubi dubi daba daba dā. Kā teica neimanis ar šoriņu: „vakar bija bahh, šodien baigās fūgas”.
- Nu „kamēr” jau vienmēr baigo popsņu laiž. Un man labāk patīk lielais koris. Nu, piemēram, latvijas rādio koris.
- Nē, šiem bija garais sastāvs. Un pirmā daļa bija laba. Nekāda tur popsņa. Tur programmā man bija pilnīgi nepazīstami autori, bija arī viens kautkāds latvieša pirmatskaņojums. Mani pavilka tā polifonija. Man jau vispār pēdējā laikā interesē polifoniskie dziedājumi.
- Interesē polifoniskās melodijas?!
- Nē, dziedājumi intervālos.
- Es atkal biju nacionālo. Man jau patīk tie vecie aktieri. Tur bija izrāde ar lisneru galvenajā lomā. Zini tādu?
- To, kurš zītaru dzimtā to glumo tēloja? Zinu.
- Nu, vo. Tā bija riktīgi laba izrāde.
- Man te sanāca redzēt to par to didro. Kā viņu tur, kaligula?
- Tu domā izvirtuli?
- Laikam. Sūds kaut kāds.
- biju uz ledu. man jau dikti patika.
- es arī. tas bija labs.
- kas tas ir? kautkāds jaunais?
- aha. šie pārdaugavā tur uzbliezuši tam speciālu arēnu.
- A’ es noskatījos penelopi un diku.
- Es arī redzēju. rēzija ir galīgi garām. Pirmkārt viņai ir sūdīgas formas, otrkārt daile vispār pēdējā laikā ir garām. Tas modernais ir garām. Nu viss tur – tā mūzika, dekorācijas, tēlošana. Savārstījums kautkāds.
- Nē, nu eminems tur normāli iekačāja..
- Nez’ autortiesības ir jāmaksā, ja tādu eminemu tur laiž?
- Skaidrs! Esot te tāda organizācija, kas speciāli uz visām izrādēm iet un klausās, ko tur izmanto. Un tad piestāda baigo rēķinu.
- Pat ja tikai piecpadsmit sekundes to spēlē?
- Kā tad! Tas nekrīt svarā, cik daudz spēlē. Jūs man labāk pasakiet, kādu autiņu lai pērku. Man pagalmā ir stajanka, tur viens čerokī stāv uz pārdošanu.
- Nafik tev džips? Lai uz laukiem tos astoņus kilometrus pa redeli brauktu?
- Nē, nu reizēm ir baigie dubļi pagalmā.
- Nu a tavam volviķim ir pilnpiedziņa?
- Kuiviņzina. Kaut kāda lampiņa tur reizēm mirgo, ja izbuksē. Man gan labāk patīk, ja ir labas riepas.
- O, tev ir volvo? Izvēlējies drošību?
- Ar visu sips. said impakt protekšen sistem.
- Vecais triks ar līzingu. Ar tirgotāju vienojamies, ka uzrādām lielāku cenu, banka šim visu pārskaita, un tirgotājs man atmaksā starpību skaidrucī. Un par to es kārtoju formalitātes, eļļas maiņu visu parējos sīkumus.
- Kas tev defoltā velk, priekša? Redz, ja pakaļa pieslēdzas, kad tev izslīd līkumā, tad var sanākt diezgan lieli sūdi.
- Nezinu. Lielas mašīnas ir diezgan stabilas. Nemaz tā nelēkā pa bedrēm. Bet labāk par sievietēm parunājam. Es piemēram esmu novērojis, ka jo viņa ir izskatīgāka, jo viņa ir švakāka gultā. Paradokss. Redz, piemēram, īrietes. Viņas ir pilnīgi trakas. Katolietes, bet nenormāli kniebelīgas. Nu, bet kā viņas izskatās – užas! Ar latvietēm ne salīdzināt.
- Jūs man labāk pasakiet, kāpēc man vajag tās, ko es nevaru dabūt?
- Tāpēc, ka ir debesu mīla un zemes mīla. Mēs esam apsēsti ar neiespējamo, bet pieķeramies esošajai.
- Tu esi pārāk prasīgs. Kamōn, sāc dzīvot mirklim. Dzīve nav projekts, tā nav plānojama, tai nav nepieciešami nekādi priekšnoteikumi.
- Nu, kur tad es varu! Kad man iepatīkas kāda, es saku domāt „Ai, tur jau tāpat nekas nesanāks, es nemaz nevaru to atļauties..”
- Aizmirsti. Neviena negaida pēc izmaksātām vakariņām. Romantiku viņām vajag!
- Nu, nezin. Man vajadzēja izmaksāt. Viņa bija man klasesbiedrene. Draugos šī atraksta man, aicina satikties. Rakstīja, ka tikko izšķīrusies no vīra. Tā un tā. Es piekritu. Aizgājām uz krogu, iedzērām vīnu. Tad šī gribēja redzēt, kā esmu iekārtojies. Nu, izrādīju savu dzīvokli. Vēl iedzērām. Tad šī sāka sūroties par grūto dzīvi. A es neko. Nu vopšem pilnīgi garām. Es taču to visu par savu algu nevarētu pavilkt, to kopdzīvi.
- Tā ir. Tās trīsdesmitgadīgās ir ļoti prasīgas. Viņas pilnīgi skaidri zina ko grib.
- Viesmīl, man, lūdzu, vēl vienu to pašu!