Gribu būt varens
Mani interesē vara. Ne jau kā izpētes priekšmets, mani arī neinteresē varas tehnoloģijas, metodes, psiholoģija un tamlīdzīgas herņas. Negribu zināt, kā tas ir būt varenam. Mani vienkārši vajadzīga vara. Man tikai vajag sviras, lai lietas ritētu pēc mana ģīmja un līdzības. Pat ja diezko smuks tas mūlis nav. Pat ja nav nekādu ideju, ko realizēt. Man kā ēst vajag to atbildību, kas nāk ar varu kā komplementārs pielikums. Bet atbildība nav ne balva, ne sods. Tā nav ne nasta, ne spēļlieta. Man nevajag varu, lai paplašinātu sava ego ietekmes telpu. Man tikai vajag, lai man būtu vara, tad, kad to ievajagas. Tā, pa rokai. Kā jaudīgu automašīnu pie durvīm, kā pielādētu ieroci pie jostas, kā pilnu kontu bankā, kā tālruni kabatā, kā bibliotēkas lasītāja karti makā, kā ar smalkus dzērienus bāriņā, kā dziesmu un filmu kolekciju datu nesējā, kā pielaidi visu valstu visiem noslēpumiem, kā allaž apmierināt gatavu harēmu buduārā. Bet ne jau lai trauktos, drāztos, šaudītos, reibtu un vilktos. Bet gan lai būtu apziņa, ka tas viss ir iespējams. Ka var elektrība visā pasaulē pazust no viena nejauša žesta. Lai uzreiz saprastu, ka tas viss ir sūds, Что дело не в деньгах, и не в количестве женщин, И не в старом фольклоре, и не в Новой Волне.
Ir jānogaršo vara, lai zinātu, ka
мы идём вслепую
В странных местах,
И всё, что есть у нас -
Это радость и страх.
Страх, что мы хуже,
Чем можем, и
Радость того,
Что всё в надёжных руках.
И в каждом сне
Я никак не могу отказаться,
И куда-то бегу,
Но, когда я проснусь,
Я надеюсь,
Ты будешь со мной
(c)БГ